|
|
Laiks Latvijā: |
Dziesma dimd
Adelaides Latviešu biedrības kora „Dziesmu laiva“ 70 gadi – atmiņas
Laikraksts Latvietis Nr. 718, 2022. g. 14. sept.
Marija Perejma -
Ieteikt draugiem.lv
Latvijas 50 gadu jubilejas koncerts 1968. gadā. FOTO no Marijas Perejmas personīgā arhīva.
Kora balle 1968. gadā. FOTO no Marijas Perejmas personīgā arhīva.
1964. gadā Pertā. Adelaides koris izkāpj uz peronu un dzied diriģenta Kaspara Svennes vadībā. FOTO no Marijas Perejmas personīgā arhīva.
Kora ieskaņotā LP, atzīmējot 25 gadu jubileju 1976. gadā. FOTO Marija Perejma.
Kora 25 gadu jubilejas koncerta programmas vāks 1976. gadā. FOTO Marija Perejma.
Kora nozīme 1977. gadā. Labā pusē nozīme, ko piešķir, kad korī nodziedāti 10 gadi. FOTO Marija Perejma.
Kora 25 gadu jubilejas koncerts ar Bērnsaides (Burnside) Simfonisko orķestri 1976. gadā. FOTO no Marijas Perejmas personīgā arhīva.
Koris 18. novembra aktā 2006. gadā. Diriģente Marija Perejma. FOTO no Marijas Perejmas personīgā arhīva.
Kora 55 gadu svinības 2006. gadā. Priekšā no kreisās: diriģentes Inese Laine, Lilita Daenke, Marija Perejma. FOTO no Marijas Perejmas personīgā arhīva.
Kora 55 gadu svinības 2006. gadā. No kreisās: diriģentes Astra Kronīte, Inese Laine, Lilita Daenke, Marija Perejma, Adelaides Latviešu biedrības valdes priekšsēdis Bruno Krūmiņš. FOTO no Marijas Perejmas personīgā arhīva.
Adelaides Latviešu biedrības valdes priekšsēdis Bruno Krūmiņš sasveicinās ar Mariju Perejmu kora 55 gadu jubilejā 2006. gadā. FOTO no Marijas Perejmas personīgā arhīva.
Muzikālās pēcpusdienas programmas vāks 2005. gadā. FOTO Marija Perejma.
Muzikālās pēcpusdienas programma 2005. gadā. FOTO Marija Perejma.
Kora moto:
No dziesmām laivu taisām,
Skaņām vēju:
Ar ilgu brāļiem kopā sasēduši,
Uz tēva sapņu mājām aizlidojam.
Bērnībā sapratu, ka katru trešdienas vakaru mamma pazuda no mājām, apmeklējot kora mēģinājumus. Vakari likās tik gari, kamēr viņa atbrauca mājās.
Dzīvojām Flindersa ielā, kurā atradās daudzu latviešu mājas un starp tām – sauja koristu. Sākuma gados nevienam nebija mašīnas, ar ko braukt uz mēģinājumiem, bet to atrisināja apgabala koristu ļaudis, kas piebrauca ar vāģiem un aizveda.
Mamma stāstīja... Agros 1960.tos gados, pirms latviešu sabiedrībai bija savs Nams, mēģinājumi notika pilsētas austrāliešu metodistu baznīcā, kur arī atradās komerciālā raidstacija 5KA. Tai laikā koris bija izveidojies kā viens no lielākajiem latviešu koriem brīvajā pasaulē, un telpa bija pietiekoši liela, lai sasēdinātu ap100 koristus.
Vienā mēģinājumā diriģents Kaspars Svenne izņēma Jēkaba Graudiņa apdarē Silmala trīcēja dancojot, kur tekstā atrodas Džin, džin, džin....īpaši pēdējās taktīs atdarinot tautas tērpa saktu skaņas, dejas solī.
Dziesmas beigās esot bijis liels klusums, un baznīcas vīri, kas bija klausījušies, tuvinājās diriģentam ar nopietniem ģīmjiem. Mēģinājums apstājās, un diriģents vīriem nodrošināja, ka koris baznīcā par alkoholu nedziedāja!
Mamma katru dienu dziedāja mājās, bet tikai pēcpusdienā. Viņa bija māņticīga un atgādināja, ka dziedāšana no rītiem atnesīs nelaimi. Uzaugu mājās, kur katru dienu skanēja kora dziesmas, kā arī tautas dziesmas, kamēr tēvs garāžā svilpoja ziņģes.
Kad man bija 11 gadi, mamma nodomāja, ka arī man būtu jāiestājas koristu rindās. Tas bija gads, kad Austrālijā bija pirmās Latviešu Kultūras dienas Pertā. Nevienam koristam 1964. gadā nebija devīgs maks, bet visi bija dedzīgi braukt, dziedāt, atbalstīt un baudīt daļu no neredzamās zemes. Kora valde organizēja vienu vilciena vagonu koristiem ar ģimenēm. Valde atbalstīja visus braucējus ar naudas summu un tā tika izdalīta, skatoties uz apmeklētajiem mēģinājumiem. Tā bija paraša uz visām Kultūras dienām, ja koristi piedalījās Kopkorī.
Tā mēs visi pārbraucām tuksnesi. Tas paņēma 3 dienas un 2 naktis. Vilciena braucienā bija jāpārsēžas 2 reizes, jo katrā pavalstī bija savādāki dzelzceļa sliežu mēri. Pirmais posms bija Adelaide – Pt. Augusta. Nākošais no Pt. Augusta līdz Kalgoorlie un tad beidzamais – līdz Pertai. Vagons bija otrās klases, kas nozīmēja ar mazliet atvāžamiem sēdekļiem. Šodien tādas klases vairs nav.
Atmiņā ir tā prieka sajūta, kad vagons skanēja dziesmā, priekos un kāršu spēlēs. Atgādināja Latvijas Dziesmu svētku sajūtu, kad braucu mājās pēc Mežaparka koncerta, un viss tramvajs līgojās dziesmu virknē.
Kad izkāpām Pertā, Svennes kungs pacēla rokas un tūlīt uzrāvām dziesmu, lai iesildītu peronu Pertā un sagaidītājus. Bijām nobraukuši 2 500 km – tikpat kā no Rīgas līdz Romai.
1960. gados koris piedalījās daudzos starptautiskos un mākslas koncertos plašākai sabiedrībai, iepazīstinot austrāliešus ar Eiropas savādās kultūras dziesmām un dejām. Jauniešiem deva kopības sajūtu, jo koris nebija tik dziedāšana vien, bet daļa no sabiedriskās dzīves, kur mēs jutāmies, ka piederējām.
Neaizmirsīšu, kad pēc vienas uzstāšanās Tālavā, grupa jaunieši aizbrauca tautas tērpos netālu uz Pizza Hut un dziesmas priekos, kamēr gaidījām pasūtītās pizzas, sākām dziedāt, kas progresēja, stāvot kājās uz krēsliem un tad – uz galdiem. Apkalpe un apkārtējie tikai smaidīja un beigās aplaudēja.
Kora balles vienmēr bija burvīgas un jaukas, bet tās sagatavot bija pilnas dienas darbs. No rīta sakārtoja telpu, skrēja mājās ievilkt elpu un tad saģērbties jautrībām. Balles vienmēr iesākās ar polonēzi, ko vadīja diriģents ar kundzi. Kad vakara vidū izredzētā kapella atpūtās, tad koristi kāpa uz skatuves un uzrāva kādu oriģinālu dziesmu – īpaši ballei sakomponētu, kā arī citas populāras dziesmas. Svennes kungs arī ļoti atbalstīja visas mūzikas aktivitātes, un kad grupiņa koristu noorganizēja mazu kapellu Zīle, mūs aicināja kuplināt pauzīti.
Nākamā rītā visi bija klāt zāli nokārtot un satīrīt, ieēst pusdienas, uzdziedāt un baudīt kopīgo saiti, uzturot možu garu un kultūras tradīcijas.
1968. gadā pavalsts svētdienas avīze The Sunday Mail veltīja pilnu lapaspusi, atzīmējot 18. novembri un kora uzstāšanos Latvijas 50. jubilejā. Virsraksts piemin, ka pirms Otrā pasaules kara Dienvidaustrālijā bijis 10 latvieši, bet tagad esot 3 000. Vienīgā foto bilde ir no kora mēģinājuma, kurā diriģents apmāca sešus jauniešus. Tas bija pozēts foto, jo atceros, ka mūs mēģinājuma starpbrīdī aicināja apsēsties un izlikties, ka dziedam, kamēr diriģents pacēla rokas.
1976. gadā koris svinēja 25 pastāvēšanas gadus, atzīmējot to Adelaides pilsētas namā, kur kori pavadīja Bērnsaides (Burnside) Simfoniskais orķestris. Atceros A. Jurjāņa kantāti Tēvijai ar solisti Veltu Liepiņu-Bērziņa un mūsu pašu lakstīgala – Genoveva Janmeija, kas V. Baštika / A. Eglīša Mana Tauta dziedāja solo.
Bija saņemts naudas atbalsts no austrāliešu kultūras fonda, un koris izdeva, līdz šim vienīgo skaņu plati (LP). Pa gadiem kora krājumā bija iestudētas ap 300 dziesmas. Dažām dziesmām koris sniedza Austrālijā pirmatskaņojumu, piemēram, H. Pavasara kantāti Atzīšana un A. Purva Psalmu kantāte un Sasauc dziesma.
Gadu vēlāk vienā kora mēģinājumā Svennes kungs izsauca mani kora priekšā un piesprauda dekorēto kora nozīmi par 10 gadus dziedāšanu korī. Man bija emocionāls moments, kad koristi nodziedāja kora moto.
Tie bija gadi, kad pārņēmu mašīnas vadītājas lomu un vedu mūsu ielas koristes uz mēģinājumiem. Pēc apgabala kaimiņu palīdzību bija posms, kad dažas Flindersa ielas ģimenes iegādājās mašīnu, un tad vīri sarunāja kurš ved uz un kurš brauks pakaļ.
Bija 1979. gads, un Svennes kungs bija pārcēlies dzīvot uz Kanberu, kad kora valde uzaicināja mani diriģēt 14. jūnija aktā pilsētas Sv. Pētera katedrālē. Biju iestājusies konservatorijas klavierspēles mācībās un bieži pavadīju kori. Pa posmiem Svennes kungs bija man iepazīstinājis ar diriģēšanas mākslu, bet to nebiju īstenojusi. Būšu viņam vienmēr pateicīga par vērtīgiem momentiem un mācību dimantiem. Stāvot korim priekšā, atskaņojot E. Melngaiļa 19. Dāvida Dziesma, man bija satraukta dūša. Mēģinājumā, diriģējot kopīgo Baltiešu kori, aizmugurējās rindas vīri teica, ka nevarot mani saskatīt. Viņi ieteica, lai es uzkāpjot uz baznīcas sola – darīju tā!
Dzīve strauji mainījās, un vējiņš mani aizpūta citos virzienos gan bija posmi 1980. un 1990.tos gados, kad diriģentes Astras Kronītes aicinājumā pieliku rokas pie klavieru un ērģeļu taustiņiem. Korim ļoti labi izskanēja kantātes, īpaši Jāzepa Vītola / Ausekļa Beverīnas dziedonis.
2003. gadā kā virpulis, vējiņš atgriezās un iepūtās sētā. Saņēmu sabiedrības lūgumu uzņemties kora vadību.
Gan iesāku viena, vecāku apstākļi bija kritiski, un lai kora darbība varētu turpināties, uzlūdzu palīgus – Inesi Laini, kas bija iepriekš diriģējusi kori un Lilitu Daenke.
Trejmeitiņas novadīja daudz un dažādus koncertus, svinīgus un jautrus. Muzikālām pēcpusdienām bija daudz piekritēju, kurās atskaņojam Latvijā populāras dziesmas, piemēram, R. Paula / G. Rača Kūko, kūko dzeguzīte.
Pēc Svennes kunga parauga mēs mudinājām vietējos talantus. Vadot folkloras grupu Bārdas Tiesa, pieliku tos arī pie darba. Pavadīt kori bija grupai jauna mūzikas prakse, un tie, kas studēja mūziku, 12 gada eksāmeniem uzņēma video un to iesniedza kā instrumentālās grupas eksāmenu, saņemot ļoti augstas atzīmes.
2006. gadā koris nosvinēja 55. jubilejas gadu ar koncertu, un ar nākamās dienas mielastu Nama telpās, kur lustīgi izdziedājāmies. Skatoties programmā, no 35 koristiem tikai 4 ir palikuši mūsu sabiedrības rindās. Tie bija gadi, kad koris manāmi novecoja, un mēs pielāgojām programmas pēc spējām. Vairāk un vairāk dziesmas tika iegūtas no Latvijas, īpaši tautas dziesmu apdares.
2006. gadā arī notika Austrālijas Latviešu Kultūras dienas Adelaidē, kur mēs veidojām programmu. Rīga bija nosvinējusi 800 gadu jubileju, un, saņemot Dziesmu svētku Rīga 800 dziesmu grāmatu, es iemīlējos ar A. Maskata / A. Čaka dziesmu Rīga, kur iekļaujas sinkopācijas ritmi, pie kā mēs piestrādājām, un koristi to iemīļoja. No Latvijas atbrauca Ints Teterovskis ar jauniešu kori Balsis, kas deva iedvesmu visiem mērķēt augstāk un labāk.
Pa gadiem esmu redzējusi daudz koristu un dziesmu maiņas. Repertuārs ir plašāks, manuprāt, sniedzot daudz vairāk variāciju, bet priecē, kad dziesmu pamats, piemēram, Jāzepa Vītola / Ausekļa Gaismas pils, E. Dārziņa / Raiņa Lauztās Priedes ir ilgstošas, uzturot pagātnes un tagadnes saites. Mūsu starpā ir izveidojušies spējīgi latviešu komponisti, dziesmu ritmi un harmonijas ir pieaugušas, diriģentu sadarbība pasaules līmenī ir atbalstoša, un tagadējā Dziesmu laivas sastāvā ir daudz vairāk jaunāka gada gājuma dziedātāji. Mūzikas aplis turpinās un veidojās ar nākamo dziesmas paaudzi.
Ir arī dažas lietas, kas pietrūkst, piemēram, Kultūras dienās kora Apkūlības, kad katras pilsētas koris uzstājās ar sagatavotu dziesmas priekšnesumu; visi gaidīja ar aizturētām elpām, jo radošais spēks un humors bija dižens. Dziesmu laivai nekad netrūka asprātīgu priekšnesumu. Katrai tradīcijai savs laiks un vieta.
Pa korī nodziedātajiem gadiem man ir bijis gods un privilēģija sadarboties ar daudz talantīgiem, sirsnīgiem koristiem un dalīties mūsu dziesmas mīlestībā kopīgiem mērķiem, draudzībā, bēdās un priekos. Visiem izsaku lielu paldies par kopā izceļoto dziesmas ceļu!
Tāpat kā mana mamma mudināja manu kora dziesmas mīlu, tā arī es Dziesmu Laivas koncertā no klausītāju rindas klusiņām dziedāšu līdzi, kamēr meitas Līsa un Anna kuplina soprānu rindu. Mamma no aizsaules kora vienosies ar mums dziesmā.
Marija Perejma,
ALB kora Dziesmu Laiva koriste, koncertmeistare un diriģente (1964-2009)
Laikrakstam „Latvietis“
SLUDINĀJUMI
SLUDINĀJUMI
BookDepository.com
