„Māksla kā ierocis“

Palielināt / Enlarge

Aleksandrs Karpovs. „Deportācijas“. FOTO PLMC.

Piektdien, 25. martā, plkst.11.30, atceroties 1949. gada deportācijas un pieminot komunistiskā genocīda upurus, Pasaules latviešu mākslas centra galerijā Cēsīs, Lielā Skolas ielā 6, tika atklāta grafiķa Aleksandra Karpova darbu izstāde Māksla kā ierocis.

Aleksandrs Karpovs (1953-1994) lietoja sociālā reālisma izteiksmes līdzekļus kā ieroci, lai atainotu sociālo nevienlīdzību un atgādinātu par Latvijas okupāciju. Dzīvodams ASV, savos mākslas darbos viņš akcentēja materiālismu, rasismu, kara draudus un dabas piesārņošanu.

1990. gadā A. Karpovs ar izcilību pabeidza Minesotas Universitāti (ASV), iegūstot bakalaura grādu mākslā. 1991. gadā viņš pārcēlās uz Latviju, kur Rēzeknes Lietišķās mākslas vidusskolā mācīja estampa mākslas pamatus. 1993. gadā ieguva maģistra grādu Latvijas Mākslas akadēmijā.

Strādādams Latvijā, A. Karpovs atainoja padomju noziegumus – deportācijas un kultūrvides iznīcināšanu. Mākslinieks ir represijās cietušās, Latgalē pazīstamās, Volontu dzimtas pārstāvis. No deportācijas uz Sibīriju 1941. gadā, laimīgā kārtā, paglābās vienīgi viņa māte.

Mākslinieks A. Karpovs mira Rēzeknē 1994. gadā.

A. Kaprovs, savu daiļradi raksturodams, ir teicis: „Mani darbi paredzēti skatītāju šokēšanai, tieši, neslēpjoties aiz simboliem vai metaforām. Būdami reālistiski, šie darbi atklāj netaisnību un neslēpj neglītumu. Es vēlos, lai manus darbus uztver kā vizuālā protesta izpausmi.“

Par attēloto darbā Melnais caurums, Deportācijas, Līvāni A. Karpovs rakstīja: „Šī litogrāfija apvieno sirreālu tēlojumu ar reālistisku metaforu, lai attēlotu Padomju Savienības genocīdu pret latviešu tautu. Tas ir personīgi ļoti emocionāls moments... Attēla vidū stāv mani vecvecāki brīdī, kad tos šķir uz visiem laikiem. Mans vectēvs Justīns Volonts, raugās skatītājā ar izteiksmi kā cilvēks, kurš visu zaudējis. Mana vecāmāte Stefānija Grizbouska tur rokā savu rožukroni un izskatās it kā redzētu pašu nelabo. Manu māti viņas labajā pusē ar šauteni gaiņā viens no NKVD nelabajiem. Priekšplānā redzams arī mazs zēns (Aleksandra pašportrets), kas lūdz skatītāja palīdzību, bet tiek savaldīts.“

„Aleksandra mākslas darbi ir universāli un pārlaicīgi. Tie liek domāt par to, cik daudz ļaunuma cilvēcei nodara cinisms, netaisnība, sirsnības trūkums,“ saka viņa brālis Konstantīns Karpovs, kurš no ASV ieradies Latvijā uz izstādes atklāšanu.

Nodibinājums Pasaules latviešu mākslas centrs ir veidots ar mērķi rūpēties par mākslas vērtību saglabāšanu, ko radījuši ārpus Latvijas dzīvojošie latviešu mākslinieki, tādā veidā veicinot ārzemēs tapušas augstvērtīgas mākslas iekļaušanos Latvijas kultūrtelpā, rosinot dialogu starp Latviju un diasporu.

Kārlis Kanderovskis