Laikraksts Latvietis

Laiks Latvijā:


Dodamies balsot!

Demokrātija ir atkarīga no mūsu līdzdalības

Laikraksts Latvietis Nr. 717, 2022. g. 7. sept.
Valda Liepiņa -


Ieteikt Facebook.com

ieteikt draugiem.lvIeteikt draugiem.lv
PBLA_teksts

SIF_1rinda_200

Kāds Deivida Lodža (David Lodge) romāna varonis saka, ka tad, kad mīlies pēdējo reizi, tu nezini, ka tā ir pēdējā reize. Tāpat ir ar balsošanu. Vai kāds no mūsu priekštečiem varēja iedomāties, ka 1931. gada 3. un 4. oktobrī, dodoties nobalsot par Latvijas Republikas 4. Saeimu, pēcāk vairāk nekā 60 gadus nebūs iespējas piedalīties brīvās vēlēšanās? Nākamā iespēja bija 1993. gadā! Vai mēs varam šādu iespēju pat iedomāties? 4. Saeimas vēlēšanās 1931. gadā piedalījās 103 kandidātu saraksti no 44 partijām (27 partijas iekļuva Saeimā). Nobalsoja 974 822 vēlētāju, kas sastādīja 80,04% balsstiesīgo.

Latvieši ir starp laimīgajām valstīm, kas atguva tiesības balsot.

Pēc 62 gadu pārtraukuma, 1993. gada 5. un 6. jūnijā Latvijas tauta balsoja par 5. Saeimu. Vēlēšanās piedalījās 23 politiskās partijas. Nobalsoja 1 118 316 vēlētāju, kas sastādīja 89,9% no 1 243 956 balsstiesīgo. Šogad dodamies pie savas neatkarīgās Latvijas Republikas vēlēšanu urnām jau 14. reizi, taču skumji apzināties, ka mēs arvien mazāk novērtējam savas brīvības un neatkarības privilēģijas – nodot savu balsi par Latvijas nākotni. 13. Saeimas vēlēšanās piedalījās 16 politiskās partijas un nobalsoja vien 54,60%. Mums katram, protams, gribas ticēt, ka Latvijā vairs nepienāks tie laiki, kad mūsu privilēģija balsot varētu tikt atņemta, taču tikai aizejot nobalsot mēs varam stiprināt nākotnes brīvības izredzes.

Vēsturnieks Timotijs Snaiders (Timothy Snyder) atgādina par šādiem gadījumiem arī citur salīdzinoši nesenajā vēsturē. Daļa vāciešu, kuri 1932. gadā balsoja par nacistu partiju, neapšaubāmi saprata, ka šīs varētu būt pēdējās jēgpilni brīvās vēlēšanas kādu laiku, bet lielākā daļa to nesaprata. Daži čehi un slovāki, kuri 1946. gadā balsoja par Čehoslovākijas komunistisko partiju, droši vien saprata, ka balso par demokrātijas beigām, taču lielākā daļa uzskatīja, ka viņiem būs vēl viena iespēja. Bez šaubām, krievi, kuri balsoja 1990. gadā, nedomāja, ka šīs būs pēdējās brīvās un godīgās vēlēšanas viņu valsts vēsturē, kas (līdz šim) tās ir bijušas. Jebkuras vēlēšanas var būt pēdējās – vai vismaz pēdējās tā balsotāja mūžā.

Demokrātija vienkārši ir

Mēs esam pieraduši pie domas, ka demokrātija vienkārši ir. Tā automātiski turpina pastāvēt līdzās vēsturei, lielākiem spēkiem vai kapitālismam. Demokrātija ir cilvēku izvēle valdīt un vadīt, izvēle ne tikai būt brīvam izteikt savas domas un vēlmes, bet arī uzņemties atbildību par rīcību un lēmumiem. Tā ir par vērtībām. Tās pastāvēšana ir atkarīga no tā, par ko esam gatavi uzņemties risku (kā to patlaban redzam Ukrainā). Neatkarīgi no tā, kas notiek šajā karā, ukraiņi riskē par vērtībām, kas atbilst demokrātijai, un šis risks mudina mūs domāt par savām vērtībām. Demokrātija ir atkarīga no mūsu līdzdalības. Tātad, arī no mūsu piedalīšanās vēlēšanās. Mums ir svarīgi tikt pārstāvētiem pasaules procesos – Latvijai ir svarīgi būt pie galda, lai nenonāktu uz galda...

Mums ir svarīgi stingri pieteikt saviem ievēlētajiem deputātiem, ka no viņiem prasām to rīcību, ko viņi mums šajās nedēļās sola. „Nu kā var nesolīt? Kā var nesolīt pensionāriem cilvēka cienīgu dzīvi un saprātīgu pensiju? Kā var nesolīt veselības aprūpei viņiem absolūti nepieciešamo naudu? Kā var nesolīt zemniekiem atbalstu konkurētspējas nostiprināšanai?“ – šie premjerministra Einara Repšes vārdi kļuvuši par mūsdienu Latvijas „politisko folkloru“. Mēs redzam, ka šie vieglprātīgie solījumi vēl joprojām parādās solījumu sarakstu augšgalā. Tieši tagad mums ir iespēja un pienākums ne tikai balsot un izrādīt uzticēšanos kādai partijai, bet gan aktīvi sekot līdz ievēlēto pārstāvju rīcībai. Un, ja negribam tieši uzticēties, balsojot par kādu partiju, varam to arī izaicināt uz nākotnes rīcību!

Lai gan bieži liekas, ka Latvijas attīstība atpaliek no citām valstīm (un tā dažos sektors arī ir), mums ir izveidojušās nevaldības organizācijas (NVO), nodibinājumi utt., kuru uzdevums ir ne tikai papildināt valdības darbības jomās, kur tautas līdzdalība ir nepieciešama, bet arī sekot līdz valdības darbam, korupcijas rādītājiem u.c. Taču, lai sekotu ievēlēto deputātu darbam, šīm organizācijām ir vajadzīga mūsu iesaistīšanās un vispirms mūsu līdzdalība Saeimas un pašvaldību vēlēšanās.

Tieši Latvija bija pirmā Eiropas valsts, kur sievietes ieguva balsstiesības vispārējās, atklātās vēlēšanās. Mūsdienās pašsaprotami liekas, ka tiesības piedalīties vēlēšanās ir gan vīriešiem, gan sievietēm, gan LBTQ. Atsevišķās Eiropas valstīs, piemēram, Šveicē sievietes tikai 1971. gadā ieguva iespēju piedalīties vēlēšanās. Latvijas teritorijā šādas tiesības bijušas jau 1905. gadā, gadu ātrāk nekā Somijā, kas tiek uzskatīta par pirmo zemi Eiropā, kurā sievietēm ļāva vēlēt. Tobrīd Latvija gan atradās trīs Krievijas guberņu sastāvā. Ikkatrs divdesmit gadus vecs iedzīvotājs 1905. gada revolūcijas laikā decembrī varēja piedalīties pašvaldību delegātu vēlēšanās, neraugoties uz tautību vai dzimumu.

Daudzi ir cīnījušies un atdevuši savas dzīvības par mūsu tiesībām balsot, izteikt savu viedokli, par demokrātiju Latvijā. Kad pie Ministru kabineta gaidām autobusu, piemineklis Gunāram Astram mūs mudina Nebaidieties! Viņš un daudzi laika biedri cīnījās par to, lai mēs šodien varētu piedalīties demokrātiskās vēlēšanās. Viņi par to atdeva savas dzīvības, tāpat kā tie, kas krita kara laukā. Tāpat kā neskaitāmie ukraiņi, kas šodien cīnās par savu – un mūsu – brīvību un iespēju dzīvot demokrātijā. Brīdī, kad redzam kā citi cīnās, bet mēs neko nedarām, mēs aktīvi (vairs ne pasīvi) mājam demokrātijai ardievas. Tā jau ir necieņa ne tikai pret tiem, kas pagātnē cīnījušies, bet arī pret mūsu pēcnācējiem. Pret visiem tiem, kas šajās dienās pirmo reizi dosies uz skolu.

Eiropas Savienības tiesas (EST) tiesnese, profesore Ineta Ziemele uzsver riskus, ja uz vēlēšanām dodas neliels skaits balsstiesīgo. Viņa atgādina, ka demokrātija nav visatļautība un tā prasa arī pildīt pienākumus, kā, piemēram, doties uz vēlēšanām, lai nepazaudētu savu valsti. „Latvijas tiesību sistēmā šīs ir tiesības – tiesības kandidēt, tiesības vēlēt. Tikmēr Beļģijā ir administratīvā atbildība, ja neaiziet šo pienākumu izpildīt,“ atzīmē profesore. EST tiesnese īpaši jauniešus aicina sekot līdzi politiskajiem procesiem valstī: „Mūs ir tik cik mēs esam un mēs ģeopolitiski atrodamies tur, kur atrodamies. Līdz ar to Latvijas gadījumā, pat ja tas nav likumā ierakstīts, es to uztveru kā ārkārtīgi milzīgu atbildību – iet un nobalsot. Ņemot vērā, cik neliels cilvēkus skaits aiziet Latvijā uz vēlēšanām, ir milzīgi riski, ka demokrātijas process, tā lēmumu demokratizēšana, ir ļoti minimāla Latvijā,“ norāda I. Ziemele. Profesore uzsver, ka tas nav labi, ja parlamentā nav pārstāvēti pēc iespējas vairāk viedokļu. Tas valsts attīstībā un mūsu katru dzīvē neko labu nenesot, tāpēc noteikti jādodas uz vēlēšanām.

Šodien redzam, ka demokrātija visur atkāpjas. Visā pasaulē ir vērojams demokrātijas regress. Mums ir unikāla iespēja šo regresu bremzēt savā telpā; tajā par kuru mēs esam atbildīgi.

Etnoeiroforija

Latvieši gan Latvijā, gan plašajā diasporā ar nepacietību gaida Dziesmu svētkus jau nākamgad. Dziesmu svētkiem Latvijā, tāpat kā dziesmu un/vai kultūras svētkiem diasporā (īpaši trimdā) ir allaž bijusi liela loma mūsu latviskās pārliecības, pašapziņas nostiprināšanā. Tā ir iespēja latviešiem sanākt kopā un lepoties par savu mantojumu, par sevi. Kā trimdas bērnam/jaunietei, atceros, ka dodoties uz Austrālijas Kultūras dienām ik gadu decembrī, bija īpaša svētku sajūta un, kad atgriezāmies, latviskuma šprice bija saņemta. Ap šiem svētkiem rodas tāda kā eiforijas sajūta. Un tomēr te der vēl piemetināt, ka lielāku latviskuma devu mēs dabūjām, apmeklējot pēc Kultūras dienām notiekošos jauniešu kursus, vasaras vidusskolu vai bērnu nometnes, kad tuvāk iepazinām latviešu kultūru, kā arī savus vienaudžus.

Zviedrijā mītošais Juris Krēsliņš: „Mūsu Dziesmu svētku eiforija ir drusku „antivakseriska“. Mēs izbaudām emocionālo svētku eiforiju, bet mēs neko no tā nepārceļam uz valsti. Mēs kopīgi izdziedamies un izdejojamies, bet referendumā nevaram aiziet un nobalsot par valodu.

Te būtu jājautā, vai mūsu etnoeiforija, kuru uzskatu par ļoti svarīgu dzinējspēku, nav aizēnojusi mūsu valstisko domāšanu. Te ir vērts piezīmēt, ka mūsu valsts dibinātāji nenodevās šai eiforijai, kaut ari tie bija ļoti dziļi latvieši, kas cienīja savu valodu un kultūru.

Tiesa, folkloras, koru un deju kustībai bija neatņemama loma Latvijas atmodā. Dziesma un deja palīdzēja tautai izdzīvot okupācijas gadus. Teātri piekopa latviešu valodu. Šajos gados liekas, ka izveidojusies domāšana, ka gan jau kāds cits parūpēsies... Bet mēs taču paši spējām par sevi uzņemties atbildību 1989., 1990, 1991. gadā, kad sargājām (un nosargājām) savu valsti. Uzņēmāmies atbildību vēl līdz gadsimteņa mijai, kad balsotāju skaits sāka konsekventi sarukt līdz pēdējām vēlēšanām (13. Saeima) 2018. gadā, kad savu balsi nodeva vien 54,6% balstiesīgo.

Kāpēc neejam?

Un te jau varu dzirdēt parastos iemeslus – Ai, nav jau tur neviena par ko balsot..., Visi kaut ko sola, bet neviens neko nedara..., Viņi visi tur ir korumpēti... Es kaut kur lasīju, ka vēlēšanas ir tik un tā pret Satversmi. „Reizēm dzirdam, ka vēlētājs saka: esmu vīlies šajās vēlēšanās – politiķi netur solījumus! Nav jāgaida, ka elite mūs nemānīs. Krāpšanās un melošana ir cilvēka sastāvdaļa. Skaidrs, ka politiķi mānīsies un melos, bet jāizdara spiediens, lai politika paliek tīrāka. Pagaidām šādu sabiedrībā nemana. (Psihiatrs Artūrs Utināns)

Dodamies uz vēlēšanām un arī pēc tam izmantosim savas pilsoniskās un demokrātiskās tiesības, sekot līdz deputātu darbam, izdarīsim spiedienu. Tam ir jābūt apzinātam gadiem ilgam procesam, nevis skaļiem protestiem (ar baloniem, koncertiem utt.), kuros līdzīgi domājoši cilvēki apvienojas. Tas ir arī konstruktīvs darbs demokrātiski ievēlētai opozīcijai.

Lasām uzsaukumus NEIET uz vēlēšanām, jo „Latvijas tauta mosties, celies, apvienojies, rīkojies! Veidojam valsts pārvaldes sistēmu, kura sekmē Latvijas un tās tautas labklājību, nevis Naudas varas un tās kalpu vietējo kangaru valsts izsaimniekotāju labklājību, attīsta tautsaimniecību, pārtraucam murgaino virzību uz Latvijas un tās tautas iznīcību. Kopīgi dodam Latvijai gaišu labklājības nākotni! Neejam Naudas varas globālistu pavadā uz iznīcību, kad nākotnē skaidri ir redzams, ka nebūs ne Latvijas, ne latvieši. Mēs ticam, mums izdosies! Esam labi saimnieki savā zemē! Latvija ir Tavās rokās!

Ko mums te piedāvā? Lai dotos uz priekšu, ir vajadzīga kāda struktūra. No kurienes radīsies šie saimnieki? Kā radīsim savu valsts pārvaldes sistēmu, ja neesam nevienu ievēlējuši? Mūsu pēdējo desmitgažu pieredze nekādus mistiskus saimniekus no tukšiem vārdiem nav radījusi! Šāds nihilisms, kas veidots ar uzsaukumiem un kritiku, bet bez alternatīvas rīcības vai alternatīvas varam izlasīt soctīklos, laikrakstos. Tie atbaida potenciālos vēlētājus, jo viņiem vairs nav skaidrības par vēlēšanu nozīmi. Katram jau kaut kur ir apslēptais dumpiniekus, bet mūsu Saeimas vēlēšanas un valsts nākotne ir pārāk svarīga, lai nodotos savam iekšēja dumpiniekam!

Maize un cirks?

„Dodiet tautai maizi un cirku!“ Vēlēšanu gaitā esam daudz pieredzējuši ne tikai tukšos vai neizpildītos politiķu solījumus, bet arī vēlēšanu kampaņas, ko varētu vienīgi raksturot kā cirku (sākot ar banāniem līdz bezmaksas koncertiem). Vēl joprojām ir politiķi, kas uzskata, cilvēkus var „nopirkt“, pārliecināt ar ēdienu un izklaidi, kad viņi varētu nodoties pilsoniskām pārrunām un darbiem. Šo jēdzienu senatnē pirmo reizi aprakstīja satīriskais romiešu dzejnieks Juvenāls, kurš uzrakstīja latīņu terminu panem et circenses, kas nozīmē „maize un cirks“. Vai tie ir banāni, koncerti vai skaļas klaigas, protesti – daļai vēlētāju tieši tas uzrunā. Taču liekas, ka ir vēl lielāks skaits vēlētāju, kurus tas ne vien neuzrunā, bet varbūt atbaida vai liek pavīpsnāt? Politiskā dzīve šķiet kļuvusi banāla un teatrāla.

Atceros ar kādu pacilātību mēs Melburnā devāmies uz 5. Saeimas vēlēšanām 1992. gadā. Latvijā un ārpus tās, brīvas un neatkarīgas vēlēšanas bija sapņu piepildījums. Melburnas vēlēšanu iecirknis bija ierīkots Latviešu namā, un tur gaiss pilnīgi „sprakšķēja“ no pozitīvajām emocijām. Beidzot varējām atkal vēlēt Latvijas brīvās vēlēšanās! Tas bija tik nozīmīgs notikums, ka Austrālijas televīzijas kanāli veidoja īpašus ziņu sižetus un tos rādīja vakara ziņās. Tas bija nozīmīgs notikums ne tikai Latvijas, bet arī pasaules mērogā.

Kad 2010. gadā izveidojām vēlēšanu iecirkni Luksemburgā, tur mītošie latvieši bija „stāvā sajūsmā“ par iespēju turpat savā mītnes zemē nodot savu balsi. Vairs nebija jābrauc uz Briseli, bet gan kopā ar visu ģimeni doties balsot. Tie bija kā svētki. Togad vēlēšanu iecirkni ierīkojām goda konsula garāžā! Ārpusē bija uzslieta nojume – ja nu gadījumā uznāktu lietus vai pārmērīgi stipra saule. Rindas veidojās. Vecāki ar maziem bērniem, daži vēl ratiņos, nāca balsot. Gadiem ejot, bija skaisti ieraudzīt šos bērnus pieaugam, bet tomēr pievienojoties saviem vecākiem. Tā bija pilsoniskās apziņas audzināšanas paraugstunda. Un pamazām Luksemburgā izaugušie jaunieši paši nāca pirmo reizi nodot savu balsi. To Luksemburgā izdarīja arī Prezidenta Levita dēls. Jaunieši ļoti nopietni lasīja programmas, sekoja ziņām un analīzei – tas viņiem bija nopietns un svarīgs pienākums. Toreiz uz vēlēšanu iecirkni Luksemburgā atbrauca arī latvieši no tuvējās Vācijas, Francijas un Beļģijas. Viņiem šķita, ka, ja nu Luksemburgā (garāžā!!!!) var iekārtot vēlēšanu iecirkni, kādēļ gan viņi nevarētu to pašu? Ar gandarījumu vērojām, ka nākamajās vēlēšanās Eiropā izveidojās vairāki jauni iecirkņi. Diaspora gribēja – un grib – balsot.

Šogad vēlēšanu iecirkņu skaits ārzemēs ir sarucis. To laikam daļēji var skaidrot ar lielo uzsvaru uz pasta vēlēšanām. Lai gan gribas ticēt, ka šī iespēja tiks pilnībā un aktīvi izmantota, nekas nespēj atvietot to sajūtu, kāda ir personiski aizejot uz iecirkni un tur iemest savu izvēli urnā. Ja balsojam pa pastu, tad nodrošināsim balss nonākšanu iecirknī līdz 1. oktobrim.

Mums ir izcila iespēja

Varam mazināt demokrātijas regresu pasaulē. Varam uzticēt vai izaicināt valdību un valsts pārvaldi uz aktīvāku darbu nākotnē. Varam iesaistīties mūsu jaunievēlētās valdības darba sekošanā un izvērtēšanā. Neklusēsim.

Vai esam aizmirsuši, cik maz ir to valstu, kurām izdevies iegūt vai atgūt šo privilēģiju?

Vai esam aizmirsuši, cik daudz cilvēki Latvijā un ārpus tās strādāja un ziedoja (arī savas dzīvības), lai mums iedotu un nosargātu šo privilēģiju?

Vai tā tomēr nav necieņa pret iepriekšējām paaudzēm, ja mēs nenovērtējam to, kas mums tagad ir dots? Un, ja šo privilēģiju nenododam nākotnes paaudzēm?

1. oktobrī mums katram zināms, kas jādara. Ejam balsot! Šī ir mūsu iespēja aktīvi piedalīties Latvijas Republikas nākotnes izaugsmē.

Valda Liepiņa
Laikrakstam „Latvietis“

Raksts tapis projekta „JĀbalso“ ietvaros, sadarbībā ar PBLA un SIF



Atbalstiet laikrakstu

Izvēlēties summu

SLUDINĀJUMI





Latviesu impresijas


ALMA Book


3x3 Australija




SLUDINĀJUMI


BookDepository.com