Redakcijā

Sveicināti, lasītāji!

9. maijs ir pavadīts samērā mierīgi. Latvijā nebija nekādi nopietni nemieri; Maskavā Putins neizsludināja karu pret visu Brīvo pasauli. Tikai Ukrainā turpinājās Krievijas sirojums pret savu kaimiņvalsti, kuras robežas un teritoriālo integritāti tā bija solījusi respektēt.

„Sirojums“ – „Iebrukums (kādā zemē, valstī) laupīšanas nolūkā.

Katram jābūt tagad skaidrs, kāda valsts ir krievija. Pēc Ukrainā ieviestās prakses, te vārds „krievija“ ir rakstīts ar mazo sākumburtu, lai vismaz šādā veidā izrādītu necieņu pret to. Individuālie krievijas karavīri izvaro un noslepkavo mierīgos civiliedzīvotājus, un tad izlaupa ko vien var. Bez armijas augstākās vadības piekrišanu, tas nebūtu iespējams tādos mērogā.

Tagad laupīšana ir sasniegusi industriālus mērogus – nozog simtiem tūkstošus tonnu graudu un aizved uz krieviju; nozog lauksaimniecības tehniku un aizved uz krieviju. Melitopolā vien nozagta lauksaimniecības tehnika 5 miljonus ASV dolāru vērtībā. Izlaupīti muzeji.

Putina „specoperācijas“ oficiālais mērķis ir atbrīvot Ukrainu no nācistiskiem apspiedējiem. Ja krievijas spēkiem izdotos uzvarēt un iznīcināt Ukrainu, tad, iespējams, varētu sagaidīt, ka Kijivā uzslej jaunu, varenu pieminekli „atbrīvotājiem“.

Pie pieminekļa „atbrīvotājiem“ Rīgā netrūka ziedu licēju, arī krievijas vēstnieks nolika ziedus. Skarbā patiesība ir tāda, ka lielais „atbrīvotāju“ skaits terorizēja mierīgos Latvijas iedzīvotājus. Pierādījumi ir meklējami pašas okupācijas varas dokumentos. Piemēram:

„LPSR iekšlietu tautas komisāra A. Eglīša 1944. gada 14. oktobra ziņojums par Sarkanās armijas militārpersonu noziegumiem

Pilnīgi slepeni

LPSR Iekšlietu tautas komisariāta
Sekretariāts, Nr. 1/0033
1944. g. 14. oktobrī, Daugavpilī

...

Pēdējā laikā – septembrī – Latvijas PSR IeTK orgāni Latvijas PSR teritorijā ir reģistrējuši lielu skaitu marodierisma, zādzību un laupīšanas gadījumu ar bandītisma elementiem, pielietojot ieročus pret mierīgajiem iedzīvotājiem. Tos ir izdarījušas Sarkanās armijas atsevišķas militārpersonas, tā, piemēram:...“

Seko daudz piemēru. Un tā tas turpinājās, sevišķi pirmos pēckara gados.

Ir pilnīgi saprotami, ka „atbrīvotie“ nejūt nekādu pateicību pret viltus „atbrīvotājiem“, un nevēlas tikt atgādināti par piespiedu pazemošanos.

Karš Ukrainā liek saukt lietas īstā vārdā.

GN
2022. g. 11. maijs