Gluži bez varonības (1)

Palielināt / Enlarge

Aleksandrs Zariņš 1957. gadā. FOTO Andrejs Lejietis.

1945. gada 24. aprīlī

Krievi Brandenburgā! Stāvu plašajā laboratorijā ar neskaitāmiem demonstrējumu galdiem, kuru melni emaljētās virsmas laistās pavasara saules miljardu staros. Klusums kā baznīcā. Vēl dažas dienas atpakaļ še strādāja 80 laboranti, bet šodien viņi, aplikuši Volkssturm lentas, klausa pavēlei. Pieeju savam darba galdam, kas pārkrauts pedantiskā kārtībā vārajam glāzēm un mēram stobriem. „Kā ērģeļu stabules“, – nodomāju. Tur ir vairāku cilvēku gadiem veiktā darba – mākslīgās vilnas un nailona šķiedru gala pārbaudes. „Kāds varens darbs padarīts,“ kliegtu laikraksti, un biržās katastrofāli kristu vilnas cenas, bet tagad ir visapkārt klusums.

Pa atrautajiem logiem dzirdu detonācijas Brandenburgā un cīruļu dziesmas tīrelī. Pienāk bargais laboratorijas vadītājs ar kastē saliktiem platīna tīģeļiem un bļodiņām. „Tā, šodien varēsiet darbu atstāt un doties uz rietumiem. Domāju, ka tas ir neprāts, jo angļi tā kā tā jūs visus izdos krieviem. Es gaidu krievus mierīgi. Esmu darījis savu darbu. Redziet še ir 16 kg platīna trauku ar norēķinu grāmatu. Viss saskan.“ Nesaku ne vārda. Vai še nozīme atgādināt viņa pazemojošo izturēšanos pret poļu inženieri-ķīmiķi, franču farmaceitu vai krievu vītamīnologu. Zinu tikai to, ka atvados uz nekad neredzēšanos. Salieku logaritmu lineālus, skalpeļus, pincetes, karotes un dažādu krāsu zīmuļus uz jaunāko mēģinājumu protokolu burtnīcas un pa iebonierēto līnoleumu dodos pārģērbties.

20 m no rūpnīcas atrodas baltiešu un tautas vāciešu barakas. Neizprotama apātija visu sejās. Vai vairs nozīmes kur bēgt? Jau no rīta krievi ieņēmuši 20 km attālo Brandenburgu, tā apzīmogodama visu likteni. Sieva sēd istabā ar meitiņu klēpī un gaida, ka varbūt tomēr ieradīsies māsa no Brandenburgas.

Šī dzīvnieciskā padevība mani sanikno. Iznesu sētā bērnu sporta ratiņus, un tur ielieku maisu ar 2 g.v. bērnam nepieciešamām mantām. Mugursomā iepakoju Raiņa Uguns un Nakts ar Skalbes pasakām, kurām blakus pielieku konservu kārbās sasmalcinātus rudzu graudus. Vefa 3 lampiņu radio atdāvinu Itālijas francūzietei, bet drēbes Polijas ukrainim ar 5 bērniem. Tad paņemu meitu, piesienu bērnu ratiņiem un saku sievai: „Iesim!“

Krodzinieks, pirmā karā ievainots virsnieks, ar vecā tipa bruņu cepuri, kurai virsū vizuļo šķēpa gals, bargā prūša balsī vecajai klasei māca ierindu un šaušanu ar tanku dūrēm. Veikalos izsniedz vāciešiem kilogramiem gaļu, miltus, cukuru. Iereibuši vīrieši, kuru krūtis grezno partijas nozīme, pēdējā brīdī cenšas izlīdzināt savus sliktos darbus un mīlīgā balsī runā ar poļu, ukraiņu un itāļu strādniekiem. Sāk tumst. Stacijā vēl stāv viens vilciena sastāvs. Vērodami braucām garām, kad vaļējā platformā kāds vācietis iesaucās: „Nolādēts, ir taču kāds, kas tomēr bēg no krieva. Ej, dodiet šurp to karieti. Še vietas diezgan.“

1945. gada 25. aprīlī

Vilciens vairāk stāv kā brauc. Pāri pusnaktij, bet slavenā aceņu pilsēta Rathenova (Rathenow) vēl nav sasniegta – tā tad nobraukts stundā 1 kilometrs.

Top gaišāks. Vēroju pārējos braucējus. Tur sēd ievainotie un tādi, kuri varbūt ir paši paātrinājuši bēgšanu uz rietumiem, bet katram blakus pa draudzenei, kuras džentelmeņi aprūpē ar cigaretēm un stipriem dzērieniem.

4os rītā iebraucam Rathenovas piestātnē. Tālumā dzirdams metālisks troksnis, kas kļūst stiprāks un stiprāks. Pēkšņi ar pirmo granātas sprādzienu atskan nepārtraukta sirēnu kaukšanu. Tanku trauksme! Krievu tanki pilsētā!

Dažādu sprādzienu troksnis jau trako pa visu pilsētu. Pa retam pat mana frontes nepieradusī auss saklausa dobjas detonācijas un gaisa saviļņojumus. „Atkal viena tanku dūre likta īstā vietā,“ nosauca vācu kareivis ar sabindētu galvu. Bet tas ir tikai starpteiciens dažādiem atmiņu stāstiem par cigaretēm. Tur ir jaukas atmiņas par Čehoslovākiju, Franciju un nobeidzās ar atkāpšanās kaujām Krievijā, kur, atstājot pilsētas, feldžandarmi izdalījuši 1 pac. cigaretes un tad lielajām noliktavām pielaiduši uguni. To visu dzirdēju kaut kur tālu, kā dzird operējamais ārsta balsi pirms iemigšanas operācijas zālē.

Desmitiem vilcienu sastāvu bez lokomotīvēm stāvēja sliežu ceļos. Miglas kamoli dejodami pacēlās pāra metrus virs zaļajām, nekrāsotajām munīcijas kastēm, atvērdami priekškaru, kur redzams Tīģera tipa tanks. Izgrozījis snuķi dažādos virzienos, izpūta dūmu un uguns strūklu. Karsta vēsma skāra mūsu vaigus, bet sprādzienu troksnis nedzirdējās. Vācu karavīri lādēdamies līda nost no platformas. Atkal Hitlera jaunatne rīkojas. Vaņkam pietiek atlaist pāra granātas, un ies gaisā munīcijas vilciens ar visu pilsētu. Atstāju ratiņus augšā, bet pats ar bērnu neziņā mēģinu rast drošāku patvērumu. Bet kur?

Arī ievainotie negribēdami rāpjas zemā. Pēkšņi iznirst vāca virsleitnants. „Visiem, kustēties spējīgiem vīriešiem salasīties pie lokomotīves,“ nosauca stingra un neuztraukta balss. Tā nomierina. Atstāju mazo sievai, bet pats dodos uz vilciena galu. Ievainotie ar savīstītām galvām, kājām un rokām uzpilda ar spaiņiem lokomotīvei ūdeni, bet veselie beram ogles. Atskan pa asprātībai no draudzenēm vagonos. Apkopjam otra vilciena vilcēju, kur guļ smagi ievainotie. Tas izbrauc pirmais. Sāk kustēties mūsu vilciens.

Tikai tagad atkal sadzirdu sirēnu kaukšanu, kas skanējušas visu laiku. Pārbraucam pāri auto ceļam, pa kuru pilsētā ieskrēja krieva tanki. Tālumā redzas kolona, kas strauji tuvojas, tomēr mūsu bānītis uzdod tvaiku un aizlokās aiz pirmā līkuma. Pat uz vismazākajiem lauku ceļiem Volksturmieši kā skudras tanku aizsprostu režģos ceļ apaļos baļķus. Arī še gaida krievu. Labi, ka vilciens brauc. Kāds dur ar pirkstu debesīs un kliedz: „Ivan, ivan.” Vilciens samazina ātrumu un, bremzēm čīkstot, apstājās. Abās pusēs augstu pār mūsu galvām ir uzbērums. Dažs mēģina rāpties augšā un paslēpties, bet mēs ar pārējiem ievainotiem bezcerībā sēdam un skatāmies, kā mazie punkti pieņem lidmašīnas izskatu un aug lielāki un lielāki. Pirmā lidmašīna, izšāvusī pāra reizes, pieklājīgā augstumā atvadās, bet otrā, nonākusi dažus metrus virs mums, izlej veselu maisu proklamāciju. Tās uzaicināja padoties krievam. Dažās, žurnālviedīgās redzams vācu ģenerāļu grupu fotogrāfijas ar visiem dzels krustiem kaklos un pie krūtīm. Kara vīri smej: „Ģenerāļus mēs redzam še pat un mēs braucam padoties pie amerikāņiem, kas vismaz no gaisa meta naudu un pārtikas kartītes.“

Lokomotīve pāra reizes nosvilpjas, aicinādama visus bēgļus atpakaļ. Drīz braucām tālāk, līdz priekšā ieraugam smagi ievainoto sastāvu. Tas arī nav cietis no uzlidojuma, bet priekšā tikko uzspridzināts tilts. Pa dažām uzmestam laipām pāri virzās ievainotie. Ar sievu, nesdami ratiņus un bērnu, pārejam arī mēs. Tā lēni jāiet pa dzelzceļa stīgu. Ratiņi zvalstās un lēkā pa gulšņiem, draudēdami salūzt. Izņemu no ratiņiem maišeli ar liekām segām, apģērba gabaliem un gādīgi nolieku sliežu malā. Pēc noietiem 200 metriem atskatos – kāds vācietis no netālās sādžas rikšus vien stumj ķeru. Tad uzskrien uz uzbēruma, paķer maišeli, iemet stumjamā un pazūd. Tikai brūnās samta bikses novizuļo saulē.

Mēģinu nest meitiņu un sieva velk ratiņus, bet lēkājot pa gulšņiem ratiņi draud salūzt. Nogriezāmies pa pirmo taciņu uz sādžu. Drīz esam uz galvenā ceļa, pa kuru atkāpjas armija. Kravas un vieglie auto, trosa pajūgi, lielas vācu ores un karavīri ar ieročiem, nemanot mūs ierauj savā straumē. Ellišķīgajā troksnī un murskulī apdulluši, turamies līdzi kara veltnim, bet drīz sievas galvu redzu līgojamies pāris desmit metrus atstatu. Vērojot sievu, tikko paspēju atraut bērnu ar ratiņiem no tanka kāpurķēdēm. Pūlos izkļūt ceļa malā, kas man izdodas tikai ceļa krustojumā, kur atkāpjošo masu mēģina sakārtot kara policisti, novirzot tankus, artilēriju pa labāko ceļu, vieglās mašīnas un kājniekus pa lielceļu. Krustojuma tuvumā apmetusies grupa karavīru. Viens piesēdies 4 stobru pretaviācijas ložmetējam un pa laiku uzlaiž gaisā pāra šāvienu kārtas. Pārējie, izlaidušies siltajā vasaras saulē, smēķē un ēd biskvītus.

„Mamma, mamma,“ ieraudzījusi biskvītus, prasa meitiņa. Arī es atceros, ka pēdējo reizi ēdām vakar pusdienā, un paņemam katrs pa sakaltētas maizes gabaliņam.

Apskatam karti un nolemjam, ka jāvirzās vairāk uz rietumiem, lai ātrāk sasniegtu Elbu, kur atradās angļu armija. Nogriežamies pa mazu lauku ceļu, kas tomēr labi uzturēts, kā visi Vācijas ceļi. Krustojam šā rīta nelaimīgo dzelzceļa līniju un apmetamies mazas piestātnes kravas laukumā, kas pievests baļķiem. Apsēžamies uz balti taisnajiem bērzu stumbriem un ieturam rītišķi, rūpīgi paslēpdami pēdējo maizes riciņu mazajam.

Klusums. Bērzu gali saulē sulo un izgaro ieskābuša kvasa dvingu, kas pievelk krāsainas, raibas mārītes un citus kukaiņus. Krautuvē mētājās tanku dūres, brūnu cepures un asiņaini apsēji. Sajūtu nejauka, it kā katru brīdi ceļa līkumā parādīsies krievu tanki. Uzsēdinām meitiņu ratiņiem un sākam neziņas pilno ceļu, lai tikai būtu tālāk no briesmām.

Apmācas, un sāk smidzināt. Ar krēslu sasniedzam vienu no daudzajām Vācijas Neustates pilsētiņām. Iedzīvotāji izbrīnā raugās mūsu ceļojumā, bet kad līdz ar māju jumtiem nodārd vācu iznīcinātāju motori, ielas paliek tukšas. Dārzos zied firziķi un ķirši. Tā ir romantiska kā daudzas vācu pilsētiņas ar dārziem, dīķiem un soliņiem, kur apsēsties.

Apskatot karti, redzam, ka esam par daudz noliekušies uz vakariem un nemierīgi turpinām ceļu. Zinātāji parāda kājceliņu gar kanāla malu, pa kuru sasniegt Berlīnes – Hamburgas šoseju. Tumsā tikai kanāla ūdens atspīdums rāda mums ejamo ceļu, un, kad iets un iets, arī mums vairs nav spēka. Pie kāda soliņa abi apsēžamies. Gar acīm nozib 35 km noietais ceļš, vēl paviz kanāla ūdens, un mēs aizmiegam.

1945. gada 26. aprīlī

Pēkšņi pamostos un miega pilnajām acīm redzu tuvojamies neredzēti lielu tanku. Trīs gaišas spuldzes, kas atrodas milzeņa priekšā, biezajā miglā ir kā saules ar staru vaiņagu. Esam uzmodināta visa ģimene, un apsveru slēpšanās iespējas, kad sadzirdu sievas balsi: „Ej nu ej, mazuli, ko raudi, tas jau ir čuku-čuku.” Tagad arī es ieklausos vilciena klabēšanā. Tas ir degvielu preces vilcējs, bet daudzajiem, kādi neziņā klīst pa frontes aizmuguri, turpina līdz tiek ieķeselēti un saspridzināti.

Gulēt nevaram un lēnam turpinām pārtraukto ceļu, baidīdamies apmaldīties miglā un ieslīdēt kanālā. Seja un drēbes apklājās sīkām rasas lodītēm, kas pamazam savelkas kopā un noslīd, veidodamas it kā upītes.

Negarais miegs, tomēr atdevis spēku. Kad lecošā saule izdedzina miglas mānus, esam atkal uz šosejas. Tā ir klusa. Retumis pabrauc garam kravas auto vai bēgļu ore. Atpogāju abu mēteļu un uzvalku pogas, ko steigā savilku izbēgdams, jo metas karsts.

Ejam klusēdami un priecājamies, ka mazais guļ, jo neesam vēl izgudrojuši, ko ēdīsim. Apsveram cīņu ar kilometriem. Mazliet atpūsties norunājam pēc ikkatriem 5 km, bet pusdienu atpūtu ņemt tikai tad, kad 15 km aiz muguras; dienā jānoiet ne mazāk par 30 km.

Virzāmies pa uzbērumu, kam abās malās atrodas pļavas, ar ziedošām purenēm leknākās vietās. Kāda bēgļu ģimene apmetusies sausākā vietā, bet zirgi plūc purenes. Māte, vīstīdama mazo pelēkā villainē, mudina lielāko zēnu: „Jānīt, padzen nu zirgus atpakaļ.“

Piebraucam ar saviem ratiņiem un sveicinām.

„Ak, latvieši! Nu lūdzam, lūdzam, piesēžiet,” saka saimniece, it kā aicinot pāri savas mājas slieksnim svešiniekus, kas stāv pagalmā. Tiekam mieloti. Redzēdama, ka mūsu meitiņa ar tādu skubu apēd maizes riecienu ar gaļas ņuku, savīsta dažas maizes ceļam. To viņa dara kā atvainodamās pa nevarēšanu mūs uzņemt savos ratos, jo tur jau kopā sēd 7 galvas. Pagaidām, līdz pie ratu dīsteles iejūdz abus zirgus un ore aizdārd, tad rosāmies paši. Paēduši kļūstam cerīgāki. Minam, kas bija aizbraucēja? Pēc viesmīlības un devīgās rokas – vidzemniece, pēc izrīkošanās un bajāriskuma – zemgaliete.

Tanku trauksmes austrumos nedzirdam, bet lielgabalu dunoņa rietumos ir mūzika.

Pēcpusdienā piedzīvojam pirmo amerikāņu tāllidotāju uzlidojumu. Neesam paspējuši ne aiz koka aizslēpties, kad, baltās piecstūru zvaigznes pazibsnīdami, par mūsu galvām nodārd neaprakstāms motoru troksnis.

Mūsu labā oma pārvēršas nervozās, saraustītās domas. Izplānotā dienas norma sen noieta: satumst, uzlec mēness, bet mēs bēgam. Ejot caur Vusterhauzenas pilsētu, visapkārt ir absolūts klusums un atstātība – neviena cilvēka, uguns, ne trokšņa. Senlaicīgā rātsnama rotājumi un jumta tornīši līgst zilganajā gaismā kā pasakā. „Tas ir nebūtības klusums pirms nāves,“ iečukst kāds ausī, un mūsu bēgšana pāriet paniskā skriešanā.

Sen pilsēta aiz muguras, kad priekšā dzirdam pazīstamo troksni – rīb rati, žvadz tanku ķēdes un šķind saskaroties ieroči. Pienākam pie lielās Berlīnes – Hamburgas šosejas un pārliecināmies, vai tiešam še plūst tas pats veltenis, no kura dienu atpakaļ izrāvāmies. Kādēļ mums bēgt no likteņa biedriem? Vai mēs nebēgam visi no vienas sērgas? Tā domāju, un drošības sajūtas pārņemts apsedzu savus mīļos un arī pats alkšņu pudurītī izstiepjos atpūtināt kājas. Vēl iemigdams dzirdu motora murdēšanu gaisos un pavēli, kas iet no vīru uz vīru, sākumā tuvodamās un augdama, tad attālinādamas un izgaisdama: Stāt! Nesmēķēt!

Aleksandrs Zariņš

Turpmāk vēl