Redakcijā

Sveicināti, lasītāji!

2022. gads ir bijis kā robežšķirtne starp samierināšanās ar pusbrīvību, ko atnesa Trešā atmoda un Padomju savienības sabrukums no vienas puses, un to, ko varētu nosaukt par īstu brīvību no otrās puses.

1991. gadā pazuda Ļeņina pieminekļi, kuri sevī iemiesoja okupācijas filozofiju. Bet palika daudz nopietnāki okupācijas un varmācības simboli. „Mēs jūs atbrīvojām, esiet pateicīgi!“ vēstīja okupantu pieminekļi. „Pēc kara mēs uzcēlām Latviju, jo jūs paši nebijāt spējīgi to darīt.“

Protams, okupācijas laikā nedrīkstēja minēt Maskavas veikto mērķtiecīgo Latvijas nākotnes iznīcināšanu. 1944. gadā iznākušā grāmatā „379 dienas“ varam lasīt sarakstu un biogrāfiskās ziņas par 472 „1941. gada jūnijā uz Padomju Savienību deportētiem, pēc apcietināšanas pazudušiem vai nogalinātiem skolotājiem“. Turpat ir saraksts ar vārdiem, skolām un klasēm no 2093 skolēniem ar tādu pašu likteni. Tāpat citur ir veidoti atsevišķi saraksti ar izsūtītiem inženieriem, ārstiem, kultūras darbiniekiem.

Padomju armija atbrīvoja Aušvicu un amerikāņi atbrīvoja Buhenvaldu, bet Latviešu leģions nespēja atbrīvot Vjatlagu, Usoļlagu, Vorkutu un citas Gulaga nometnes. Padomju Savienībā nebija nekā līdzīga Aušvicai, bet mirstība Vjatlagā bija lielāka nekā Buhenvaldā.

Un tā 30 gadus „brīvie“ latvieši Latvijā piecieta okupācijas varas atgādinājumus – bruņoto karavīru statujas, tankus, lidmašīnas, lielgabalus. Visu „mīļā miera labad“, jo nevēlējās sadusmot labi apbruņoto kaimiņvalsti – to pašu Maskavu, un negribēja sāpināt tos Latvijas iedzīvotājus, kuri bija kaut ko ieguvuši no okupācijas. Labāk paši ciest ar sakostiem zobiem, un mēģināt neredzēt šīs skabargas Brīvā Latvijā.

Bet visu šo laiku, kā rakstīja Rainis „Vētras sējā“: „Pēc brīva, pēc dzīva ilgojas sirds“. Maskavas pilna mēroga iebrukums Ukrainā lika visai pasaulei beidzot saprast, ka Baltijas valstu brīdinājumi par briesmoni austrumos nav kādā garā vājā murgi, bet reālistiski fakta vērtējumi. Un karš Ukrainā atvēra vārtus 30 gadus neredzētai aktivitātei atbrīvot Latviju no okupācijas rēgiem.

2023. gads izšķirs pasaules nākotni uz ilgāku laiku. Bet neatkarīgi no „lieliem“ drošības jautājumiem, latvieši neļaus, ka „atkal viss pa vecam ies“. Latviešu valoda Latvijā visu šo laiku skaitījās vienīgā valsts valoda, bet, tomēr, visus 30 atjaunotās valsts gadus okupantu valoda ieņēma de facto priviliģētu pozīciju. Tagad tas arī tiek aktīvi mainīts latviešu valodai par labu.

Tā mūžam tas bijis un mūžam tā būs –
Kas domāja to, ka viss reiz grūs?

Kas visu grāva, tas sagrauts pats,
Uz mums ir atgriezies saules skats.

GN
2023. g. 2. janv.