|
|
Laiks Latvijā: |
„Pasaule mikrobu acīm“
Raimonds Sīmanis uzrakstījis jaunu grāmatu
Laikraksts Latvietis Nr. 682, 2021. g. 26. dec.
Ilze Nāgela -
Ieteikt draugiem.lv
Raimonds Sīmanis ar savu grāmatu Rīgā 2021. gadā. FOTO Agnese Zeltiņa.
Melburnā 1992. gadā. No kreisās: Dr. Alvis Kučers, Dr. Dainis Kaņeps, Dr. Raimonds Sīmanis. Mājās pie Alvja Kučera. FOTO no Raimonda Sīmaņa personīgā arhīva.
Latviešu ciemā 1992. gadā. Raimonda Sīmaņa uzstāšanās par medicīnu Latvijā pārmaiņu laikos. FOTO no Raimonda Sīmaņa personīgā arhīva.
Mikrobi AMi un BaMi darbojas ar „gēnu šķērēm“ (CRISPR-Cas9 gēnu rediģēšanas metode).
Grāmatas „Pasaule mikrobu acīm“ vāks.
Ilze Nāgela: Lūdzu, iepazīstiniet ar sevi!
Raimonds Sīmanis: Esmu ārsts-infektologs, šobrīd strādāju akadēmiskajā jomā – Rīgas Stradiņa universitātes (RSU) infektoloģijas katedrā.
Pēc studijām Rīgas Medicīnas institūtā (tagad RSU) 1991. gadā biju tā saucamajā internatūrā. Paula Stradiņa Klīniskajā universitātes slimnīcā (PSKUS) apguvu interno medicīnu un centos saprast, kas mani interesē vairāk. Tomēr sapratu, ka mikrobi un vīrusi un to izraisītās infekcijas ir interesantas. Te man jāpateicas profesorei Aijai Žilēvicai un docentei Ilzei Vingrei, kuras prata lasīt vienas no visaizraujošākām lekcijām visā studiju laikā. Patika šķietamā skaidrība un iespējas palīdzēt slimniekiem, piemēram, ar antibiotikām.
Vēlējos apgūt zināšanas ārzemēs, un tieši laikā, kad apsvēru dažādas iespējas, parādījās iespēja kandidēt uz viena gada studijām Austrālijā Dr. Alvja Kučera vadītajā Fairfield Infectious Diseases Hospital.*
Mani intervēja profesors Ilmārs Lazovskis, un es tiku virzīts tālāk – valodas zināšanu pārbaudei. To veica Austrālijas latvietis Kārlis Gross. Atceros, ka mūsu saruna angļu valodā bija pie Brīvības pieminekļa. Arī tā bija ar labu rezultātu, un varēju gatavoties braucienam uz Austrāliju. Braucienam, kas pirms kāda gada man pat sapņos nerādījās...
Mani vecāki nebija mediķi. Jāsaka, ka es biju pie vainas mammas medicīnas studiju pārtraukšanai trešajā kursā. Laikam pieteicos par ātru.
Cik ilgi jau darbojaties kā praktizējošs ārsts?
Kā praktizējošs ārsts esmu strādājis salīdzinoši maz. Akadēmiskā jomā darbojos kopš 1991. gada un pēc tam, kopš atgriešanās no Austrālijas 1993. gadā. Šobrīd esmu katedrā no 2005. gada. Pa vidu strādāju tikai farmācijas industrijā kā reģionālais vadītājs Šveices kompānijā Hoffmann-La Roche Ltd. un zviedru kompānijā Swedish Orphan Biovitrum. Tā nu ir sanācis, ka lielu darba mūža daļu darbojos farmācijas industrijā. Gandarījums ir par daudziem veiksmīgiem projektiem, kuru rezultātā Latvijas iedzīvotāji saņem arvien labāku medicīnas aprūpi, jo sevišķi infekcijas slimību jomā.
Gadījumi ārsta praksē – iespaidīgākie, interesantākie, neparastākie?
Joprojām studentiem stāstu par gadījumu Fērfīldas slimnīcā, kur kāds pacients atteicās no dzīvību glābjošas ārstēšanas, ja slimnīcā viņam nedos alu 3 reizes dienā. Neko darīt – alus tika ordinēts, kopā ar antibiotikām... Pacients drīz vien devās mājās sveiks un vesels.
Arī vēl viens gadījums Fērfīldā. Biju domājis, ka Rietumu valstīs, arī Austrālijā, ārsti strādā ar kompjūteriem, un mēs Latvijā esam tuvāk pacientam. Tikai pirmajā dienā dakteris Alans Jungs man teica: „Kolēģi, lūdzu pārbaudiet slimniekam visus nervus.“ Man tas bija šoks – kaut ko jau zināju, bet īstenībā izgāzos pamatīgi.
Atmiņā arī uzaust brīži AIDS pacientu palātās Fērfīldas slimnīcā pirms 28 gadiem un pacienti, kuru piemiņai tagad ir izveidots šis dārzs AIDS Memorial Garden. Uz visu mūžu atceros spilgtu notikumu, kad pēc veiksmīgas skābekļa noteikšanas procedūras AIDS slimnieka asinīs, ne visai prasmīgi rīkojos ar šļirces adatu, kura noteikti bija pilna ar AIDS vīrusiem. Varēju sevi inficēt, bet viss beidzās labi. Nākamajā brīdī saņēmu tādu pliķi no virsmāsas Annes, ka nekad vairs ko tādu neatkārtoju. Tādi spilgti brīži, kas iespiežas atmiņā, ir dzīves pieredzes pamatā un palīdz izvairīties no nepatikšanām.
Iespaidīgas bija 2020. gada februāra beigas. Tuvojās COVID-19 pandēmija, un pēdējo reizi pāris dienas pirms pirmā lokdauna vēl studentus ietērpu speciālajā aizsargtērpā, kā mēs to dēvējām – Ebola kostīmā. Ebolas vīrusslimība neatnāca, bet otrais SARS koronavīruss bija klāt! Tālākās nodarbības jau notika attālināti – datoru ekrānos.
Kas Jūs motivēja, kādēļ nolēmāt rakstīt tieši šāda veida grāmatu – varētu teikt – vēsturisko stāstu par mikrobiem?
Mūsdienu cilvēks arvien vairāk attālinās no reālās bioloģiskās pasaules un dzīvo sevis radītajā digitālajā, komforta un patēriņa pasaulē. Daudzi pazīst tikai cilvēka pasauli, uzskata, ka cilvēks ir visvarens un ir radības kronis. Bet tā tas nav. Šāds uzskats, kad cilvēks nerēķinās ar citām dzīvām radībām un zemeslodi kopumā, noved pie milzīgām kļūdām.
Daudzi cilvēki īsti nesaprot, kas ir mikrobs jeb mikroorganisms, kas ir vīruss. Nesaprot to, ka viņi ir daļa no bioloģiskās pasaules jeb biosfēras un ir cieši ar to saistīti. Nezina tā saucamo Lielo vēsturi (Big History) – to, ka mikrobi un vīrusi ir tie, kas nodrošināja dzīvības attīstību uz zemes.
Runājot par vakcīnām, cilvēki nezina, ka pirms simts gadiem daudzi bērni nomira no parastām infekcijas slimībām, pret kurām šobrīd ir vakcīnas. Rezultātā, nezināšanas dēļ, cilvēki pieņem nepareizus lēmumus par savu un sabiedrības veselību. Piemēram, izlemj nevakcinēties. Tikai cilvēks jau nesaprot, ka nevakcinēts jeb neaizsargāts viņš ir kā garšīgs ēdiens, kurš pasniegts vīrusam pusdienās vai vakariņās... Un vīruss ir vienkāršs – ja dod, tad ņemu un ēdu!
Un te – pats svarīgākais! Ir ļoti vērtīgi izkāpt no savas komforta zonas, no sava ego un paskatīties uz pasauli nevis savām, cilvēka acīm, bet citām, piemēram, mikroba acīm. Te arī grāmatas nosaukums Pasaule mikrobu acīm. Tikai spējot to, mēs labāk saprotam, ko tad domā tā sliktā baktērija, kas man izraisīja to infekcijas slimību.
Daudzi redz pasauli tikai caur savām puķainajām ego brillēm. Tāds ir arī grāmatas tēls Roberts, kurš vēl pirms COVID-19 pandēmijas atteicās no pneimokoku vakcīnas, kuru viņam ieteica ārsts. Kāpēc gan viņam – spēcīgam vīrietim tāda vajadzīga...
Un kad otrais SARS koronavīruss sabojā Roberta rīkles gala aizsardzību, pneimokoks var droši doties uz plaušām un tur mieloties ar Roberta šūnām. Arī koronavīruss nestāv malā... sākas smaga pneimonija, un ātri vien Roberts sāk smakt, jo ir skābekļa trūkums. Tālāk vēl daudzas citas nepatikšanas...
Arī visa pasaule iet bojā cilvēka savtīgās un muļķīgās darbošanās rezultātā. Cilvēks iegūst enerģiju no akmeņoglēm un naftas, kas ir fosilie enerģijas avoti. Šo enerģiju ir uzkrājušas daudzas dzīvās radības dažādos Big History posmos. Ja mēs to izkūpinām gaisā lielos apjomos – mainās mūsu planētas klimats. Nupat norisinājās ANO Klimata pārmaiņu konference (United Nations Climate Change Conference), un tur jau izskanēja domas, ka ir par vēlu.
Kāda vecuma auditorijai, Jūsuprāt, šī grāmata adresēta?
Grāmata domāta pieaugušiem cilvēkiem, sevišķi tiem, kuri rūpējas par savu un ģimenes veselību. Parasti tās ir sievietes, bet arvien vairāk vīrieši pievērš uzmanību veselības jautājumiem. Kopumā centos rakstīt vienkāršā valodā, bet tā, lai stāsts nezaudētu medicīnisko jēgu. Man palīdzēja vairāki spēcīgi eksperti Latvijā.
Nolēmu arī uzrunāt lasītājus visā pasaulē. Esmu ļoti priecīgs, ka izdevās arī izdot grāmatu angļu valodā Life Through The Eyes Of A Microbe. Te liels paldies Dainai Grosai, Alisei Kristovskai un profesoram Andim Graudiņam.
Ko Jūs ieteiktu, ko novēlētu grāmatas lasītājiem?
Vienmēr būt atvērtiem jaunām zināšanām. Sekot līdzi zinātnes sasniegumiem, jo pateicoties zinātnei, mēs varam dzīvot tik labi un droši. Es būtu priecīgs, ja, izlasot grāmatu, lasītājam būtu labs pamats prātīgu lēmumu pieņemšanai par veselības jautājumiem. Par to, kā labāk sadzīvot ar mikrobiem un vīrusiem. Lai lasītājam būtu radušies
Būtībā grāmata ir veidota, balstoties uz stāstu stāstīšanas storytelling principiem un varētu būt kā pamats labai pilnmetrāžas animācijas filmai, kur darbotos mikroorganismi AMi (Arhejs Mikrobs) un BaMi (Baktērija Mikrobs). It kā jau tikai divi, bet uz pasaules ir tikai trīs veidu šūnas – arheji, baktērijas un eikarioti. Mēs, cilvēki, esam uzbūvēti no eikariotu šūnām.
Doma par pilnmetrāžas animācijas filmu ar brīnišķīgākiem un unikālajiem tēliem AMi un BaMi šobrīd ir pārņēmusi manu prātu.
Savulaik noklausījos Pixar Animation Studios kursus par Storytelling un, starp citu, tie man palīdzēja rakstīt šo grāmatu. Saprotu, ka tas ir kā sapnis – mana grāmata Pixar vai citas nozīmīgas kompānijas filmas pamatā, bet nekad nesaki nekad...
Varbūt izdosies sniegt interviju kādā ASV vai Austrālijas avīzē vai žurnālā? Tas varētu palīdzēt vairot grāmatas popularitāti un parādīt cilvēkiem, ka ir laiks veidot labu, interesantu un izglītojošu filmu par mikrobiem.
Par grāmatas „Life Through The Eyes Of A Microbe“ popularizēšanu
Domājot par to, kā vīruss redz cilvēkus, izveidoju mājas lapu COVID-19 Vaccination Coverage: https://www.amibami.com, kur redzami vakcinētie un nevakcinētie sabiedrības locekļi visā pasaulē – gan Latvijā, gan arī Austrālijā. Vīrusam interesē tikai viena grupa – tie, kuri nav aizsargāti.
Visi interesenti var doties uz divām lapām:
Grāmatas vietni Amazon.com (https://www.amazon.com/LIFE-THROUGH-EYES-MICROBE-Microbes-ebook/dp/B09BG2MR3N/)
Vietni, kurā bez pašas grāmatas, var iegādāties arī dažādus suvenīrus – krekliņus, krūzītes ar galveno tēlu AMi un BaMi bildēm: https://amibamistory.com/
Jāsaka, ka krekliņus ar zīmola amibami izdrukām var viegli izveidot, pateicoties uz šo brīdi lielākajai latviešu kompānijai Printful.
Latvijā grāmata jau kļuvusi diezgan populāra un tā ir kā pamats dažādām intervijām presē un televīzijā. Par to man liels prieks. Līdz šim par to esmu saņēmis tikai pozitīvas atsauksmes un uzrunājis sabiedrību, izmantojot tādus medijus LTV1, RETV, LR-2, žurnāli IR, Kas Jauns un citus.
Te ir dažas saites uz intervijām, kas atrodamas internetā:
Raksts Vai dzirdi savu veselību? Žurnāls IR: https://ir.lv/2021/07/28/vai-dzirdi-savu-veselibu/
Raidījums Lielās patiesības LTV1: https://ltv.lsm.lv/lv/raksts/17.10.2021-lielas-patiesibas-infektologs-raimonds-simanis-par-mikrobu-pasauli.id240665
Raidījums Izšķirtspēja ReTV: https://www.youtube.com/watch?v=5cglqrWuhxs
Kā ārsts infektologs cenšos uzrunāt un izglītot sabiedrību, lai sasniegtu vairākus mērķus – tuvākajos mēnešos – paātrināt vakcinācijas pret COVID-19 tempus Latvijā; tālākā perspektīvā – paaugstināt sabiedrības veselībpratību.
Pēdējā laikā, kad individuāli ir jāuzrunā katrs svārstīgais cilvēks, palielinās ģimenes ārstu un medicīnas māsu loma. Latvijas Māsu asociācijas un Latvijas Lauku ģimenes ārstu asociācijas vadība, iepazīstoties ar grāmatu, izteica vēlmi to dāvināt visiem abu asociāciju biedriem.
Organizēt akciju un piesaistīt atbalstītājus ir piekritusi Medicīnas muzeja atbalsta fonda biedrība (MMAFB) – valdes priekšsēdētājs Pēteris Stradiņš. Šobrīd meklējam atbalstītājus gan tuvu, gan tālu. Grāmata apgāda Mansards mājas lapā: https://www.apgadsmansards.lv/lv/book/623/pasaule-mikrobu-aciim/
Cik ļoti svarīga un nepieciešama, Jūsuprāt, šobrīd ir vakcinēšanās?
Šobrīd, kad esam krīzes situācijā COVID-19 pandēmijā, ko izraisījis otrais SARS koronavīruss, mums cilvēkiem ir jāsaprot, ka saprātīga lēmuma pieņemšana ir dzīvības vērta. Par vienīgo saprātīgo lēmumu uzskatu vakcināciju pret COVID-19. Kāpēc tik strikti?
Pirmkārt, vakcinēšanās un saslimšanas risku atšķirības ir milzīgas. COVID-19 slimības gadījumā mirstība (case-fatality rate) šī gada novembrī ir 2% (avots (11.11.2021): https://gisanddata.maps.arcgis.com/, 5.07 miljoni mirušo no 251.58 miljoniem saslimušiem). Tas ir 20 tūkstoši no miljona. Risks nomirt pēc vakcinēšanās ir 1 no miljona! Ja runājam par trombiem AstraZeneca vakcīnas gadījumā, daudzi cilvēki domā lietot aspirīnu. Nu tad – risks nomirt, ilgstoši lietojot aspirīnu, ir 100 no viena miljona! Avots Australian Academy of Science:
Protams, tie riski jāvērtē dažādās cilvēku grupās, bet kopumā dati ir pārliecinoši par labu vakcinācijai. Iesaku ieskatīties manis izveidotā mājaslapā par COVID-19 vakcināciju dažādās pasaules valstīs: https://amibami.com/
Otrkārt, ja paskatāmies uz pasauli vīrusa acīm, daudz kas kļūst skaidrāks.
Patiešām, redzu divi pasaules – reālo, tai skaitā, bioloģisko un to, kas ir cilvēka galvā. Daudzi runātāji cenšas iejaukties cilvēka galvā ar visādām teorijām, bet vīruss iet savu, bioloģisko, ceļu. Vīrusam cilvēku teorijas neko nenozīmē. Ja cilvēks nav sevi pasargājis, viņš vīrusa acīs ir vienkāršs gaļas gabals, kurš sastāv no triljoniem garšīgu šūnu, kurās savairoties un doties tālāk.
Tas ir tik vienkārši. Tāda ir reālā pasaule, kurā dzīvojam.
Pastāstiet par Austrālijā pavadīto gadu!
Austrālijā mani izmitināja Kučeru, Neiburgu, Meždreis un Rubeņu ģimenes. Visiem jau nemaz nevar pateikties, jo kādu noteikti aizmirsīšu. Biju ieradies Austrālijā ar padomju laikā sabojātiem zobiem. Varu tikai iedomāties, no kādām nepatikšanām mani toreiz izglāba Neiburgu un Švolmaņu ģimenes, tos zobus salabojot visaugstākajā līmenī! Tāpat spilgtā atmiņā ir Valentīna Šlosa, Regīnas Lūks, Bisnieku ģimenes un daudzu citu padomi, kas noderēja dzīves gaitās.
Latviešu jauniešu sabiedrībā iekļuvu, pateicoties jaunajai Eimaņu paaudzei – Lindai, Andrim un Kārlim. Sidnejā, kā korporācijas brāli, divas reizes mani uzņēma Arnis Kārkliņš. Spilgtā atmiņā 1992. gada Austrālijas Latviešu Kultūras dienas, bet tās bija tikai viens no daudziem interesantiem un vērtīgiem pasākumiem, kas deva man dzīves pieredzi.
Patiess prieks bija pavisam nesen, kad Latviešu Ciema avīzītes augusta (Nr. 64) numurā ieraudzīju sevi bildē no tālā 1992. gada, kad Kanberā demonstrējām pie Krievijas vēstniecības par ātrāku armijas izvešanu no Latvijas teritorijas.
Tas, ka iekļāvos sabiedrībā un piedalījos dažādās aktivitātēs ārpus slimnīcas, varbūt nebija tas labākais profesionālā izaugsmē. Tomēr tas deva plašāku izpratni par to, kā darbojas brīvā pasaule, un tas man personīgi bija lielākais ieguvums. Saprotu, ka neattaisnoju visas uz mani liktās cerības, tāpēc šobrīd cenšos darboties aktīvi, lai izglītotu cilvēkus visā pasaulē.
Toreiz sapratu, ka viss ir iespējams. Piemēram, Dr. Alvja Kučera piemērs ar pasaulē zināmo grāmatu, kas tagad nes viņa vārdu – Kucers' The Use of Antibiotics.
Kad 2018. gada oktobrī, pēc 26 gadiem, nu jau kopā ar dēlu Raivi atgriezos Melburnā, biju patiesi laimīgs. Agrā rītā vairākas stundas staigāju un bildēju papagaiļus un citus Austrālijas putnus Blackburn South priekšpilsētā. Tajā laikā, vēl pirms COVID-19 pandēmijas, uzstājos Latviešu ciemā uz tās pašas skatuves, kur pirms 26 gadiem, un runāju par infekcijām, pandēmijām un pasaules nākotni. Diemžēl, kaut kas no tā visa īstenojās dzīvē… Dēls Raivis jau šobrīd aktīvi darbojas kiberdrošības jomā. Tur arī ir darīšana ar vīrusiem, tikai citādiem.
Man tagad ir atkal iemesls ieplānot braucienu uz Austrāliju, lai uzstātos Latviešu ciemā un varbūt popularizētu savu grāmatu, kuras aktualitāte nezudīs vēl ilgi.
Ko stāstījāt Melburnas Latviešu ciemā 2019. gada martā?
Tajos gados AIDS bija pilnīgi jauna un nezināma infekcijas slimība, bet kopš tā laika pasaulē katru gadu parādās vismaz viena jauna lipīgā slimība, kas ir bīstama cilvēkiem. Visi ir dzirdējuši par putnu gripu, SARS infekciju, Ebolas vīrusslimību, Zikas vīrusslimību un citām. Bieži vien dažādu jauno lipīgo slimību ierosinātāji nav nokrituši no gaisa, bet, jau ilgu laiku dzīvojot uz pasaules, tikai pēdējos gados ir saskārušies ar cilvēku vai arī mēs esam iemācījušies šādas infekcijas atpazīt. Tikai pēc tam, kad ierosinātājs ir atpazīts, zinātnieki var meklēt līdzekļus, kā ar to cīnīties – vakcīnas un zāles. AIDS gadījumā vīrusu atklāja 1984. gadā, pirmās zāles izstrādāja 1987. gadā, bet vakcīna vēl joprojām nav pieejama arī šobrīd, 2018. gadā.
Tomēr pret daudzām infekcijām vakcīnas ir izstrādātas, un tās ir lielākais sasniegums medicīnas vēsturē. Nav patīkami lasīt žurnālos un internetā dažādus nekompetentu cilvēku izteikumus un rakstus pret vakcīnām. Šādas pret-vakcinācijas kampaņas pasaulē ir novedušas pie tā, ka blakus jaunajām infekcijām atgriežas arī vecās, labi pazīstamās infekcijas, piemēram, masalas. Neviens negrib atcerēties to, ka pirms 100 gadiem no 10 bērniem ģimenē bieži vien pirmajos dzīves gados nomira 2-3 no tādām slimībām kā masalas, vējbakas, difterija, tuberkuloze, poliomielīts, garais klepus un citām. Arī Fērfīldā toreiz pētīju slimības vēstures pacientiem, kuri bija miruši no vieglās masalu infekcijas smagajām komplikācijām.
Jau vairākus gadus vienu reizi mēnesī darba darīšanās braucu uz Ukrainu, kur vakcinācijas programmas nepilnību dēļ ir milzīga masalu izplatība. Laikā, kad uzstājos ar runu Melburnas Latviešu ciemā, t.i., 2019. gada oktobrī, Ukrainā bija reģistrēti 32 489 masalu gadījumi un 14 bērni jau bija miruši no masalām. Eiropā šogad jau reģistrēti 33 nāves gadījumi. Arī Vācijā, Itālijā, Francijā un citās Rietumeiropas valstīs ir izplatījusies pret-vakcīnu kustība. Nav saprotams, cik daudz bērnu nāves vēl vajag kā pierādījumu tam, lai pieaugušie beidzot saprastu savas kļūdas un to, ka ir pienācis laiks nākt pie prāta un censties tās labot.
Runājot par mikrobiem – tie nav labi vai slikti. Viņi uz šīs pasaules ir jau 3,8 miljardus gadu, bet cilvēks (suga Homo sapiens – Cilvēks saprātīgais) tikai 315 000 gadus. Jautājums ir – kā pareizi ar mikrobiem sadzīvot? Kas ir jādara politiķiem, veselības aprūpes organizētājiem un visai cilvēku sabiedrībai kopumā? Kaut vai piemērā par masalām – saprātīgajam cilvēkiem ir jāsaprot, ka vienīgais veids, kā sevi pasargāt no saslimšanas un ar tās radītajām problēmām, ir vakcinēties.
Ko Jūs novēlētu laikraksta „Latvietis“ lasītājiem?
Gudrību un spēju prātīgi sadzīvot ar mikrobiem un vīrusiem. Mēs nespējam ietekmēt daudzas lietas, bet pateicoties zinātnes un praktiskās medicīnas sasniegumiem, mēs spējam pasargāt sevi un citus no daudzām kaitēm, tai skaitā no infekcijas slimībām. Atcerieties, ka mikrobs vai vīruss kā tāds jau nav ne labs, ne slikts. Viss atkarīgs no situācijas. Ja mēs protam sevi aizsargāt, tad pats niknākais vīruss mums būs kā tāds interesants radījums, kas dzīvo uz šīs pasaules un iet savu ceļu.
Ar Raimondu Sīmani Zoom telpā sarunājās Ilze Nāgela.
* Fērfīldas Lipīgo slimību slimnīca.
SLUDINĀJUMI
SLUDINĀJUMI
BookDepository.com
