Laikraksts Latvietis

Laiks Latvijā:


Lasītājas vēstule

Lai siltums un gaisma jūsmājās!

Laikraksts Latvietis Nr. 733, 2023. g. 2. janv.
Biruta Eglīte -


Ieteikt Facebook.com

ieteikt draugiem.lvIeteikt draugiem.lv

Neskatoties ne uz ko, svētku sajūta iestājas. Tā atnāk pa daudziem un dažādiem kanāliem: jaunie rosās steidzīgāk nekā parasti, bērni ir priecīgu gaidu satraukti, pie mājām mūsu ielā iedegas pa svētku uguntiņai, lai gan to ir mazāk nekā citus gadus, labdarības organizāciju klātbūtne ir jūtamāka. Tās mūs uzrunā ne tikai no TV ekrāniem, bet arī personīgi. Zvana meitas draudzene Kristīne Skirmane, kas diendienā strādā ar Ukrainas bēgļiem un stāsta, ka ļoti trūkst siltā apģērba. Apziņoju ielas meitenes, vēl citus draugus un paziņas, lūdzot pārskatīt savu garderobi – varbūt ir kādas maz valkātas ziemas drēbes, ko varētu noziedot. Atsaucība ir brīnišķīga, un es braucu ar savu mašīnu, savācu pilnu tās salonu un bagāžnieku ar mēteļiem, džemperiem, jakām, cimdiem un zeķēm. Pēc tam mēs abas ar manu uzticamo draudzeni Antu Bušu visu šo bagātību vedam uz organizācijas Tavi draugi noliktavu Rīgā, Ventspils ielā 50. Ziņoju Kristīnei, ka esam piebraukušas pie lielām durvīm, ko tālāk? Viņa iznāk pretī ar bariņu jauniešu un nogādā mūsu vedumu noliktavā. Kristīne iedod man prāvu saini, kas nogādājams Ikšķiles ukraiņiem – viņi te meklējuši vīriešu ziemas mēteli, bet nav atraduši vajadzīgo izmēru prāva auguma kungam. Kristīne tagad to sameklējusi, lai nu mēra un ziņo, vai der. Piebrauc vēl viena un vēl viena mašīna, steidzamies atbrīvot vietu, lai nekavētu izkraušanu un lai brīvprātīgajiem palīgiem nebūtu tālu jānes atvestās mantas. Tikai pa gabaliņu nedaudz pavērojam, cik pārdomāti un ātri te viss notiek. Gandarījums un neizsakāms lepnums par mūsu jauniešiem.

Mūsmājas piparkūku darbnīcā šogad top veselu trīs veidu piparkūkas – prāva daļa dāvināšanai. Vislielākā piekrišana šoreiz motocikla atveidam, kura detaļas iekrāsotas ar dažādu krāsu glazūru un saņem vispārēju atzinību. Un māja tā smaržo!

Esmu paziņojusi, ka ne uz kādiem tāliem koncertiem šogad nebraukšu – nauda jātaupa. Meita uzdāvina biļeti uz Tautumeitu jauno programmu; viņa jau redzējusi, esot lieliska, neko tādu nevar laist garām, turklāt tepat – Ropažu Kultūras centrā. Jā, Tautumeitas man ļoti patīk; braucu. Pēdējo reizi viņas dzirdēju Mārupes Kultūras namā pirms pandēmijas. Toreiz tā bija Ziemassvētku programma, šoreiz jaunā albuma Skrejceļš noskaņas. Bet daži vārdi par pašu Kultūras centru. Tas ir jauns, sācis darboties tikai 2008. gadā. Ne reizi vien esmu dzirdējusi, ka tas ir rosīgs un daudzpusīgs, bet nebija gadījies te iegriezties. Vieta patiesi skaista – bērzu birzīte, plaši un ērti, laba autostāvvieta. Arī telpas mājīgas – gaišas un siltas, kas tagad reti kur. Lielajā zālē koncerts, mazajā izvietota Ziemassvētku izstāde, ko izveidojuši Kultūras centra radošie kolektīvi – gan bērnu, gan pieaugušo. No kā tik nevar pagatavot Ziemassvētku egli un tās rotājumus! Priecājos par izdomu un lielo darboties prieku. Koncerts ir brīnišķīgs! Tas uzlādē ar tāāādu enerģiju! Jo – ir ne tikai dziesmas. Tautumeitas attīstījušās; īpatnējam, tikai šīm meitenēm raksturīgajam muzikālajam skanējumam nākušas klāt arī kustības, kas visu programmu padara vizuāli ļoti baudāmu. Uz viņām jau tā bija patīkami skatīties – jaunas, graciozas, vienmēr interesantos tērpos, kas neizceļas ar dārdzību, bet gan ar izdomu, un tie kroņi! Tā ir tāda atšķirības zīme, kā nevienam citam. Bet tagad ar meitenēm ir pastrādājuši nopietni horeogrāfi – viņas ne vien pašas dejo, bet ierauj savā kustību priekā visu zāli. Aplaudējam, prasām vēl un vēl, un meitenes neskopojas ar piedevām. Braucu mājās kosmiskas pacilātības pārņemta.

Ziniet, kas pats būtiskākais šogad – tradīciju novērtēšana. Citus gadus visu, kas pienākas gaidāmajiem svētkiem, dari gandrīz automātiski, daudz nepiedomājot, bet šogad pat kāpostus sutinu, kāri ievelkot krūtīs garšīgo aromātu, aptverot, ka tā ir mājīguma, omulības, siltas mājas un svētku gaidīšanas labā smarža. Piparkūkas un pīrāgi.

Tad vēl mani uzmanīgie, jaukie kaimiņi. Zemessargs Agris Bērziņš jau kuro gadu sarūpē mums eglīti. Sveces un rotājumi šogad Ukrainas krāsās. Gribas domāt tikai labas domas.

Vēl gribu uzrakstīt par vienu manā pašreizējā dzīvē nozīmīgu nodarbi, kas brīžiem pārņem mani visu – labas grāmatas. Cik vien sevi atceros, vienmēr esmu lasījusi, taču it kā pazagšus, skolā stundās zem sola, nolaupot miegam vēl stundiņu vai atliekot kādu darbu citai reizei un tad ar vainas sajūtu, ka tik daudz darāmā, bet es nevaru atrauties no lasīšanas. Nekad taču nebija vaļas tā mierīgi izraut grāmatu no vāka līdz vākam. Tagad beidzot tam ir laiks.

Tikai vakar vakarā aizšķīru pēdējo lappusi Ata Klimoviča grāmatai Kara reportieris ceļā. Kad meita šo grāmatu man atveda, saviebos. Rītos un vakaros klausos ziņas no Ukrainas, apkārt tik daudz ukraiņu bēgļu ar saviem brīžiem šaušalīgajiem stāstiem, vai nu man vajag lasīt vēl vienu grāmatu par kara briesmām. Bet meita uzstāj, lai tomēr izlasu šo tikko iznākušo izdevumu un pasaku, ko domāju. Kā sāku, nolikt vairs nevarēju. Mums nav daudz kara žurnālistu; bez Ata vēl arī Sandijs Semjonovs, Gints Amoliņš, varbūt var pieskaitīt arī Inu Strazdiņu un vēl kādu. Vajag ne tikai drosmi, lai dotos uz pasaules karstajiem punktiem, bet arī neordināru prasmi orientēties tur notiekošajā, jēdzīgi to atspoguļot un galu galā izdzīvot. Atis to ir pratis, sniedzot pārsteidzošu informāciju par notikumu cēloņsakarībām Armēnijā, Azerbaidžānā, Gruzijā, Čečenijā, Afganistānā, Irākā, Lībijā, Tadžikistānā, Baltkrievijā un, protams, Ukrainā, stāstot par to, ko viņš redzējis, dzirdējis, kādus cilvēkus sastapis. Apbrīnojama ir viņa prasme neuzmākties lasītājam ar saviem uzskatiem, kādu didaktiku vai ideoloģiju. Lasi un secini pats, aktīvi domā līdzi! Šo grāmatu pieskaitu šā gada vērtīgākajām.

Arņa Koroševska monogrāfija Lielais noliedzējs ir par latviešu rakstnieku, tulkotāju un literatūrkritiķi Andreju Upīti. Arī par šo darbu biju visai skeptiska. Jā, viņš bija sarkans, bet pēc pārliecības, nevis metot kažoku te uz vienu, te otru pusi. Un Zaļā zeme, Laikmeta griežos, viņa stāsti, noveles tomēr ir talantīgi latviešu literatūras šedevri. Tāda valodas bagātība, izteiksmes dažādība, ražība nav nevienam citam. Viņam ir arī ar šodienas prātu grūti baudāmi vai vispār nepieņemami darbi. Bet labāko devumu nedrīkst noliegt. Monogrāfiju gribēju tikai pāršķirstīt, lai pārliecinātos, vai ir daudz viņa grāmatu, kuras neesmu lasījusi. Bet tā iekritu... Izcils Koroševska pētījums! Spoži uzrakstīts, ļoti daudz informācijas par pašu rakstnieku, laikmeta aina detalizēta, un arī novērtējumam varu tikai piekrist.

Pie vērtīgiem šā gada ieguvumiem pieskaitu arī Ingūnas Baueres jauno vēsturisko romānu Doroteja. Izredzētā. Ko mēs zinām par savulaik ietekmīgo Kurzemes hercogvalsti? Kāpēc tā sabruka? Kā tas notika? Rakstniece mēģina atbildēt uz visiem šiem jautājumiem, paverot ļoti detalizētu ieskatu Latvijas 19. gadsimta vēsturē.

Salasījos slavinošas anotācijas par Jurģa Liepnieka jauno romānu Mans nabaga pirāts. Esot pasaules klases kriminālromāns, ko steidzīgi jātulko citās valodās. Labu laiku grāmatveikalos pirktākais. Steidzos iegādāties. Jā, lasās labi jau ar pirmo lappusi, grūti nolikt līdz intriga nav atrisināta. Labs laika kavēklis, bet ne literārs šedevrs. Lasīju to pirms dažiem mēnešiem un esmu jau aizmirsusi, par ko tur īsti bija.

Toties komponista Zigmāra Liepiņa memuārgrāmatu Mūzaīka neaizmirsīšu. Kaut ko tik gaišu, asprātīgu, dzirkstošu negadās lasīt bieži. Daudz bezgala interesantas informācijas par mūsu estrādes aizkulisēm, par kurām pat nenojaušam. Spilgti un trāpīgi pazīstamu mākslinieku portreti. Lappušu malās ir kvadrātkodi, kas būtiski papildina grāmatu gan ar dažādiem dokumentiem, gan iespēju klausīties komponista radītās dziesmas un citu žanru skaņdarbus. Sagaidot savu 70. dzimšanas dienu, komponists pārskata padarīto un ļauj arī mums novērtēt viņa darbības apbrīnojamo daudzpusību un dažādību.

Tūdaļ ķeršos klāt Ievas Strukas monogrāfijai par Anšlavu Eglīti. Jau ieskatījos, tai jābūt ļoti izcilai grāmatai, tāpēc lasīšu rūpīgi un nesteidzīgi. Un vēl man te ir nelasīta kaudzīte, bet par to citā reizē. No tulkotās literatūras beidzot ir iznācis Kristinas Sabaļauskaites vēsturiskais romāns Pētera imperatore II. Izcils darbs. Vēl ir vesela virkne ļoti labu tulkojumu, tomēr par iespaidīgāko šā gada grāmatu, kuru pasaules notikumu kontekstā ģimenē cits pēc cita lasījām aizgūtnēm, uzskatām Dž. R. R. Tolkīna grāmatu sēriju Gredzena pavēlnieks, kas latviski iznāca no 2002. līdz 2004. gadam. Biju to lasījusi, bet tikai tagad pa īstam novērtēju šo mākslas darbu, autora redzīgumu, pasaules apjausmu un apbrīnojamo talantu tēlos paust to lasītājiem paaudžu paaudzēs.

Lai silti, gaiši un mīlestības pilni svētki! Lai nāk 2023. gads ar jaunām cerībām par mieru pasaulē!

Sirsnīgi –

jūsu Biruta,
Ikšķilē 2022. gada 22. decembrī



Atbalstiet laikrakstu

Izvēlēties summu

SLUDINĀJUMI






Latviesu impresijas


ALMA Book


3x3 Australija




SLUDINĀJUMI


BookDepository.com