Laikraksts Latvietis

Laiks Latvijā:


Sargāt brīvību

Māc. emer. Dr. Guntis Kalme pie Brīvības pieminekļa

Laikraksts Latvietis Nr. 727, 2022. g. 18. nov.
Guntis Kalme -


Ieteikt Facebook.com

ieteikt draugiem.lvIeteikt draugiem.lv

Brīvības piemineklis Rīgā. FOTO Gunārs Nāgels.

Moto: Bet Tas Kungs stāvēja man klāt un deva man spēku 2 Tim 4, 17

Kāpēc šodien esam tieši šeit, pie Brīvības pieminekļa? Tāpēc, ka šajā vietā visvairāk, viskoncentrētāk ir pārstāvēts tas, kas mēs esam. Leonīds Breikšs tā atklāšanai 1935. gadā īpaši sarakstīja Brīvības pieminekļa balādi. Tajā ir vārdi:

Tēlu pulks te runā ...
Zvaigznes mīlēt māca,
Dievu lūgt un cerēt,
Zemi art un apkopt
Un kad brīdis nāk, – iet ar sķēpu rokā:
Tautai laimi derēt.
Akmeņi te runā
... varoņstāstu stāsta
Stāsta, ka reiz krita,
Stāsta, ka reiz cieta,
Stāsta, ka reiz uzvarēja!1

Brīvības piemineklis ir stāsts, vēstījums par mums, uzvarētājiem – latviešu tautu, kas esam nodibinājuši un izcīnījuši savu valsti. Sava valsts ir milzu sasniegums, uzvara jebkuras tautas vēsturē, kurai tas izdodas. Mums, katram latvietim tā ir. Mēs reiz izrāvāmies no vēstures anonimitātes, no citu tautu ilgstošas uzmācības, pakļautības, apspiestības.

Tā bija neiespējamā misija. Iepretim citiem pretendentiem – vāciešiem, bermontiešiem, komunistiem – uz varu Latvijā Neatkarības karā mūsu izredzes bija niecīgas. Bija brīdis, kad mūsu valdība, var sacīt, bija izspiesta no Latvijas sauszemes jūrā, Liepājā uz kuģa. Un tomēr notika neticamais – mēs uzvarējām!

Mēs esam nodibinājuši, izcīnījuši, un nu jau arī atguvuši savu valsti. Savu valsti! Atpakaļ būrī, verdzībā, okupācijā – nekad vairs!

Tie, kuri nostalģiski ilgojas pēc PSRS, lai atbild – kurā padomijā viņi vēlas atgriezties: pilsoņu kara 20gados, represiju 30gados, kara un pēckara bada un trūkuma 40gados, Aukstā kara 50gados, atomkara draudu 60gados, stagnācijā 70gados, tukšo plauktu 80 gados? Pie visa tā lai nepiemirst bailes no režīma, stučīšanu, dzelzs aizkaru.

Būtu labi, ja par to visu varētu runāt tikai kā par vēsturi. Diemžēl tas nav iespējams.

Kamēr līdzās ir ļaunumu iemiesojošā Krievija, kamēr pasaulē ir tādi to atbalstoši diktatoriski režīmi kā Ziemeļkoreja un Irāna, mēs nevaram atslābt. Mums jābūt modriem garīgi par savām vērtībām un militāri par savu teritoriju.

Krievijas impēriskajā ļaunumā nekas nav mainījies – tas tikai ir tapis intensīvāks, brutālāks un baisāks.

3. aprīlī, kad visa pasaule kļuva par liecinieci krievu okupantu zvērīgajām civilistu slepkavībām Ukrainas pilsētā Bučā, Kremļa oficiozs RIA Novosti publicēja programatisku krievu politologa Timofeja Sergejceva (Тимофей Сергецев) klaji fašistisku rakstu: „Ko Krievijai vajadzētu darīt ar Ukrainu?“2 Tas iezīmē Ukrainas valsts un sabiedrības iznīcināšanu, tās nacionālās identitātes un kultūras izskaušanu, etnisko tīrīšanu, to pilnībā aizstājot ar Kremļa „krievu pasaules“ vērtībām. Aizliedzams ir pat Ukrainas valsts nosaukums, jo „teritorijas, kas atbrīvotas no nacistiem, vairs nevar tikt sauktas kā iepriekš.“ Jālikvidē ukraiņu elite un jāveic ukraiņu nācijas „deukrainizācija“, iznīcinot visu, kas padara ukraiņus par ukraiņiem. Tiek deklarēts: „Rietumi ir Ukrainas nacisma avots.“ Tas ir klaji krimināls teksts, jo aicina uz masu represijām okupētajās teritorijās.

Taču par šo karu runā arī citādi domājošie krievi. Vēl viens piemērs – krievu miljonārs, baņķieris Oļegs Tiņkovs (Олег Тиньков): Par karu ir atbildīgs Putins, bet Putinu ievēlēja iedzīvotāji. Vai tauta ir vainīga? Nu, protams, ka jā, jo mūsos visos ir bijis un joprojām ir kaut kas no impēriskuma un fašisma.3 Visa Krievija ir svaidīta ar mēsliem, viņš [Putins] mūs visus iesvaidījis. Mēs visi esam vainīgi.4

Tiņkovam ir taisnība – visa KF vēsture tā vai citādi vienmēr ir bijusi agresiju, pakļaušanu, kolonizāciju, genocīdu vēsture. Tā arī ir t.s. krievu pasaule, ar kuru Putins gribēja aplaimot Eiropu. Zināms, ka viņa nodoms pēc Ukrainas un Moldovas pakļaušanas, bija iekarot Gruziju un Kazahstanu vai Baltijas valstis. Tad Poliju.

Šodienas Krievijas karš nav pret pretinieka armiju, bet totāls iznīcināšanas karš pret jebkuru tautu, kuru tā ir izraudzījusi par upuri. Ukraiņi to sajuta uzreiz, tāpēc jau pirmajās kara dienās visa tauta cēlās sevis aizsardzībai. Vīri pieteicās armijā un zemessardzē; teritoriālās aizsardzības vienību štati ļoti drīz tika pārpildīti.

Mēs ar šausmām varam tikai minēt, kāds būtu bijis mūsu liktenis, ja Putins būtu uzbrucis nevis Ukrainai, bet Baltijas valstīm. Mēs arī nezinām, kā tieši beigsies šis karš. Notikumi politikā un karā kādreiz mēdz pagriezties negaidīti absurdi.

Ja KF šajā karā netiks sakauta, bet tikai piekauta, tad pēc dažiem gadiem tā atgūsies, atjaunos savas militārās spējas daudz augstākā līmenī un turpinās iesākto, bet tad jau daudz efektīvāk.

Vienīgā pareizā rīcība situācijā, kamēr esam līdzās agresīvam kaimiņam, pašiem tapt stiprākiem – fiziski, politiski, militāri, garīgi, morāli. Tas nozīmē celt savu aizsardzības gribas motivāciju un attīstīt savas kaujas spējas. Jau mūsu identitātes kodā – dainās, Kara dainās rakstīts:

Ai bāliņi, ai bāliņi,
Ņem zobenu rociņā,
Ej uz krievu robežām,
Sargi savu tēvu zemi (31903)5

Tas nozīmē ne tikai apcerīgi skatīt šeit Brīvības piemineklī kaltos veltījuma vārdus Tēvzemei un Brīvībai, bet iegravēt tos arī savā prātā un sirdsapziņā, muguras smadzenēs kā refleksu: man, latvietim, šī ir vienīgā Latvija, citas nav un nebūs. Tāpēc man tā ir jāaizstāv – vienmēr, visur, visādi. Bieži daudziem ir jautājums: kur saskatīt iespēju, kur ņemt spēku?

Sv. Raksti vēstīja: Bet Tas Kungs stāvēja man klāt un deva man spēku.

Kad kārtējo reizi gaužamies par dzīves grūtībām, lai atceramies šo sv. Rakstu vietu, kas apraksta cīņas pieredzi. Tā iesākas ar bet – pretsparu visiem mūsu gļēvajam nevaru, nespēju, negribu.

Ja sūrojamies par savas valsts kvalitāti, tā aizbildinot nevēlēšanos to aizstāvēt, lai atceramies teicienu Rīga nav un nebūs gatava, kur nu vēl Latvijas valsts. Lai kā, tā ir mūsu valsts; tātad mums ir iespējas to mainīt un labot.

Ja mēs atmetam tai ar roku, tas faktiski ir signāls ienaidniekam mūs okupēt. Un kā bija tad, to labi atceramies. Ja kāds ir par jaunu, lai atminētos, lai dodas uz Okupācijas muzeju vai paskatās videomateriālus no okupētās Ukrainas.

Pasaulē nav vērtību vakuuma. Ja nebūsim piepildījuši Latvijas vērtībtelpu ar savām vērtībām, to darīs agresors – Krievijas propaganda ar savējām.

Latvijas Republikas Satversmes Ievads vēstī, ka Latvijas identitāte pastāv Eiropas kultūrtelpā. Mēs ilgāku laiku ar bažām raugāmies, kur vērtībiski šobrīd dodas Eiropa. Bet nu jaunā itāļu premjere Džordžija Meloni (Giorgia Meloni) pēc savas ievēlēšanas sacīja: „Mēs necīnījāmies pret komunismu un neuzvarējām to, lai to aizstātu ar jaunu starptautisku režīmu, bet lai ļautu neatkarīgām nacionālajām valstīm atkal aizstāvēt savu tautu brīvību, identitāti un suverenitāti. ... Kāpēc ģimene ir ienaidnieks? ... Jo tā ir mūsu identitāte. Jo viss, kas mūs nosaka, tagad ir ienaidnieks tiem, kuri vēlētos, lai mums vairs nebūtu identitātes un lai mēs vienkārši būtu ideāli vergi patērētāji.

Un tāpēc viņi uzbrūk nacionālajai identitātei, viņi uzbrūk reliģiskajai identitātei, viņi uzbrūk dzimuma identitātei, viņi uzbrūk ģimenes identitātei. Es nevaru sevi definēt kā itāli, kristieti, sievieti, māti. Nē. Man ir jābūt pilsonim x, dzimumam x, vecākam 1, vecākam 2. Man ir jābūt numuram. Jo tad, kad es būšu tikai numurs, kad man vairs nebūs identitātes vai sakņu, tad es būšu ideāls finanšu spekulantu vergs. …

Mēs aizstāvēsim Dievu, valsti un ģimeni. ...Mēs to darīsim, lai aizstāvētu savu brīvību. ...Tā ir mūsu misija. ...Čestertons6 rakstīja pirms vairāk nekā gadsimta: ...“uguns iedegsies, lai liecinātu, ka divi un divi ir četri. Zobeni tiks izvilkti, lai pierādītu, ka lapas vasarā ir zaļas.“7 Tas laiks ir pienācis.“

Brīvības piemineklis mums vēsta ko būtisku: brīvība pastāv tikai kā nosargāta brīvība. Tā ir pienācīgi jāaizstāv. Mums jāsargā sevi un savu brīvību garīgi, morāli un militāri. Vienmēr, visur un visādi.

Māc. emer. Dr. Guntis Kalme
2022. gada 11. novembrī pie Brīvības pieminekļa

Vēres

1. Citēts no: Apsītis, Vaidelotis, Brīvības piemineklis (R: Zinātne, 1993), 6., 8.

2. Сергейцев Тимофій, Что Россия должна сделать с Украиной. http://ria.ru

3. https://meduza.io/feature/2022/11/02/vinovat-li-narod-konechno-da-v-nas-vseh-est-imperskost-i-fashistskost

Tiņkovs šādi raksturo krievu mentalitāti: [L]ai ģimene ir sūdos, sieva sēž ar bērnu bez alimentiem - tas ir normāli, bet priekš Krievijas viņš [tipiskais krievs] nomirs. Viņš negrib mirt sava bērna dēļ. Tāda bara kolektīva domāšana, nekādas demokrātijas nekad, verdzība. Ja verdzība tika atcelta pirms 150 gadiem, ko jūs gribat? Tauta - .. - bija dzimtcilvēki, kļuva par vergiem.

https://rtvi.com/news/pochemu-ya-dolzhen-molchat-tinkov-o-tom-kakovo-emu-byt-russkim-budushhem-brenda-i-zhizni-posle-raka/

4. https://inforesist.org/rossijskij-millioner-vsya-rossiya-pomazalas-govnom-on-nas-pomazal/

5. Jānis Rudzītis, red., Kara dainas (R: Zelta ābele, 1943), 33. Tās 50 000 eksemplāru metienā izdeva 1943. gada aprīlī.

6. Gilberts Kīts Čestertons (Gilbert Keith Chesterton, 1874-1936) - angļu rakstnieks.

7. G.K. Chesterton, Heretics (New York: John Lane, 1919), 303-305.



Atbalstiet laikrakstu

Izvēlēties summu

SLUDINĀJUMI





Latviesu impresijas


ALMA Book


3x3 Australija




SLUDINĀJUMI


BookDepository.com