Laikraksts Latvietis

Laiks Latvijā:


Māra Branča skatījums

Dot ādai otro dzīvi

Laikraksts Latvietis Nr. 731, 2022. g. 14. dec.
Māris Brancis -


Ieteikt Facebook.com

ieteikt draugiem.lvIeteikt draugiem.lv

Indriķa hronika. Kopija. 2018. LV prezidenta dāvana Romas pāvestam. Kodeksa iesējums, koks, gravējums, teļāda, karstspiedums, grāsots grāmatas bloks. FOTO Māris Brancis.

Daži darbi. „Mana otrā āda“. FOTO Māris Brancis.

Rotaslietas. Teļāda, kazāda, čūskāda. Reljefs uz koka formas. FOTO Māris Brancis.

Eposs Lāčplēsis. 2004. Teļāda, zamšāda, vēršāda, telpiska intarsija, karstspiede. FOTO Māris Brancis.

Ģ. Eliasa Jelgavas vēstures un mākslas muzejā kopš 16. novembra atvērta ādas apdares mākslinieces Ilizanes Grīnbergas jubilejas izstāde Mana otrā āda. Mākslinieces vārds ir tik dziļi ierakstīts latviešu kultūrā, ka ar viņu nepieciešams iepazīstināt plašāku lasītāju loku.

Jubilāre ir tēlnieces Rasas Kalniņas-Grīnbergas meita, tādēļ, vēl neatvērusi acis pasaules gaismai, viņa jau bija saistīta ar mākslu. Tā viņa dzīvoja, mākslas ieskauta ik dzīves mirkli. Kad nācās izlemt savu ceļa gājumu, viņa nosprieda pievērsties ādas apdarei, ko apguva Igaunijas Mākslas akadēmijā, Tallinā. Nu jau aiztecējuši 36 gadi, kopš Ilizane Grīnberga aktīvi strādā gan radot modes aksesuārus, gan pievēršoties grāmatu iesiešanai, gan arī pedagoģiskai darbībai.

Še uzreiz jāatgādina lasītājiem ASV, ka trīs vasaras Ilizane Grīnberga ar savām prasmēm iepazīstināja un apmācīja grāmatu iesiešanu un citus darbus ādas apstrādē 3×3 nometņu dalībniekus Garezerā.

Vēl jāuzsver, ka Latvijas Dizaineru savienības rīkotajā konkursā modes aksesuāru kategorijā 2011., 2012. un 2013. gadā māksliniece saņēmusi Gada balvu dizainā. Galveno balvu tāpat viņa ieguva konkursizstādē Jelgavas dominante 2020. gadā.

Ādas apdares māksliniekam ir jāievēro vairākas lietas: „Esot laikmetīgai dizainerei, man jāapvieno sevī gan mērķauditorijas pētnieks, gan radošs mākslinieks un perfekts amatnieks. Ādas dizains ietver konstrukciju, formu, materialitāti, virsmas apdari izvēlētajā tehnikā, kompozīciju, tonālo risinājumu un pāri visam – funkcionalitāti.“

Gan saņemtās balvas, gan izstādes priekšmeti – mākslas darbi pierāda, ka Ilizane Grīnberga ir apveltīta ar grodu talantu, ar izdomu, ar tik reti sastopamām īpašībām modes dizainā kā proporcionalitāti, laikmetīguma sajūtu, ar spēju uzminēt gaumes neparedzamās kaprīzes un untumus, nezaudējot ne stila izjūtu, ne aizmirstot mūžīgās vērtības. Viņas darbi allaž izceļas ar vienkāršību, ar eleganci un sievišķīgu šarmu.

Pie viena jāpiemetina, ka arī viņas darinātās rotaslietas ādā ir sieviešu iekārotas. Dāmas labprāt valkā kā saktas, tā rokassprādzes un auskarus, kas izceļas ar modernām formām, galantu tonālo risinājumu, dažādu ādu jūtīgu apvienojumu vienā rotā, sakārtojot ģeometriskā kompozīcijā.

Tikai labus vārdus jāvelta arīdzan jubilāres veikumam grāmatsiešanā. Izstādē redzam pēdējo pāris gadu desmitu atsevišķus darbus. Tie katrs ir atšķirīgi – no gandrīz askētiska kompozīcijas veidojuma līdz komplicētām intarsijas mežģīņojumiem.

Tiesa gan, kā Ilizane Grīnberga atzīstas, blakus izstāžu darbiem, māksliniece izpilda ļoti nozīmīgus pasūtījumus, kurus izstādēs parasti neviens neierauga, tik sabiedriskajos medijos parādās par tiem retas ziņas. Jubilāre, piemēram, izgatavojusi Valsts reprezentācijas dāvanas Romas pāvestam Franciskam (izstādē eksponēta Indriķa hronikas kopija (2018), kas iesieta kodeksa sējumā, izmantota teļāda, pielietots karstspiedums utt.). Tāpat viņa ir darinājusi viesu grāmatas un albumus mūsu Valsts prezidentam, Nacionālajai bibliotēkai, Latvijas Okupācijas muzejam, Jūgendstila muzejam, Minhauzena muzejam, Ventspils rakstnieku mājai un citiem. Pēc Rundāles pilis pasūtījuma Ilizane Grīnberga, var teikt, izmargojusi greznu jo greznu dāvanu – albumu pēdējam Bīronu dzimtas pārstāvim – Kurzemes princim Ernstam Johanam Bīronam.

Māksliniece atzīstas, ka „grāmatsiešanu esmu mācījusies no igauņu un zviedru meistariem – mani interesē dažādu tautu un laikmetu iesiešanas veidi, ar kuriem interpretēt. Grāmatai garšu piešķir īpaši izvēlēts papīrs, priekšlapas, bloka griezuma tonis, greznumlente un šķirklis, ka arī diegs, ar kuru sašūt burtnīcas.“

Un tālāk viņa turpina: „Mana mīļākā tehnika ir intarsija, kurā varu dažādu dzīvnieku ādas atšķirīgās faktūras pakļaut vienai iecerei, veidojot harmonisku kompozīciju. Tur satiekas teļš ar kazu, čūska ar vēršādu vai cūkādu – tas ir mans zvērudārzs, mani dārgakmeņi.“

Un visu beigās rezumē: „Izvēloties strādāt ar tik mūžsenu materiālu [kāda ir āda], dodu ādai otru dzīvi jaunā veidolā.“

Aplūkojot Jelgavas izstādi, jānonāk pie visai skumja secinājuma, ka Latvijā ādas apdares mākslinieki iet mazumā, jo šis lietišķās mākslas veids prasa pamatīgu aroda noslēpumu pārzināšanu. Diemžēl roku darbs un amata prasmes pieprasa koncentrēšanos, pacietību, bet reklāmu īpašnieki uzstāj tikai uz izklaidi, kas izskauž darba tikumu.

Māris Brancis
Laikrakstam „Latvietis“



Atbalstiet laikrakstu

Izvēlēties summu

SLUDINĀJUMI






Latviesu impresijas


ALMA Book


3x3 Australija




SLUDINĀJUMI


BookDepository.com