Intervija – ārste Zinta Haringtona Sidnejā

Palielināt / Enlarge

Dr. Zinta Haringtona. FOTO Sam Ruttyn.

Palielināt / Enlarge

Dr. Zinta Haringtona. FOTO Sam Ruttyn.

Svētdien, 2. janvārī, The Sunday Telegraph avīzē 4 lappušu garumā parādījās žurnālistes Jane Hansen raksts ar Sam Ruttyn fotogrāfijām par Covid frontes cīnītājiem Jaundienvidvelsā. Rakstā bija arī intervija ar ārsti Zintu Haringtonu.

Palātu cīnītāji

Jau vairāk nekā divus gadus operatīvie medicīnas darbinieki ir katru dienu bijuši tiešā saskarē ar Covid-19, ar 24-stundu garām darba maiņām, pēkšņiem nāves gadījumiem un neskaidrībām medicīnas jomā.

Šodien šie varonīgie darbinieki atklāj mums savas slimnīcu nodaļās piedzīvotās lielās bēdas un arī panākumus.

Dr. Zinta Haringtona – Liverpūlas slimnīcas Elpceļu medicīnas departamenta vadītāja

2021. gada sākumā Dr. Zinta Haringtona bija novērojusi kāds haoss valdīja Ņujorkas un Itālijas slimnīcās un bažījusies, kas notiks, kad deltas paveids nonāks Sidnejā.

„Pusotru gadu jau biju vērojusi šīs epidēmijas gaitu ārzemēs un apbrīnojusi to, kā slimnīcas tur tika galā ar lielo pacientu skaitu un prātoju, kā gan es to spēšu panākt Liverpūlā,“ teica Dr. Haringtona.

Gada vidū viņai nācās to uzzināt. Dienvidrietumu Sidnejā uzliesmojuma Covid delta paveids un Liverpūlas slimnīca bija tur pašā epicentrā.

Tā bija lielākā slimnīca, kur ieplūda inficēti pacienti šķietami bezgalīgā straumē, un tad delta paveids uzliesmoja pašā slimnīcā un atņēma dzīvību ducim pacientu, kas inficējās slimnīcā.

„Jūlija, septembra, oktobra mēnešos mācījos, kā tikt galā, un tādēļ pirmās piecas nedēļas bija grūtas, pirmo reizi bija jāatver vesela nodaļa, pirmo reizi bija jāatver nodaļa bez negatīva spiediena, pirmo reizi citu slimību ārstiem bija jāārstē Covid pacienti, pirmo reizi bija jākopj tik ļoti slimi pacienti, bet septembrī mēs jau darbojāmies kā labi ieeļļota mašīna,“ teica 52 gadīgā trīs bērnu māte. „No sākuma, kad mēs vēl mācījāmies, kā lietas darīt, tas bija aizraujoši un nogurdinoši un grūti.“

Kaut gan viņa pati bija vakcinēta, bija skaidrs, ka bija darbinieki, kas bija darbā inficējušies ar Covid. Viņai bija divas dzīves – viena kā ārstei frontes līnijās un otra – kā mātei.

„Jūlijā, kad tas viss sākās, es apzinājos, ka būs daudz pacientu, un man bija mājās nevakcinēti bērni. Bija reize, kad no darba mājās braucot apstādināju mašīnu un apraudājos, baidoties, ka varētu apdraudēt pati savus bērnus. Tā bija vienīgā reize, kad jutos emocionāli satriekta. Man bija 19 gadus vecs bērns, kurš tad vēl nevarēja saņemt poti un 14 gadīgs un viens – 11 gadus vecs. Baidījos, ka varētu pārvest slimību mājās saviem bērniem un ka viņiem nav par to nekāda teikšana.“

Tas padarīja Dr. Haringtonu vēl uzmanīgāku. „Laika gaitā mēs manījām, ka ļoti labi protam nosargāties, lai nepārvestu slimību mājās. Mums bija septiņas Covid nodaļas un vēl intensīvās aprūpes nodaļa, un mēs plānojām atvērt astoto un devīto nodaļu. Mums bija vienā reizē 160 pacientu.“

Tad Liverpūlas slimnīcā pašā radās uzliesmojums. „Mums nebija tieši visbriesmīgākās dienas, drīzāk visbriesmīgākie brīži. Pats vissliktākais brīdis bija tad, kad veco ļaužu aprūpes nodaļā uzliesmoja Covid infekcija,“ teica Dr. Haringtona.

„Tas bija briesmīgi, tiešām ļoti slikti. Iesākās vesels ļoti grūts periods ar smagi slimiem vecākiem pacientiem, kuru ģimenes nedrīkstēja viņus apmeklēt. Tas bija briesmīgi. Kādas visgrūtākās reizes, ko piedzīvojām, bija tad, kad kāds mira viens pats bez neviena ģimenes locekļa, kas būtu klāt un ar viņiem runātu.“

Redzot nāves gadījumus gandrīz katru dienu, Dr. Haringtonai nācās arī sadurties ar noliegumiem un maldinošu informāciju no citiem pacientiem. „Bija apbēdinoši redzēt pacientus, kas atsacījās vakcinēties vai kļuva agresīvi tāpēc, ka noliedza šīs slimības esamību un pieprasīja viltus medicīnu.

Tas bija ļoti satraucoši un rada uzticības trūkumu no abām pusēm, un ģimenes neredz situāciju tādos pašos veidos. Lāga nezinu, kā to izskaidrot, vienkārši citāda pārliecība un nesaprašana, ka mēs tik stingri turamies pie savas pārliecības.

Liela daļa to, kas slimoja, pēc atveseļošanās gribēja vakcinēties, bet bija arī tādi, kas vispār atsacījās atzīt, ka slimojuši ar Covid.“

Kad pārgāja delta paveida vilnis, slimnīca uz īsu laiku atgriezās normālās sliedēs.

„Vislabākais brīdis bija tad, kad varējām atkal ielaist apciemotājus pie pacientiem. Kad mēs izbeidzām būt kā cietoksnis, un ģimenes locekļi sāka apciemot pacientus. Es nebiju izpratusi, cik tas ir svarīgi visas mūsu sistēmas darbībai. Kad nav apciemotāju, tad tik redz, kas iztrūkst, kad viņu nav.“

Ar omicron paveidu apciemotājiem ir atkal durvis slēgtas. „Ir atkal bijis pagrieziens, skaitļi bija nostabilizējušies, un tagad tie atkal aug, bet mēs esam sagatavoti.“

Jane Hansen, „The Sunday Telegraph“
Ilze Tomasa (Thomas), tulkojums latviski laikrakstam „Latvietis“