Ceļojums

Palielināt / Enlarge

Kriala pils (Kryal Castle). FOTO Ingrīda Biezaite.

Palielināt / Enlarge

Pils iekšpagalms. FOTO Ingrīda Biezaite.

Palielināt / Enlarge

Šaušana ar lokiem un bultām. FOTO Ingrīda Biezaite.

Palielināt / Enlarge

Pūķis. FOTO Ingrīda Biezaite.

Palielināt / Enlarge

Bruņinieku cīņas. FOTO Ingrīda Biezaite.

Astoņus kilometrus no Ballaratas atrodas pārsteidzoša vieta, ko sauc par Kriala pili (Kryal Castle). Tā nav tikai pils, bet izrādās vesela pils valstība ar savu iekšpagalmu, kuru apjož kārtīgs mūris. Un kā vēlāk noskaidrojam – arī ar savu sabiedrisko dzīvi visas dienas garumā.

Pils mūris

Vispirms izejam cauri pils mūra vienai daļai. Šeit ir labirints, kurš sastāv no dažādām krāsām, krāsu raibumiem un galvenais, lai varētu kārtīgi apmaldīties – no daudz un dažādiem spoguļiem. Brīdī, kad liekas, ka esi atradis izeju, izrādās, ka nāc pats sev pretī. Tad, kad izeja ir atrasta, tad vienīgais ceļš, kur iet tālāk ir tumša eja ar lieliem savītiem koku sakņu mezgliem, jo atpakaļ ceļa gluži vienkārši vairs nav. Aiz mūsu muguras, nemanot, bet pietiekami nepatīkami durvis lēnām aizveras bez kāda redzama personāža palīdzības!?

Mazliet piesardzīgiem soļiem dodamies uz priekšu, un es pieķeru sevi pie domas, ka gaidu kādu negaidītu pārsteigumu no visām debess pusēm. Tā piemēram, pēkšņi atrāvušos sikspārni no kādas sienas, vai kādu pēkšņu stāvu savā priekšā...

Bet, paldies Dievam, viss ir mierīgi un sasniedzam vietu, kur visas briesmas jau ir novērtas pirms mūsu ierašanās.

Pašā pils mūra sirdī atrodas pūķis, kurš drošām ķēdēm saķēdēts, draudīgām acīm noraugās mūsos. Un nevar saprast vai no viņa būtu jābaidās, vai gluži pretēji – sametas tā kā žēl, ka viņam vienam pašam jāvada savas dienas šajā tumšajā pils mūrī.

Iekšpagalms

Esam no tumsas laukā un sasnieguši pils iekšpagalmu. Esmu apjukusi no tā, cik šeit visa kā ir daudz. Pirmais, ko ieraugam, ir kapsēta ar kapiem un šķībiem, greiziem krustiem. Sen šeit neviens nav bijis...

Tad turpat plašs laukums, kur tautai kopā pulcēties, baznīciņa, labirints ar augstām sienām, teātris un vēl daudz un dažādi tornīši un šķūnīši, rijas un pat moku rīku apskates kambaris.

Pirmo mēs sasniedzam nelielu izrādi uz ielas, kas spilgti parāda seno laiku tirgotāju blēdīšanos. Tā ierauj ar savu aizrautīgo stāstu, aso vārdu apmaiņu, spilgtiem tērpiem, un vispār arī mēs beigās jūtamies apmuļķoti, tāpat kā visi pārējie sanākušie. Labi, ka tā tikai izrāde un mūsu kabatas nav iztukšotas, kamēr muti atpletuši esam sekojuši blēdim un viņa ielas trikiem.

Dodoties tālāk, mēs nonākam teātra izrādē. Te ir gan aktieri, gan zirgs. Zirgs gan uz mazās skatuvītes nav īsts, bet tāds, kuru attēlo divi cilvēki – viens esot zirga priekškājas, otrs pakaļkājas. Izrāde ir jautra, un kā bērniem, tā pieaugušajiem izraisa smieklus un nedalāmu interesi.

Kādu laiku uzkavējušies, nolemjam doties tālāk un ieklīstam ēkā, kur sakrautas kubveidīgas siena gubas, kurām virsū ar krāsu uztriepti apaļi mērķi. Te var izmēģināt šaušanu ar koka lokiem un koka bultām. Vispār liekas tāda mazliet bīstama nodarbe, bet neviens nav nobijies. Tā piesaista ļoti daudz pilsētiņas apmeklētājus, kā mazus tā lielus.

Tikai tālāk ejot mēs sasniedzam īsto pili, kurā dzīvojuši ir karalis un karaliene, jo te katram ir paredzēts tronis, kur ir laipni aicināts apsēsties ikviens un iejusties kā būtu valdīt pār šo mazo karalisti. Mēs arī tajos iesēžamies un uz bīdi sajūtamies diženi un vareni. Žēl, tikai nav īsti kam izteikt rīkojumus un arī kroņi galvā tūkst...

Buramvārdi un moku rīki

Kā jau kārtīgā karaļnamā, arī šeit ir vieta pareģiem, maģiskajam un burvestībām. Tā vienā no telpām tiekam uzaicināti piedalīties uzvārīt dziedinošu dziru ievainotajiem kareivjiem, kuri bija cīnījušies ar pūķi. Bet lai to uzvārītu, neiztikt bez buramvārdiem.

Interesanti, cik ātri un cik dažādus bērni tos izdomā. Kopīgi izmēģinām piedāvātos variantus, bet tikai visiem kopā skandinot buramvārdus Abrakadabra dzira sāk kūpēt ar baltiem dūmiem un zāļu meitene paziņo ka, tā beidzot esot gatava!

Šeit ir viena, pēc manām domām, baisa vieta, kura ir liels bieds raganām, vai pareizāk sakot, tām sievietēm, kuras par tādām tiek atzītas. Šeit ir izstādīti dažādi inkvizīcijas moku rīki. Arī uz ielas bija soda rīki. Bet šī vieta man liekas īpaši baisa... Nez vai tas būtu saistīts ar man kādām neapzinātām pagaisušām atmiņām no citām dzīvēm? Pati sev uzdodu šo jautājumu. Mans skatiens novēršas no tiem, un ātri vien manas kājas mani nes prom no šīs, pat riebumu uzdzenošās vietas! Brr...

Bruņinieki

Noslēgumā visi pilsētas ciemiņi tiek aicināti pulcēties lielā laukuma tribīnēs, lai vērotu divu bruņinieku cīņu. Dienas pirmajā pusē abi bruņinieki kopā ar saviem brašajiem zirgiem izrādīja jāšanas prasmi, pie viena rādot, cik veikli tie ar saviem zobeniem var nogāzt jebkuru šķērsli.

Tad tagad tie atkal ir satikušies cīņa, bet šoreiz viens ar otru.

Cīņa ir aizraujoša un bruņiniekiem bīstama, jo katram rokā ir garš šķēps (no viegli plīstoša plastmasa) un zirgi auļo ātri.

Par laimi, abi bruņinieki ir noturējušies zirgos, sveiki un veseli. Un tā kā iznākums ir neizšķirts, tad tikai ar skatītāju aplausiem un ovācijām, kuri izklausās skaļāki, tiek noteikts šīs dienas uzvarētājs!

Diena ir pavadīta, lai gan tāda pelēcīga un drēgna, bez saules, cilvēki lēnām un pat negribīgi pamet šo ar vēstures elpas piepildīto vietu.

Un jāatzīst, ka šāda pelēka diena šai vietai itin labi piestāv...

Ingrīda Biezaite
Laikrakstam „Latvietis“