Laikraksts Latvietis

Laiks Latvijā:


Bez diagnozes

Karš...

Laikraksts Latvietis Nr. 693, 2022. g. 16. martā
Kamena Kaidaka -


Ieteikt Facebook.com

ieteikt draugiem.lvIeteikt draugiem.lv

Aleksandrs Štāls. Zīmējums no Kārļa Štrāla grāmatas „Karš“.

Aleksandrs Štāls. Lazarete. Zīmējums no Kārļa Štrāla grāmatas „Karš“.

Man galvā tik daudz teikumu, ka nespēju atrast pašu īsāko un skaidrāko, lai izteiktu kādu lūgumu, ko nodevu Kasparam Tūteram kā psihoterapeitam.

Lūdzu viņam, lai uzraksta no sava lielās pieredzes bagātā skatu punkta rakstu par to, pie kā noved psihopātu glorifikācija. Vismaz man tā ir viena no atslēgām, kas ver durvis uz istabu, kurā paslēpta atbilde uz jautājumu – kā tas var būt? Kā tas var būt, ka pēc visām karu šausmām, ko vēl atceras pat dzīvi esošie, atkal ir gatavi karot. Kā cilvēki spēj neredzēt iznīcību, kuru paši sev gatavo? Un es sev atbildu – slimie savu slimību neredz, bet tie, kas redz, politkorekti noklusē. Psihopāts rīkojas tā, kā jau psihopāts. Bet vidusmēra cilvēkam dzīve ir pagarlaicīga, un viņš jūsmo par to, ko pats nespēj – un īpaši masveidīga jūsmošana ir par lielformāta slepkavām, kas nogalina ne jau, lai izdzīvotu, kā tas varētu būt zvēru pasaulē, bet lai dzīvotu pilnasinīgu dzīvi, kādu nu to viņam zīmē viņa slimās smadzenes. Un gadsimtiem ilgi par slimajiem vēl runā un runā – analizē viņu veikumu, meklē tajā ko vērtīgu, ko attīstošu un civilizācijai nozīmīgu, bet nekad nepasaka vienu skaidru lietu – jūs visi jūsmojat par slimajiem, par prātā neveselajiem, kuri tūkstošus un miljonus uzskata par neko, salīdzinot ar savām personīgajām fantāzijām. Un to mēs saucam par attīstību, psihopātus dēvējam par vēstures varoņiem? Bet inficēšanās ar psihopātu glorifikāciju ir notikusi. Un tāpēc jau viņi var darīt to, ko dara. Inficētie viņus atbalsta, bet neinficētie baidās vai tiek apkauti.

Tāda tā panorāma man te, sēžot siltumā un pie datora. Bet es neko nezinu par to, kā un ko darīt, ja karš sākas manā sētā. Vai tikai lūgt visus svētos garus? Pārlasīju sava vectēva romāna Karš 1. nodaļas 1. lapaspusi par Pirmo pasaules karu un sastingu šausmās – tieši tā, kā ir šobrīd.

Un kara spēlēs visos laikos lomas ir sadalītas un aizņemtas – būs nevainīgie upuri, būs apzinīgie karotāji, būs izspiedēji un nodevēji, būs vadoņi, kas vadīs, un būs vadoņi, kas ievedīs nāvē. Būs tie, kas nošausies no kauna, būs tie, kas peldēsies naudā. Būs asiņu jūra, kura izmērcēs zemeslodi. Būs viss, kas ir karā, vienalga, kurā laikā tas notiek. Un būs atkal jauni psihopāti, kas atdzims uz vardarbības pelniem.

Kārlis Štrāls „Karš“.

PIRMĀ NODAĻA 1. lpp.

Reizē ar parasto notu un ultimātu maiņu, kur diplomāti lūkoja cits citu vilt un visu atbildību par nākošiem asinsplūdiem novelt no vienas valdības uz otru, valstis steidzīgi un karsti rīkojās pie savu gigantisko spēku savilkšanas cīņai. Sabiedrība ar šaubām un nepacietību sekoja notikumiem un ziņām, no kurām arvien redzamāk, arvien draudošāk lobījās laukā neapslēpjamā patiesība, ka tuvojas karš. Cerības uz vēl nepieredzēta Eiropas ugunsgrēka novēršanu arvien vairāk sāka līdzināties ūdenim uz delnas, kas ātrāk un ātrāk iztek caur pirkstiem, lai arī cik cieši tos lūkotu saturēt kopā. Savāda, prātam gandrīz neaptverama, bet mieru pieradušajām jūtām pat pavisam nepieņemama vēl likās doma, ka, lūk, kā tā? – bija miers un nu – būs karš... Un šoreiz nevis vairs tikai avīžu ziņas par karu, nevis tikai kara atbalsis no kaut kādiem miglainiem pasaules tālumiem kaut kur gandrīz pasaku un teiku valstī, – bet pats karš, tepat, Eiropā, civilizācijas, humāno mācību, cilvēces attiecību analīzes un lepnās garīgās kultūras vidū; karš pie mums pašiem, gandrīz blakus mūsu pašu mājām, pilsētām, ciemiem... Kaut kas neticams vēl skanēja šajos vārdos. Bet notikums dzina notikumu. Ļaudis rītos atmodās vēl pilni vakarējo ziņu uzbudinājuma, bet šodien prātam bija jāaptver jau jauni pārsteigumi, vērojumu aplokam jāapņem jauni un aizvien plašāki lauki. Likās, it kā ilgus gadus rūpīgi austais miermīlības plīvurs tiktu norauts no Eiropas milzīgajiem locekļiem, no viena pēc otra, atklājot viņus dzelžainās bruņās.

Un ļaudis pamazām sāka ticēt. Daudziem pat sāka likties, it kā viņi jau agrāk šīs vasaras karstajā tveicē būtu to paredzējuši. Dzīve tomēr it kā par spīti notikumiem visā vairumā turpināja ritēt savu parasto gaitu. Vidējais pilsonis ātri pierada pie jaunajiem apstākļiem, kā viņš arvien ātri pierod pie visa, tiklīdz viņa šaubas par nenovēršamo pārvēršas pārliecībā. Viņš tikai piepeši savilka uzacis un, brīdi iegrimis domās, lūkoja pārbaudīt jaunā pasaules stāvokļa iespaidu uz sevi personīgi, it kā aptaustīdams sevi, it kā lūkodams atrast un noskaidrot savu vietu un savas iespējas gaidāmo satricinājumu vidū. Īstenās kara sejas sev noteikti un pareizi iztēloties fantāzija vēl nespēja. Veikali tirgojās, važoņi važoja, tramvaji zvanīja, fabrikas un vilcieni dūca un svilpa, ierēdņi rakstīja, strādnieki strādāja. Bet pat nopietnākajos darbos bija ieradusies it kā savāda slidenība. Likās, ka darba darītāji ar garu un domām vairāk kavējās pie tā, ko tiem vaļas brīži atkal nesīs jaunu un svinīgi interesantu, nekā pie sava darba. Gars, arvien izsalcis pēc svaigas barības, tagad jutās to atradis, un neviens nevaicāja, vai tā laba vai slikta. Pietika, ka šī barība bija jauna, neparasta un nenovēršama. Bet tie, kam bija jātaisās gataviem ceļā, tie taisījās. Tūkstoši jaunu cilvēku steidzās no vienas vietas uz otru vēl satikties, vēl izrunāties un atvadīties. Trotuāri, tramvaji, kuģīši, ceļi un dzelzceļi bija pilni seju, kas citu vidū rādījās vairāk domīgas un stomīgas nekā runīgas un drošas.“

Kamena Kaidaka
Laikrakstam „Latvietis“



Atbalstiet laikrakstu

Izvēlēties summu

SLUDINĀJUMI






Latviesu impresijas


ALMA Book


3x3 Australija




SLUDINĀJUMI


BookDepository.com