Juris svētkos 6

Palielināt / Enlarge

Kanādas latvieši saņem Dziesmu svētku karogu. Karogu nodod XV Vispārējo latviešu dziesmu un deju svētku ASV rīcības komitejas priekšsēdis Ansis Vīksniņš (vidū). FOTO no Jura Ķeniņa personīgā arhīva.

Palielināt / Enlarge

Mičiganiete jau pošas uz svētkiem Kanādā 2024. gadā. FOTO no Jura Ķeniņa personīgā arhīva.

Noslēgums. Sākums LL715, LL716, LL717, LL718, LL720.

Pēdējā svētku diena: Kopkoris . . . un Svētku vakariņas un balle.

Atkal agrs rīts – mēģinājums paredzēts pulksten 8.00. Instrumentālistiem patīk ierasties stingri agrāk lai atrast savas vietas, iekārtoties un iesildīties. Ar to, bariņš dauzījās pie Ordveja (Ordway) koncertzāles dienesta ieejas ap 7.30. Drošības labad, ienākšana ir parasti stingri kontrolēta, ar sarakstiem un parakstiem bet laipnie sargi redzēja, ka mēs nebijām nekādi žuļiki, ka mūsu instrumentu kastēs nekādi ieroči nebija, un laida iekšā.

Skatuve ir milzīga: orķestra bedre, (Ordvejs kalpo kā mājvieta Minesotas operai), ar liftiem bija pacelta skatuves līmenī, un tur atradās vieta ap 30 instrumentālistiem, to starpā pus ducis koklētājas, flīģelim un bungu komplektam un mikrofoni solistiem un pieteicējiem. Ložās virs un blakus skatuvei dziedās bērnu kori. Katrā skatuves pusē karogi – ļoti svinīgs tēls.

Diemžēl, visu mēģinājumu laiku, (un koncertā) koristiem būs jāstāv, ar izņēmumu kad pienāca Garezera Vasaras vidusskolas jaunieši otrā programmas pusē, un priekšā pielika divas rindas ar krēsliem mūsu cienīgākajām dziedātājām. Laimīgais es – mana sēdvieta orķestrī jau bija garantēta.

Visi diriģenti bija uz strīpas – neviens nekavējās ar liekiem vārdiem, un bez izņēmuma laipni, priecīgi, smaidīgi. (Esmu piedzīvojis mēģinājumus kuros diriģenti vai stāsta anekdotes, vai jūsmo par mākoņiem – bet principā tērē vērtīgu laiku.)

Pēc mēģinājuma, daži koristi palika uz vietas, citi ar piedāvātām pusdienām rokā atgriezās viesnīcās uz dažu minūšu atpūti. Bet mēs visi, aptuveni 400 izpildītāji, atkal tikāmies uz skatuves klausītāju pilnā 1 900 sēdvietu Ordveja teātrī. Bez čella zāģēšanas, būs vēl citi pienākumi: pasniegt PBLA Kultūras Fonda un padomes Andra Ritmaņa Radošās nākotnes piemiņas balvu dzejniekam Larim Krēsliņam, un, koncerta beigās, saņemt karogu, jo svētki Kanādā 2024. g. būs nākamie Ziemeļamerikā. (Bet ir prieks ziņot, ka svinīgais karogs arī piedalīsies 150gades svētkos Rīgā, un pavadīs nākamo gadu vairākās izstādēs Latvijā.)

Par koncertu varu tikai jūsmot – lai cits rakstnieks izsakās par mākslinieciskām vērtībām. Koris skanīgs, instrumentālisti arī, un tauta atsaucīga. Favorīti momenti: jau citā rakstā minētie Beverīnas dziedonis un Saule brida rudzu lauku, un no jaunākas paaudzes: soliste Annija Tetere (Kur tu biji bālēliņi), Arta Jēkabsone, kura ne tikai piedāvāju foršu džezīgu jaundarbu Kas var dziesmas izdziedāt? bet skaisti nodziedāja solo Ērika Ešenvalda (ar autoru pie klavierēm) Sanākam, saskanam. Un vēl trešais muzikālais jautājums Kas tos Jāņus ielīgoja?, komponiste grupas Latvian Voices mākslinieciskā vadītāja Laura Jēkabsone.

Kaut nožēlojam svētku beigas, lepni un ar prieku mazais bariņš no Kanādas saņēma karogu un iznesa no telpas. Bet ne pirms bijām aicinājuši visiem klātesošiem pulcēties pēc diviem gadiem dziesmu un deju zīmē Toronto.

Pēc koncerta, simtiem koristi un skatītāji fotografējās pie karoga – mēs arī. Saimnieki velti mēģināja izkustināt svētlaimīgo tautu – dziedātāji nelabprāt atstāja koncertzāli. Pat tad, daudzi vēl ilgi priecājās parkā tieši ārpus Ordveja ieejai. Tur arī mēs sastapām laimīgus draugus, un labprāt kavējamies, jo vienā rokā bija čells, otrā svētku karoga smagā kaste – abiem svētku pienākumi izpildīti.

Netikām uz izpārdotām (400+) svētku vakariņām, un vietā paēdām jaukas vakariņas viesnīcas restorānā ar virsdiriģenti Airu Birziņu un kora Anima izcilo flautistu/stabulnieku Andi Klučnieku, (vai kā viņš ir pazīstams Facebook: Stabuļu Andžs). Andis ir arī izcils džezists, un piedalījās svētku Jazz Brunch nākamā rītā.

Tad uz pēdējo svētku „pienākumu“ – balle. Sen jau manas stīvās kājas ir uzdevušas moderno kratīšanos, bet toties pavadījām burvīgas stundas tiekoties ar draugiem, gan no Latvijas, gan ASV bez svētku stress un steiga. Vēl atradu personas kurās nebija nogarlaikojušās manās vecās anekdotes. Pēkšņi, bija neparedzēti pulksten divi un devāmies pēdējo reizi uz sešpadsmito stāvu.

Burvīgi svētki – novērtēju minesotiešu uzņēmību šajā svētā misijā. Ansis Vīksniņš – svētku apbrīnojamais rīcības komitejas priekšsēdis – rakstīja par svētku saukli Maz bišķiņ skaļāk!. „Mineapole un St. Paula nav lieli latviešu centri, un entuziastu grupa, kas uzņēmās rīkot XV Vispārējos Latviešu Dziesmu un Deju svētkus zināja, ka viņiem nāksies ielikt vairāk darba – tā radās sauklis!“ (Vai kā savā angļu valodas tulkojumā „doing more with less“.) Bet maziņais spēja ļoti daudz paveikt, fantastiski paveikt, un ir pelnījis tautas atzinību un pateicību.

Tagad slodze krīt uz Kanādas pleciem, un aicinām ikvienu, jaunu vai vecu, dalībnieku vai skatītāju piedalīties XVI Latviešu Dziesmu un Deju svētkos Kanādā, Toronto 2024. g., no 4. līdz 7. jūlijam.

Let's, lec, Letts!

Juris Ķeniņš
Laikrakstam „Latvietis“

Pirmpublicējums laikrakstā „Latvija Amerikā“ Nr. 33.