Lielais valsis un Nīcas saktas

Kanberas Latviešu biedrības priekšnieks B. Kokle un viņa dzīvesbiedre, ārste zobu slimībās Dr. L. Kokle bija ielūgti Austrālijas 23. federālā parlamenta atklāšanas svinībās Kanberā. Šāds gods parlamenta vēsturē latviešiem parādīts pirmo reizi. Dr. L. Kokle 800 viesu vidū ieradās nīcietes tērpā, skanot latviskajām saktām. Paklausot redakcijas lūgumam, viņa zemākajās rindās pastāsta izjūtas svinīgajā pieņemšanā.

Ik pa trim gadiem Kanberā svinīgi ievada Austrālijas Jaunievēlētā federālā parlamenta sanākšanu. Šogad svinības bija sevišķi iespaidīgas un 23. parlamentu atklājot, vakarā notika pieņemšana parlamenta zālē. Visa pilsēta svētku noskaņā: daudz iebraukušu viesu, dzīva kustība ielās, auto un taksometri steigā pazib un atkal pazūd, jau ilgāku laiku uzpoš parlamenta ēku.

Pirmo reizi parlamenta vēsturē pieņemšanā bija aicināts arī latviešu pārstāvis un tā dzīves biedre. Ir tāda sajūta, ka kaut kur no smagas aizmugures pēc 14 gadiem pasperts mazs solītis uz priekšu. Latvietes galvenā doma – parādīt savu tautību un ierasties nacionālajā tērpā. Salikt pa rotai, pa dzintara krellei, pa skaistam rakstam – ņemt to līdz no katra mums, šais svētkos.

Vakarā parlamenta ēka laistās prožektoru gaismā. Ir gandrīz nereāla sajūta, virzoties pa kāpņu sarkano paklāju. Apkārt ieejai laužu pūlis, vērotāji. Tā kā mazliet gribas pacelt galvu augstāk, jūtot smagnējo Nīcas tautas tērpu uz pleciem un tērpam uzmanībā pievērstās ļaužu acis.

Lielā parlamenta zāle, Kings Hall, pilna lūgto viesu, apmēram astoņi simti. Zāle greznota puķēm skaistos apgaismojumos. Pa kāpnēm un koridoriem klāts tradicionālais sarkanais paklājs. Dāmas vakara tērpos, kungi melnā. Nacionālajos tērpos ir tikai Indijas, Ķīnas un Japānas sūtniecību dāmas. Latviešu tautas tērps šeit redzams pirmo reizi. Lēnam apstaigājot zāli, visu laiku jūtu uz sev pagrieztas galvas un vērojošas acis.

Kad viesi sanākuši, ierodas karalienes pārstāvis – Austrālijas ģenerālgubernators sērs Viljems Slims ministru prezid. Menzija pavadībā. No neliela atstatuma bez viņiem redzu ārlietu ministru, finanšu ministru, opozīcijas vadītāju u.c. Spēlē britu himnu. Brīdis ir tik skaists un svinīgs, ka, liekas, uz mirkli sastingstu. Vai šī tauta jūt un zin, ko nozīmē stāvēt uz savas zemes kopā ar saviem valsts vīriem? Sejas apkārt šķiet vēsas. To laikam tik asi izjūt tikai tad, kad aizvadīta smaga cīņa par savu zemi un valsti, Un tad – zaudēts.

Daudzi viesi uzrunā un apjautājas par tautas tērpu, par piederību un izsaka komplimentus tērpa skaistumam, sevišķi rotām un dzintara krellēm. Es stāstu par tērpa un rotu vecumu un saku, ka esmu lepna šādi tērpusies ienākt augstajā namā. Kāda dāma man atbild: „Šis nams ir tagad arī jūsu.“ Nekur ne jūtu asumu, bet vieglu vēlīgumu.

Seko dzērienu pasniegšana parlamenta un senāta dārzos. Abi šie dārzi iluminēti. Zem lielām papelēm galdiņi, kur pasniedz dzērienus. Spēlē militārie orķestri. Pa starpām Karaļa zālē notiek dejas. Lēni un svinīgi griežas nedaudzi pāri. Tuvu pusnaktij seko vēlās vakariņas ēdamzālē ar izmeklētiem ēdieniem – gan aukstiem, gan siltiem. Pasniedzēji visi tērpti baltās formās. Te noskaņa jau omulīgāka. Viens otram uzsmaida.

Pēc vakariņām Karaļa zālē atskan pēdējais valsis, šķiet nekad tur nav dejots līdzīgs – skanot Nīcas saktām. Tad viesi sāk pamazām izklīst. Aizejot pa kāpnēm lejā, redzu apkārt daudz vēlīgu smaidu. Šie svētki nekad neizies no prāta.

L. Kokle
1959. g.