Dilles tante iepriecina sidnejiešus

Palielināt / Enlarge

Dilles Tantes ģimene. No kreisās: Jānis Čečiņš, Ilona Brūvere, Aija Brūvere, Ojārs Greste. FOTO Ilze Nāgela.

Palielināt / Enlarge

Dilles Tante (Jānis Čečiņš) staigā pa parku un plūc puķes; Aija Brūvere lasa stāstu. FOTO Ilze Nāgela.

Palielināt / Enlarge

Dilles Tante skolas klasē: „Klausies manos pantos“; skolotaja: Ilona Brūvere. FOTO Ilze Nāgela.

Palielināt / Enlarge

Dilles Tante sūdzas pie skolas direktores (Aija Brūvere); Andris Kariks lasa stāstu. FOTO Ilze Nāgela.

Palielināt / Enlarge

Seržants Antis (Ojārs Greste) bargi vaicā: „Stāsti visu patiesību – cik jūs bijāt huligānu?“ FOTO Ilze Nāgela.

Palielināt / Enlarge

Dilles Tante gatavojas uz kāzām. FOTO Ilze Nāgela.

Palielināt / Enlarge

Seržants Antis ved Dilles Tanti uz laulībām. FOTO Ilze Nāgela.

Sēžu Latviešu nama kafejnīcā un gaidu Dilles tantes izrādi. Man interesē, vai šī izrāde tiešām varētu patikt visai ģimenei, kā izsludināta? Visiem vecumiem? Kārļa Vērdiņa poēma Dilles tante Latvijā ir izdota kā grāmata pamatskolas vecuma bērniem. Latvijā ir arī uzvesta leļļu teātrī un Covid laikā uz skatuves. Sidnejas Latviešu teātris (SLT) to ir iestudējis un Adelaidē jau vienreiz uzvedis. Katrā izrādē SLT iesaista vietējās pilsētas latviešu skolas bērnus.

Poēma par Dilles tanti ir rakstīta viegli lasāmos un saprotamos pantos. Teksts ir īss, bet satura netrūkst veselam teātrim, ja tik piedomā klāt. Dilles tante ir īpatnēja tante – pantu tante. Viņa raksta bezgala daudz dzejoļu, bet kad cenšas tos lasīt citiem priekšā, no viņas bēg, vai viņu pat dzen prom. Bēdīgi! Tomēr beigas pārsteidz un ir priecīgas.

Sidnejā sestdienas skolas laikā režisore Ilona Brūvere un SLT aktieri ir strādājuši ar bērniem un viņus sagatavojuši izrādei, varbūt līdzīgi kā tas notika Adelaidē (LL725). Šodien ir 26. novembris un pulkstenis ir divi. Zvanu neesmu dzirdējusi, bet kafejnīcā esmu palikusi viena. Eju uz Lielo zāli. Teātris ir jau sācies, un daži momenti nokavēti.

Uz skatuves ir ģimene. Vienam būs jātēlo Dilles tanti. Ģimenē viens izlaidies jaunietis (Jānis Čečiņš) kožļā kaugumiju. Pārējie viņam novēl Dilles tantes lomu. Jaunietis pretojas. Jo vairāk pretojas, jo vairāk skatītāji piekrīt lomas uzspiešanai. Jaunietis acu priekšā tiek pārģērbts. Jau no nākamā rīta pēc izgulēšanās pārliecinoši, aizkustinoši un ar humoru tēlo tanti. Galvenās lomas uzdošana tik atklāti un par spīti pretestībai ir labs paņēmiens, kā izpelnīt skatītāju labvēlību. Skatītāji jūtas kā dalībnieki un grib, lai jaunietim loma labi izdotos. Varbūt pieņemtu arī mazāk pieredzējušu aktieri un piedotu kļūdas vai neveiksmes.

Citiem aktieriem (Ojārs Greste, Aija Brūvere, Ilona Brūvere, Andris Kariks) ir katram vairākas lomas. Tie veikli pārģērbjas uz skatuves, kad un kā vajag, un momentā pāriet jaunajās lomās. Sevišķi dramatiska ir Ojāra pārmaiņa no kupraiņa par tirgus sievu. Viņš pēkšņi parādās sieviešu drēbēs, bet vēl ar līku muguru. Vairs tik uzliek parūku, un noknikšķēdams kā kāda uzgriežamā lelle, momentā pārvēršas par staltu dūšīgu sievieti. Andris Kariks ir gādājis skatuves iekārtu un dekorācijas. Nelielās, viegli maināmas bildes ir efektīgas. Jānis Grauds ir gaismu un mūzikas meistars. Mūzika ir piemērota, lai noteiktu noskaņu.

Teksts ir īss, un to lasa gan teicējs (Andris Kariks), gan citi. Izrāde galvenokārt tiek nospēlēta ar kustībām, deju, un mīmu. Lieliski notēlots ir automašīnas brauciens ar ripu kā stūri. Dilles tante ir tikusi pie stūres un sajūsmā brauc kā traka. Policists (Greste) dzenas pakaļ – skrien un skrien. Tas notiek mīmā, un izskatās, ka skrien, bet patiesībā uz priekšu netiek. Gribot negribot ir jāsmejas. Turpretī skatītājos ir manāmas dusmas, kad smalkā skolas direktrise (Aija Brūvere) izrādās tik pārliecīgi bezkaunīga.

Izrādei viscauri vijas bērnu līdzdalība. Kāds bērns pa debesīm naktī pavada mēnesi. Daži pārģērbušies par vistām uzdejo Kur tu teci. Citi tēlo dārza puķes. Daži iet uz kiosku šo to nopirkt. Skolas, sporta un parka skatos piedalās visi. Parkā kāds ved suni pastaigāt, cits brauc ar riteni, citi lec ar lecamo auklu, cits ķer taureņus. Ierodas lidojošais šķīvis un izkāpj bērni. Par baznīcas skatu vēl arvien brīnos. Lai gan bērni sīki, viss bariņš izskatās kā kāda seno laiku draudze kaut kur tālumā. Dažam ir līka mugura un lakats pār pleciem, varbūt arī spieķis. Bērni savas lomas izpilda droši, bez kļūdām, bez ākstīšanās. Kā viņi visu atceras? Kas viņus noorganizē? Apsveicami!

Lai gan Vērdiņa poēma ir piemērota bērniem, tajā ir arī dziļāka doma. Dilles tantei ir bezgala daudz ko teikt, bet no viņas bēg. Kāpēc neviens negrib pat paklausīties? Vai tāpēc, ka viņa ir savādāka un runā pantos nevis normāli kā citi? Vai panti nesaprotami? Garlaicīgi? Slikti rakstīti? Varbūt vaina ir sabiedrībā nevis Dilles tantē? Varbūt ļaudīm trūkst laika un gribas ieklausīties tādā dīvainā cilvēkā, kurš nekur īsti nepieder? Tādi jautājumi nav tikai bērniem. Arī pieaugušajiem ir par ko padomāt.

No Dilles tantes izrādes visi nāk pacilātā omā. Lielie un mazie ir izsmējušies un priecīgi. Izrāde ir bijusi veikla, raiba, asprātīga. SLT aktieru sadarbība ar bērniem ir brīnišķīgi izdevusies. Gaidīsim nākamo SLT teātri, kurā piedalās visi skolas bērni.

Baiba Haringtona (Harrington)
Laikrakstam „Latvietis“