Laikraksts Latvietis

Laiks Latvijā:


Māra Branča skatījums

Patiesība par laiku. Birutai Baumanei 100

Laikraksts Latvietis Nr. 711, 2022. g. 29. jūlijā
Māris Brancis -


Ieteikt Facebook.com

ieteikt draugiem.lvIeteikt draugiem.lv

Laine Kainaize pie Birutas Baumanes gleznām. FOTO Māris Brancis.

Biruta Baumane. „Vientulība“. 1987. FOTO Māris Brancis.

Biruta Baumane. „Dramaturgs Mārtiņš Zīverts“. 1989. FOTO Māris Brancis.

Izstādes kopskats. FOTO Māris Brancis.

Izstādes kopskats. FOTO Māris Brancis.

„Paiet mūži. Aizveras laika vārti, lai nekad vairs neatvērtos. Aiz tiem paliek tie, kas šo laiku radījuši, – laiku rada cilvēki, kas tajā dzīvo,“ tā tieši pirms 10 gadiem – 2012. gadā – rakstīja gleznotāja Biruta Baumane 90 gadu jubilejai veltītajā atmiņu grāmatā „Sarunas ar sevi“. Mazliet tālāk lasāms: „...bijām pliki kā baznīcas žurkas, bet par to gan nebēdājām ne velna. Galvas mums bija pilnas glezniecības.“

Mākslinieces dzīve un radošā darbība to pierāda – lai ko arī viņa darītu, lai kā nodotos bohēmai, lai arī audzināja meitu Laini, allaž viss beidzās ar stāvēšanu pie molberta, ar paleti, krāsām un otām rokā, ar gleznošanu darbnīcā vai plenērā. Tā bija īstā dzīve. Gleznošanai tika atdota sirds. Tās dēļ bija vērts dzīvot un daudz ko ziedot.

Tagad tas viss jau ir pagātnē, arī pati Biruta Baumane nu jau pieder bijušajiem laikiem. Šogad aprit 100 gadi, kopš pasaulē nāca Tērvetes skolotāju Friča un Lūcijas Frīdbergu meita, kuru draugi bieži sauca par Rutu. Viņa gan sākotnēji sapņoja par baletu, pat mācīdamās Jelgavas ģimnāzijā, nenogurdama ik dienu apņēmīgi devās uz Rīgu un jo cītīgi apmeklēja Nacionālās Opera baleta skolu. Taču dzīve iekārtojās tā, ka jaunā meitene 1940. gadā stājās Latvijas Mākslas akadēmijā, bet netika uzņemta. Nākamajā gadā viņa mēģināja vēlreiz, un šoreiz Ruta bija laimīgo vidū. Pedagogi bija izcili – Ģederts Eliass, Augusts Annus, Kārlis Miesnieks, Jānis Liepiņš un Konrāds Ubāns, taču jauno censoni visvairāk apbūra vīrišķīgais, elegantais Valdemārs Tone. Viņš, dziļāk ielūkojies studentes personībā, saprata vienu: „Māja varot degt, bet Biruta vienalga gleznošot.“ Vilhelms Purvītis aicināja talantīgo audzēkņi uz Dabasskatu glezniecības meistardarbnīcu, taču nepakļāvīgā studente vēlējās gleznot tikai pie Tones: „Es negribu iet nekur, es gribu mācīties tikai pie Tones vai arī stāties ārā no akadēmijas. Jūtos tik gatava un patstāvīga.“ Te parādījās Birutas Baumanes raksturs, kas pieteica sevi visu mūžu un nostādīja tā īpašnieci ne vienā vien ārkārtas situācijā. Drīz visu citā virzienā pavērsa karš – Purvītis, Tone un daži citi devās svešumā. Tones vietu neviens nevarēja aizņemt, taču, nokļuvusi pie Jāņa Liepiņa, Biruta uzzināja daudz jauna par kompozīciju. Krāsas, kā atzina meistars, viņai neesot jāmāca: „Pati esat laba krāsu meistare.“

Galerijas Daugava vadītājas Andas Treijas sastādītajā albumā pirmo reizi reproducēti agrīnie darbi. Žēl, ka tos nevar redzēt oriģinālā, bet tie lieliski pierāda, cik to autore ir talantīga. To apliecina arī izstāde Ģ. Eliasa Jelgavas vēstures un mākslas muzejā Gadsimta gleznotāja. Birutai Baumanei 100. Tā ir pirmā, ar kuru tiek atzīmēta šī lielā jubileja. Kā dzirdams, Latvijas Nacionālajā mākslas muzejā izstāde notiks kaut kad vēlāk, lai gan droši vien ne pārāk plaša.

Izraudzīties no lielā gleznu klāsta – to esot ap 3 000, kas joprojām glabājas mākslinieces darbnīcā un kā aprūpi pārņēmusi meita Laine Kainaize, nav joka lieta. Jelgavai meita izvēlējās tikai 50 dažādu periodu gleznu.

Kad tikko iegāju muzeja baltajā zālē, pārsteidza jubilāres agrīnā glezniecība. It kā likās, ka esmu viņas daiļradi pietiekami labi studējis, redzējis visas izstādes kopš 20. gs. 80. gadiem, pat sīkākas un ne pārlieku nozīmīgas, taču šoreiz elpa aizrāvās no tā, ka man likās, ka māksliniece uzgleznojusi manu agru dienu atmosfēru, kādu to šodien redzu. Tolaik spilgtāku, košāku krāsu tikpat kā nebija. Pat tad, kad uzspīdēja saule, pasaule nezaigoja „drīz zila, drīz zaļa, drīz sarkana.“ Pāri citiem valdīja pelēkie toņi. Tie visu piezemēja, pieslāpēja Dzīves krāsainību. Likās, teju vai viss sasmacis. Biruta Baumane parādīja savās gleznās, īpaši agrīnajās, pēckara gadu tautas noskaņojumu, vispārējo atmosfēru. Kā es to agrāk nebiju pamanījis? Bija jāpaiet laikam, pašam jākļūst redzīgam, jūtīgam? Kā latvieši teiktu, krievam bija jāiebrūk Ukrainā, lai acis kļūtu redzīgākas, pazustu uzspiestā migliņa, kas aizslēpa patiesību.

Skatījos izstādi un priecājos par teātrim vai cirkam veltītām figurālām kompozīcijām. Un cik dziļas tagad šķiet Vizmas Belševicas, Voldemāra Zandberga, Rūdolfa Heimrāta ģīmetnes. Tāpat pašportreti, kuri brīžiem liekas pārlieku atklāti, nekautrējoties par sevi bilst īstenību, kas neliekas tik salda un patīkama, kā varētu šķist.

Biruta Baumane bieži gleznoja lauku cilvēkus un zvejniekus. Nekad tie nebija komunisma cēlāji, bet smagā darbā rūdīti vīri un sievas, jūras vēji viņus stiprinājuši un rūdījuši. Viņi nedomāja par cēlām lietām, viņi veica savu pienākumu, tādēļ plecos sagūlis nogurums un mirklīgs nespēks. Biruta Baumane gleznoja dzīvi bez piekrāsošanas un izskaistināšanas. Pat tad, ja attēloja sieviešu aktus, viss bija par vienu – par dzīvi.

Apstaigājot izstādi un vai ik sekundi atceroties karu Ukrainā, jāsecina viens – Biruta Baumane nekad nelocījās, nepadevās konjunktūrai, politiski izdevīgiem žestiem. Viņa stāvēja kā zvejnieki taisnu muguru, lai arī kādi vēji pūš, lai cik tas būtu izdevīgi vai ne. Būtiskais ir pateikt taisnību par laiku, kurā viņa (un mēs) dzīvoja. Viņa neliekuļoja un ieguva skatītāju cieņu.

Māris Brancis
Laikrakstam „Latvietis“



Atbalstiet laikrakstu

Izvēlēties summu

SLUDINĀJUMI





Latviesu impresijas


ALMA Book


3x3 Australija




SLUDINĀJUMI


BookDepository.com