Māra Branča skatījums

Palielināt / Enlarge

Skats no Intas Celmiņas izstādes. FOTO Māris Brancis.

Palielināt / Enlarge

Skats no Intas Celmiņas izstādes. FOTO Māris Brancis.

Palielināt / Enlarge

Dzintra Vilks. „Klusā daba ar gājputnu. FOTO Māris Brancis.

Palielināt / Enlarge

Dzintra Vilks. „Rudens“. 2017. FOTO Māris Brancis.

Palielināt / Enlarge

Dzintra Vilks. „Arumi“. 2021. FOTO Māris Brancis.

Palielināt / Enlarge

Dzintra Vilks. „Pirms ceļa“. 2021. FOTO Māris Brancis.

Patlaban, kad Eiropa ierauta kara drudzī un kad pavisam netālu ļaudis mirst tikai tādēļ, kad viens nelietis sadomājis pārveidot pasauli pēc savām slimajām iegribām, viļus neviļus sāc domāt, vai mākslai ir jēgas, vai tā maz ir nepieciešama, ja tā nevar novērst asinspirti? Taču visai drīz pienāc pie secinājuma, ka iespējams tieši mākslai tagad ierādāma vislielākā vieta mūsu dzīvē. Vismaz mākslā atrodam mieru un harmoniju, varam pasauli uztvert dziļāk, nesakropļojot, kā arī tā palīdz cilvēkā uzturēt cilvēku, iekšējo lepnumu un nesalūzt.

Bet vai visa māksla palīdz izdzīvot? Atbilde būtu – droši vien tā, kuras pamatā ir pozitīvas emocijas, ar ko uzlādēti gleznotājas Intas Celmiņas un tekstilmākslinieces Dzintras Vilks darbi, kuru izstādes vēl vismaz divus mēnešus būs skatāmas Latvijas Nacionālajā mākslas muzejā. Viņas ir ļoti atšķirīgas, lai gan tuvas ar savu talantīgumu, apkārtnes uztveres tiešumu, emociju bagātīgumu un dziļumu, ar augsto profesionālismu, kas pamazām izzūd latviešu jaunākajā mākslā. Viena darina elitāru mākslu, kas prasa garīgu piepūli, lai saprastu, izjustu un padarītu par savu; otra, būdama lietišķās mākslas karaliene, rada tekstilijas, kas neuzdod mīklas un kas saprotamas visiem.

Inta Celmiņa. „Pateikt nepasakāmo“

Domājot par Intas Celmiņas gleznām, sev uzdodu jautājumu, vai patiesi viņas darbos jaušams garīgs līdzsvars, pozitīvas domas un emocijas, ja tajos ir tik daudz dramatisma, dažāda veida teju vai vētrainu kaislību? Kā zinām, dzīve nav tikai smaržīgām rožu ziedlapiņām klāts paklājs. Tajā ir gan prieka brīži un laimes stundas, gan sāpes un zaudējumi, smiekli mijas ar asarām, saules apspīdēto āri nereti klāj negaisa mākoņi, debesis pat šķeļ zibeņi un ducina pērkons. Gribas pat teikt, ka īstenības un dzīves daudzkrāsainībai jāatspoguļojas mākslā, lai to sauktu par īstu. Vismaz Intas Celmiņas gleznas ir tādas. Pat vēl vairāk, vēlos apgalvot, ja tā visa nebūtu, diez vai mākslinieces krāšņā daiļrade būtu ieguvusi tik plašu atzinību.

Šogad, kad, kā lasāms izstādes anotācijā, atzīmējami viņas radošās darbības piecdesmit gadi, māksliniece (viņa nav sparīga personālizstāžu rīkotāja) iedrošinājusies sarīkot šo skati ar nosaukumu Pateikt nepasakāmo. Inta Celmiņa dzimusi 1946. gada 7. janvārī Rīgā, 1969. gadā beigusi Latvijas Mākslas akadēmijas Pedagoģijas nodaļu, kopš 1976. gada ir Mākslinieku savienības biedre, vairākkārt strādājusi par pedagogu Latvijas Mākslas akadēmijā un bijusi arīdzan asociētā profesore Starptautiskajā Praktiskās psiholoģijas augstskolā. Nupat izcilības dēļ viņai piešķirta Valsts kultūrkapitāla mūža stipendija.

Kopš daiļrades sākuma Inta Celmiņa gājusi savu ceļu, nerēķinoties ar popularitāti vai izdevīgumu. Māksliniece centusies krāsās atklāt ļaužu, bet jo īpaši sievietes, pārdzīvojumus, gaismas caururbojošo spēku, kas atklājas krāsu niansēs, to kombinācijās. Sižets kopš jaunības viņai bijis minimāli nepieciešams. Kā stāstījumā, tā krāsu izmantojumā viņa ir askētiska. Ne katrs var nojaust Intas Celmiņas glezniecības dziļumu, neatkārtojamību, daudzveidību un plašumu. Vienlaikus māksliniece noliegusi savu darbu konkrētu skaidrojumu. „Mākslas tēls slēpjas starptelpā starp gleznas sižetu un nosaukumu – tur, kur slēpjas arī radītājs,“ uzsver izstādes autore un piemetina: „Tas atklājas tikai tiem, kas saprot vai prot sajust.“

Viņai būtiska ir mūzika. Tā parādās te tēlu sižetos, te krāsu mutuļojumā, te ritmā un iekšējo pārdzīvojumu materializācijā krāsās. Būtiska nozīme ir arī krāsu uzlikumam uz audekla, otu rakstam, faktūrai. Bet kā izskaidrosi nepasakāmo, nojaušamo, ar sirdi uztveramo?!

Jubilejas izstāde zināmā mērā veidota kā retrospekcija, lai atklātu Intas Celmiņas nozīmīgumu latviešu glezniecībā pēc pēdējā Eiropas kara. Māksliniece labprāt glezno uz lieliem audekliem. Tie prasa plašas telpas, kādas būtu Arsenālā, diemžēl tās slēgtas uz rekonstrukciju, bet citas nav rastas. Izstāde veidota kā Intas Celmiņas radošās darbības retrospekcija, taču Dievam žēl atsevišķiem periodiem steidzīgi tiek pārskriets pāri, neiedziļinoties un neatklājot būtisko sava laikmeta kontekstā.

Un tomēr jāuzsver, ka Intas Celmiņas gleznu skate izceļ mainīgo pasauli, attieksmi pret vērtībām, kādas piemīt profesionālismam, nemainīgumam. Mākslinieces darbi kļūst par zīmēm cilvēcības krīzes brīdī, kādā atrodamies kara dēļ.

Dzintra Vilks. „Klusā daba ar gājputnu“

Ik reizes, kad sastopies ar tekstilmākslinieces Dzintras Vilkas darbiem, allaž šķiet, ka esi saskāries ar brīnumu, jo esi aci pret aci ar kaut ko neparastu.

Kopš pārstājuši tekstilmāksliniekiem pasūtīt gobelēnus – gan lielus, gan nelielus, – jo aitas vilna ir ārkārtīgi dārga, viņi meklē materiālus, kas varētu to aizstāt vai ar ko varētu īstenot radošās ieceres. Tad nu, ja kaut cik cītīgi apmeklējam tekstilmākslas izstādes, varam novērot, ka ne tikai tiek austs, bet arīdzan šūts, griezts, līmēts, stiķēts. Blakus ierastiem materiāliem, kā dažāda veida dzijām, parādās papīrs, viskoze, pluču dzija, iepīts metāls, kristāli. Tiek izmantoti pat jūras viļņu nospodrinātie koka gabaliņi, dažādi plastikāti, vārdu sakot, viss, kas palīdz radīt to, ko saucam par mākslas darbu.

Arī šīs izstādes autore Dzintra Vilks 2021. gada darbā Man bij' reiz vīna koks – sveiciens draugiem izmantojusi tādu tekstilijām šķietami ne visai piemērotu materiālu, kādas ir klūgas. Taču tas ir māksliniecei raksturīgs – izmantot jebkuru materiālu, ja vien tas palīdz īstenot ideju, raksturo to, iedod papildus emocionālos vēstījumus, padziļina un konkretizē tos.

Cits darbs – Arumi. Tā veidošanā tiek izmantots bambuss. To zari sastiprināti garā jo garā virtenē, tad sagriezti dažādos virzienos, radot līdzību ar pavasaros vai rudeņos ar arklu apvērstu zemes velēnu tīrumā. Māksliniece vietvietām zemes viļņojumos iesviež pa putnu ligzdai. Tas izsauc asociācijas ar pavasari, ar veidošanos, ar augsmi, ar kaut ko dzīvi apliecinošu. Līdz ar to ieraudzītais atver vārtus sirdī priekam, jo esi sastapies ar kaut ko neparastu, ko varam dēvēt par iepriekš minēto brīnumu.

Kaut kas līdzīgs notiek ieskatoties citā darbā, kas nodēvēts par Pirms ceļa (2021). Tajā pelēki un melni dzīparu satītie veidojumi atgādina putnus, kas sasēduši uz vadiem vai, kā šajā gadījumā, uz koku zariem, klūgām un atpūšas pirms garā ceļa uz dienvidiem. Šī brīža politisko notikumu gaismā jādomā par ukraiņu bēgļiem, kuri dodas prom no dzimtenes un svešām zemēm, kur pārlaist kara laiku, lai pēc tam atgrieztos mājās.

Šeit minētie darbi apliecina vēl vienu būtisku iezīmi Dzintras Vilks radošajā darbībā. Neraugoties uz to, ka viņa izmanto klasiskās un senās aušanas tehnikas, tomēr viņai ir par maz izteikties gobelēnā vai kādā citā austā darbā, tas ir, plaknē, tikpat svarīgi viņai ir rast izpausmes telpā, radīt telpiskas tekstilijas.

Bez šaubām, Dzintra Vilks piesēžas pie stellēm un auž kādreiz tik populāros gobelēnus. Īpaši krāšņs ir Rudens (2017), kura veidošanā izmantotas dažādas aušanas tehnikas, arī izšuvums, tinums. Ziema (2015) austa persieša tehnikā, bet 2021. gadā tapušajos Atvadu vārdos Piebalgai pielietots sumaks.

Izstāde ir bezgala koša, daudzveidīga, garā nesadalāmā zāle pateicīga ar dienas gaismas apgaismojumu. Labi, ka vēl ir divas nelielas telpas, kur izstādīt pa lielākam darbam, vienam otru neapspiežot.

No vecāka gājuma tekstilmāksliniekiem gan dzird žēlojamies par grūto laiku, vēl jo vairāk par nevarēšanu aust tik lielus un grandiozus gobelēnus kā agrākos laikos. Taču, redzot viņu jaunākās kolēģes Dzintras Vilks darbu skati, jāteic, ka viņa ir piedzimusi īstajā laikā un īstajā vietā, kad viss jāmainās, māksliniekam nepārtraukti jāpielāgojas situācijai, lai sevi apliecinātu. Tad gribas domāt, ka spēja izprast laika mainīgumu un atrast jaunas iespējas savu ideju realizēšanai arī ir talantīgums, bezrobežu apdāvinātība. Un Dzintras Vilks māksla garīgi paceļ un iedvesmo.

Gan Intas Celmiņas gleznas, gan Dzintras Vilks tekstilijas uzrunā skatītāju ar dramatismu, garīgo pacilājumu, ar dzīvības vērtības izcēlumu, ar cilvēcīgumu un humānismu, kas izrādās mūsdienu pasaulē bija jau vien tēžu līmenī. Mēs runājām, ka ļaudis no Sīrijas, Afganistānas un citām arābu un Āfrikas valstīm bēg uz Eiropu, cenšoties saglabāt pašu dārgāko, kas mums ikvienam dots – dzīvību. Izrādās, līdz šim mums Eiropā visvairāk pietrūka līdzjūtības, iecietības, solidaritātes. Šajā ziņā mums var palīdzēt māksla, kas sēj labestību un dziedē brūces. Tomēr gandarījumu sniedz tas, ka teju vai visa pasaule dzīvo vienās sāpēs ar ukraiņiem. Visās pasakās uzvar labais. Mēs gan nemītam teiku laikmetā, taču mēs dzīvojam reālā pasaulē ar dziļu cerību – labajam jāuzvar ļaunie spēki. Māksla sēj gaišumu, ticību labajam.

Māris Brancis
Laikrakstam „Latvietis“