Laikraksts Latvietis

Laiks Latvijā:


Krievijas karš Ukrainā uz Eiropas aizsardzības fona

Lūkasa Milevska referāts Filadelfijā

Laikraksts Latvietis Nr. 734, 2023. g. 9. janv.
Lūkass Milevskis -


Ieteikt Facebook.com

ieteikt draugiem.lvIeteikt draugiem.lv

Lūkass Milevskis referē. FOTO Roberts Milevskis.

HIMARS raķete izšauta RED FLAG-Alaska 21-1 manevros Fortgrīlijā, Aļaskā, 2020. g. 22. oktobrī. FOTO Senior Airman Beaux Hebert, US Air Force.

Maskavas atbalstītie separātisti izšauj Grad raķetes uz Ukrainas spēkiem Doņeckas apgabalā 11. aprīlī. FOTO Sergejs Bobiļevs, TASS.

Krievijas okupācijas spēku 152 mm haubice D-20 ar uzsprāgušu stobru Luhanskas apgabalā. FOTO Krievijas mediji.

Dzelzceļu sliežu platumi Baltijas valstīs un Krievijas Kaļiņingradas apgabalā.

Ienākot uz svētkiem uzpostajā Filadelfijas Brīvo latvju biedrībā, jāiet garām atsevišķu 19. gs. dibinātāju, vairumā kurzemnieku, portretiem, ierāmētiem dokumentiem un pilsētas izsniegtajai biedrības greznajai hartai; vēl arī aizpagājušā gadsimta līdzatvestajām cara laika Latvijas kartēm. Varbūt nodarbības vēl klusi no aizsaules novēro, pats sevi par tādu toreiz neapzinoties, biedrības iedvesmotājs, no Kurzemes atkuģojis žīds, kura līdzdalība Filadelfijas Kurzemes ebreju biedrības dibināšanā (cik tādu toreiz šeit varēja būt?) kalpoja par priekšzīmi latviešiem, dibinot pašiem savu biedrību.

Taču 130 gadus vēlāk, 2022. g. 17. decembra sarīkojums neierobežojās tikai ar tautiešu apmeklētājiem, jo tikko no Nīderlandes ieradušos stratēģa, Leidenas Universitātes mācībspēka Dr. Lūkasa Milevska referātu noklausījās angliski arī pulks šīs pilsētas tautību lielā mistrojuma pārstāvoši – ukraiņi, lietuvieši... u.c. Viesu tautībām temats vēl tuvāks nekā latviešiem, vismaz tīri ģeogrāfiskā nozīmē – Krievijas karš Ukrainā uz Eiropas, tai skaitā Baltijas, aizsardzības fona.

Milevskis iesāka ar personīgu anekdoti attiecībā uz Vašingtonas Universitātes profesora Gunta Šmidchena viņam uzdotu jautājumu kādā Zoom lekcijā ASV Rietumkrasta studentiem: ja Baltijas studijas skar vēsturi, kultūru, valodu, utt., vai patiešām arī būtu jāmācās par karu? Atbilde bija: protams, ka, jā; varbūt ne katram indivīdam, bet kopumā gan, ņemot vērā Baltijas bīstamo apkaimi blakus neprognozējamai vardarbīgajai kaimiņu valstij. Šī saruna notika pagājušā gada novembrī – tieši trīs mēnešus un vienu dienu pirms Krievija iebruka (atkal) Ukrainā.

Tagad mēs visi domājam par karu, kuru šajā referātā Milevskis caur militārās gatavības prizmu saistīja ar Baltijas un visas Eiropas aizstāvēšanu. Militārajai gatavībai pastāv skaidras akadēmiskas definīcijas, nepiemērotas vispārējai auditorijai, un tādēļ Milevskis sašaurināja tematu uz gatavības diviem aspektiem: operacionālā un vispārējā. Rupji traktējot, operacionāla gatavība ir būt gatavam darīt to, ko tu vēlies tad, kad tu vēlies. Vispārēja gatavība ir būt gatavam darīt vai reaģēt uz to, ko vajag, un parasti tad, kad tev pašam tas ir visneizdevīgāk. Operacionāla gatavība attiecas uz uzbrukšanu, vispārējā – uz aizstāvēšanos.

Otrs sagatavotības elements ir tās komplicētais raksturs, kurā ietilpst nepieciešamo cilvēku, respektīvi, spēku skaits (tātad kvantums) un to apmācība; aprīkojums ar dažāda veida – zemes, gaisa, ūdens kara mašinēriju t.sk. uzbrukšanas vajadzībām; atrasties lai varētu nokļūt pareizajā vietā uz zemes, ūdens, vai gaisā jebkurā dotajā brīdī, utt.

Turpmākā analīze seko vispirms par Krieviju no operacionālās gatavības skatpunkta, pēc tam par NATO/Eiropu/Baltiju vispārējās gatavības kontekstā.

Pamata atziņa ir tā, ka tāpat kā Ukrainā šogad, Ukrainā 2014. gadā, Gruzijā 2008. gadā, Krievija būs agresors jebkurā karā ar NATO, tā būs kara gribētāja un ierosinātāja, līdz ar to ir pilnīgi loģiski sagaidīt, ka tā arī būs gatava pašas uzsāktajai karošanai. Taču neskatoties uz šādu loģisku pieņēmumu, Krievija nebija gatava pašas šī gada februāra iebrukumam Ukrainā, vai precīzāk – tā nebija gatava, ka Ukraina pretosies tās iebrukumam. Kā tas notika, un kāpēc tas ir bijis tik pārsteidzoši?

Pārsteigums ir pamatots, jo papildus tam, ka – loģiski – pārsteiguma sagatavotājam jāzina, ko pats dara. Pēc 2008. gada Krievijas militārā struktūra veica augsta profila reformas, kuras veiksmi apstiprināja 2014.-2015. g. izdevušais iebrukums Donbasā un vēlākā iesaistīšanās Sīrijā. Sīrijā Krievija nepārtraukti, sistemātiski rotēja armijas un gaisa spēku komandcentrus, lai attiecīgo komandēšanas un koordinēšanas pieredzi īstās kaujas operācijās apgūtu pēc iespējas plašs Krievijas vadītāju loks. Līdz 2022. gada sākumam, Krievija bija attīstījusi vienu no pasaules vispieredzējušākajiem militārajiem spēkiem.

Taču izrādījās, ka šo spēku reformas kavēja neiedomājams korupcijas līmenis, kurš kļuva skaidri redzams tikai īsta kara apstākļos. Arī atsevišķi reformu elementi tomēr izrādījās nepiemēroti, neskatoties uz to šķietamo noderību Donbasā 2014.-2015. gadā. Galu galā spēki visumā arī izrādījās ne pārāk labi apmācīti, bet tie spēki, kas veiksmīgi cīnījās, cieta vislielākos zaudējumus kara pirmajās nedēļās, mazinot vai pilnīgi zaudējot ieguldīto apmācību un pieredzes efektivitāti.

Donbass 2014. – 2015. g. un Sīrija neizbēgami bija niecīga mēroga iebrukums/intervence, salīdzinot ar masīvo 2022. gada invāziju Ukrainā. Tomēr mērogs karošanā spēlē ļoti lielu lomu. Vislielākais klupšanas akmens, uz kura pamata pieņēma lēmumu 2022. gadā vispār iebrukt, Krievijai izrādījās tās pilnīgā nespēja notvert un saprast vajadzīgo informāciju un izziņas:

1) Krievijas teorija, paredzot, ka Ukraina nepretosies, balstīta uz smieklīgu, iedomātu, nepareizu vēstures traktējumu, ka ukraiņi un krievi ir viena tauta, respektīvi, ukraiņi ir tādi paši krievi, tikai to neapzinās (bet to sapratīs, kad tiek apdraudēti ar vardarbību);

2) plāni iebrukumam tika attīstīti tikai militārās un politiskās hierarhijas pašā spicē, līdz ar to zemāka līmeņa virsnieki un parastie karavīri pirms iebrukuma vispār neko nesaprata, kas viņus sagaida.

Rezultātā radās iebrukums, kurā krievi virzījās uz priekšu, t.s., administratīvajā kolonnā, t.i., konvoja formācijā, kurš izceļ kustības un organizācijas parocīgumu pāri jebkam citam, kas līdzinātos taktiskajai efektivitātei – Krievijas operacionālā nesagatavotība pati sevi vairoja un pastiprināja dažādos veidos, kuras dēļ krievi no paša sākuma bija viegli ievainojami, ukraiņiem sākot šaut.

Pirmajā kara posmā Krievija bija pilnīgi nesagatavota pati savam karam, bet vai šis apstāklis kaut kādā veidā ietekmē hipotētisku Krievijas iekarošanu rietumu virzienā uz NATO valstīm, vai nu uz Baltiju, Poliju, Skandināviju?

Vai Krievija spēs kontrolēt korupciju? Neiespējami zināt. Tā noteikti saredz vajadzību vēl vienu reizi reformēt militāros spēkus, bet cik ilgi tas prasīs, kāds izskatīsies rezultāts un vai to patiešām varēs veikt? Šobrīd tie ir tikai minējumi.

Šī kara vienu Krievijas nesagatavotības veicinošu atslēgas lomu spēlēja vēsturiski–kulturālie maldi par ukraiņiem kā tautu un Ukrainu kā valsti. Šāda nepamatota ilūzija neliekas īpaši ticama attiecībā uz, piemēram, baltiešiem, poļiem vai somiem. Hipotētiskā iebrukumā uz rietumiem, nevis kā Ukrainas gadījumā, Krievija visticamāk sagaidīs īstu pretestību, kas visus apstākļus izmainīs. Krievi karos efektīgāk, vai vismaz pacentīsies kļūt efektīgāki. Ukrainas karam turpinoties, var sagaidīt efektivitātes pieaugumu, un tā tas arī jau noticis, bet tikai ar masīvu artilērijas atbalstu. Lēš, ka Ukrainas iebrukumu atbalstījušas ap 2 400 artilērijas sistēmu un vairāk nekā 3500 vairākkārtēju triecienu raķešu sistēmas.

Pagājušo vasaru raksturoja ik dienu pārlieku smagas artilērijas barāžas – krievi izšāvuši it kā līdz pat 70 000 vienību dienā, galvenokārt, Donbasā, kaut ticamāks caurmēra skaits visa kara darbības laikā līdz šim būtu apmēram 20 000 šāvienu dienā. Kaut krievu kājnieki un bruņotie spēki tikuši pamatīgi kauti, artilērija spēs paliekoši turpināt valdīt pār karalauku, tikmēr, kamēr pietiek munīcijas un pastāv salīdzinoši drošas vietas, no kurienes šaut.

Apmierināt šīs abas prasības nav garantēts. Ukraina, izmantojot rietumu artilērijas sistēmas, ir spējusi gan apdraudēt Krievijas artilēriju, gan reāli uzbrukt krievu loģistikai ar tālās darbības šāvieniem, kas kavējuši Krievijai izmantot iemīļotos masveida artilērijas triecienus. Krievijas aizsardzības rūpniecība arī nespēj saražot kara apstākļiem vajadzīgos kvantumus. Secinājums – Krievijas artilēriju var ierobežot, bet ne apturēt.

Visumā Krievija cietusi lielus zaudējumus. Līdz 2022. gada 14. decembrim kopumā, dati uzdod 1570 apstiprinātu zaudētu tanku, 67 apstiprinātu nogāztu lidmašīnu un 72 apstiprinātu zaudētu helikopteru, starp citiem kritiskiem zaudējumiem. Daļēji zaudēto varētu kompensēt no Sibīrijas noliktavu krājumiem, tomēr tie ir mazvērtīgāki nekā jaunākie, tagad zaudētie. Pirms kara Krievijas rūpniecība varēja caurmērā vienā gadā saražot ap 200 tanku, 30-35 lidaparātu, 25-30 helikopteru un ne vairāk par 225 kruīza un taktisko ballistisko rakešu, kaut Ukrainas izlūkošanas dienesti lēš, ka kopš kara sākuma Krievija esot saražojusi ap 400 rakešu, neskatoties uz visām sankcijām.

Līdz 2022. g. jūlijam šie zaudējumi līdzinājās vismaz 10 gadu saražoto raķešu produkcijai; nav datu par to, cik tas būtu līdz šodienai. Var lēst trīs gadu produkciju helikopteriem, divu gadu lidmašīnām un vairāk nekā 7 gadu tankiem, un tas viss balstīts tikai apstiprinātos zaudējumos, kurus noteikti pārspēj reāli zaudētais. Šo apstākli var uzskatīt par vienu iemeslu, kādēļ Krievija vērsusies pie Ziemeļkorejas un Irānas pēc pabalsta.

Arvien pieaugošā Krievijas vajadzība pēc kara materiāliem un dzīvā karaspēka ir vedinājusi šo valsti krasi samazināt savus spēkus rietumu frontē, pie Baltijas valstu robežām un Kaļiņingradā. Rietumu avoti lēš, ka tur no iepriekšējiem 30 000 karavīriem, tagad paliek vien 6000.

Nepieciešamība atkopties attiecībā gan uz reputāciju, gan dzīvo darba/kara spēku, un pieskaitot vēl nākošo paredzamo reformu vilni, norāda, ka Krievija varētu nebūt gatava vēl vienam kara izgājienam vismaz vēl kādu desmitgadi. Daudzās baumas par ievērojamu gatavošanos kaut kādai pavasara ofensīvai nešķiet ticamas. Autors pats nav saredzējis tādas pazīmes un šaubās, izejot no atvērtiem, publiski pieejamiem avotiem, ka krievi to spētu.

Labās ziņas tātad ir tas, ka mums, rietumiem, droši vien būs laiks gatavoties; sliktās ziņas ir tas, ka dotais laiks mums būs visticamāk visā pilnībā nepieciešams un pat vairāk. Pavēršamies tagad rietumu virzienā, īpaši uz Eiropu ar tās izaicinājumiem attiecībā uz vispārēju sagatavotību, respektīvi, gatavību karot tad, kad karot vajag, vienalga cik neizdevīgā brīdī.

Visam līdz šim izklāstītajam par Krieviju piemīt tiešs spoguļattēls starp Eiropas spēkiem visumā, kaut atsevišķu valstu spēkiem situācija ir nopietnāka, nekā citiem. Cipari nemelo, tikai jāsaprot to nozīmi. Vispirms nosūtītie kvantumi no NATO uz Ukrainu tās aizsardzībai.

No ASV uz Ukrainu, aptuveni: ⅓ visu tās Javelin, no pleca šaujamo prettanku sistēmu; arī 1/3 Stingera krājuma no pleca šaujamo pretgaisa sistēmu; arī aptuveni 1/3 visu raķešu krājumu, kurus izmanto HIMARS; no septembra (visjaunākie atrodamie dati) vairāk nekā 8500 Javelinus un 1400 Stingerus, un lēš, apmēram, 8-10 000 HIMARS raķetes. Sanāk, ka šīm munīcijām, apmēram, ⅓ daļu visu ASV esošo krājumu.

ASV pašlaik ražo tikai 5000 šādu HIMARS raķešu gadā, vēl 1000 Javelinu un minimālu kvantumu Stingerus, kurus tā vai tā cenšas atvietot ar modernāku sistēmu. Lielie ienākošie pasūtījumi jau ir sākuši celt ražošanas tempus, bet vienalga – to, ko Ukraina intensīvi patērē prasīs gadus, lai atvietotu pat no ASV pašas krājumiem.

Iepriekš minēts, ka Krievija vienā dienā izšauj caurmērā 20 000 artilērijas lādiņus. Salīdzinājumam, Ukraina izšauj apmēram 6 000 dienā. Pašlaik ASV artilērijas lādiņu produkcija sanāk 15 000 mēnesī, ar pieaugumu līdz nākošajam pavasarim līdz 20 000 mēnesī un tad līdz 2025. gadam 45 000 mēnesī. Šis, protams, ir uzlabojums, bet Ukrainai faktiski vajag aptuveni 90 000 lādiņu mēnesī, lai tikai noturētu pašreizējo lādiņu patērēšanas tempu.

Pat Savienotajām valstīm šis temps ir izaicinājums, un Eiropas krājumi visam, kam ir daudz mazāki un grūtāk atvietojami. Pašreizējie britu munīciju krājumi, ja tos lietotu Krievijas tempā, izsīktu pēc divām dienām, un lēnākajā Ukrainas tempā turētos knapi vienu nedēļu. Pārējās Eiropas valstis nav labākā situācijā un parasti faktiski – ir sliktākā. Kā Eiropa vispār var karot, ja tai nav ne munīcijas, ne rūpnieciskās kapacitātes apmierināt masveidīgu patēriņu?

2011. gadā Lielbritānijai, intervencē Lībijā – Lībijā – pietrūka precīzās munīcijas vienas nedēļas laikā. Tāda pati problēma bija Kosovas intervencē 1999. gadā. Eiropieši sadzīvo ar šo problēmu vairāk nekā divus gadu desmitus, to ne atrisinot, pat ne apsverot.

Acīmredzamā atbilde būtu, ka NATO vairs netaisās karot masveidīgā lielā karā un tā vietā paļaujas uz kvalitāti nevis kvantumu. Bet izvēle nebūs nekad tīri NATO rokās. Ja Krievija palaiž masveida iebrukumu, NATO būs jāatbild tieši šai masai. Ir taisnība, ka NATO valstis jau tagad drīzāk izrāda noslieci uz kvalitāti. Rezultātā Francija, piemēram, aizsūtījusi Ukrainai 18 Cēzarus, pašgājējus hovitcerus, ļoti labas sistēmas, starp pasaules labākajiem pašgājējiem hovitceriem. Taču Francijas pirmskara artilērijas sastāvā to bija tikai 76, tātad ¼ daļa no visa pieejamā jau aizsūtīta Ukrainai! No vienas puses ļoti devīgi, no otras puses – skaidri parāda Francijas artilērijas nepietiekamību, tās nespēju atkopties no zaudējumiem, kuri lielvaru karā neizbēgami būs. Tāpat kā Cēzari, radniecīgie vācu un poļu (attiecīgi PanzerHaubitze 2000 un AHS Krab), visas ir izcilas sistēmas, kas attāluma ziņā pārspēj Krievijas artilēriju.

Bet šāda pārspēšana nāk ar ierobežojumiem, kurus nosaka maksimāli iespējamais sprādziens, kas izšauj un dzen lādiņu. Artilēriju dzenošais sprādziens izceļas stobrā, un jo lielāks lādiņš, jo lielāks sprādziens, jo tālāk aizšauj lādiņu. Atkārtotā artilērijas izšaušanā nodilst stobri, kurus jāatvieto, minimāli, lai noturētu to efektivitāti, t.i., akurātu tēmēšanu, vai pat, lai atvietotu, jo tie var plaisāt un pat pilnībā saplīst. Bojājumus veicina nemitīga, arvien lielāku sprādzienu izmantošana, lai panāktu maksimālo šaušanas attālumu, pie reizes pasargājot pašam savu artilēriju no ienaidnieka maksimālās aizsniedzamības.

Ņemot vērā zaudēto ienaidniekam, nelaimes gadījumus un vajadzību visu uzturēt, Eiropas artilērijas krājumi ar grūtībām spēs sniegt pietiekami masveidīgu apšaudi, kāda nepieciešama, lai karotu ar Krieviju. Pie tam, atkārtoti jāuzstāj uz uzturēšanas svarīgumu, jo caurmērā visu laiku ⅓ daļa visu uz Ukrainu aizsūtīto hovitceru pastāvīgi un nemitīgi atrodas aiz frontes līnijas, kādreiz pat NATO valstīs, uz labošanu.

Lieliem kariem ir tieksme primitivizēt armijas, t.i., vismodernākie ieroči visātrāk sabojājas un ir visgrūtāk atvietojami, līdz ar to armijas spiestas pielāgoties arvien samazinātām kaujas spējām. Eiropas armijām trūkst izturības pret šo izaicinājumu, tām būs grūtības tikt galā. Neskatoties uz to, ka arī Krievija šī kara gaitā piedzīvojusi līdzīgu tendenci, tā joprojām spēj šāda veida izaicinājumus uzspiest saviem Eiropas pretiniekiem.

Eiropas grūtības sakņojas nespējā sasniegt vajadzīgo masu, tā ir spēle ap cipariem; tātad nepietiekama masa no visa kā, un kvantumi, kas tomēr izrādās: 1) nepietiekami lieli vai arī 2) ar nepietiekami spējīgu piegādi tos nogādāt tur, kur un kad vajadzīgs. Šī Eiropas piegādes problēma šķiet pat sliktāka nekā Krievijas loģistika, īpaši zināmās vietās, tostarp, Baltijā. Pat Eiropas domnīcas atzīst, ka vienīgās valstis, kas spēj radīt pietiekamu masu pašu aizsardzībai, ir Somija un Šveice!

Šie trūkumi vainagojas ārpus pašiem bruņotajiem spēkiem, lai iegultos valstu nacionālo ceļu un transporta infrastruktūrās, tā ir loģistikas problēma visa Eiropas kontinenta lielumā, kur nepastāv iespēja masveidā pārsviest militāros spēkus infrastruktūras un transporta kapacitātes nepietiekamības dēļ. Esošā infrastruktūra neatļauj dubultoties ar alternatīviem ceļiem vai dzelzceļa līnijām. Otrā problēma ir tā, ka esošā infrastruktūra nav ne plānota, ne būvēta, domājot par militārām vajadzībām: tuneļi ir pārāk šauri platajai ekipāžai, tilti nepietiekami izturīgi smagsvariem, visā Eiropā šādā veidā mobilitāte militārajām vajadzībām ir apgrūtināta un bieži vienkārši neiespējama. Vācijai, piemēram, pietiek dzelzceļa transporta kapacitātes vienlaicīgi pārvest pusotru brigādi, tas ir mazāk nekā 10 000 karavīru ar ekipējumu, bet Krievijas iebrukums Ukrainā tur izvietoja dučiem brigāžu.

Eiropas dzelzceļu tīkls arī sastāv no diviem sliežu lielumiem, rietumu standarts 1435 mm, bet vecās Krievijas impērijas un padomju standarts 1520 mm, kas pastāv visur, kur kādreiz valdījusi Krievija, t.sk., Baltijā. Pārcelt vagonus no vienas sistēmas sliedēm uz otras, ir komplicēts un garš process, kas, piemēram, pie robežām var prasīt veselu dienu tikai vienam vilcienam. Bet masveida militārajam transportam varētu vajadzēt uz sitiena dučiem vai pat simtiem vilcienu.

Krievija toties izcili ātri tiek galā ar šo problēmu, īpaši tur, kur atrodas krievu izmēra sliedes, protams, arī Ukrainā. No pašreizējā kara redzams, ka krieviem konsekventi labāk veicies Ukrainas dienvidos nekā ziemeļos. Dienvidos Krievija ātri un jau no sākuma ieņēma galvenos dzelzceļa mezglus (Melitopoli, Hersonu). Kur tas neizdevās, valsts ziemeļos, viņu iebrukums piedzīvoja sakāvi; paredzēto Kijivas ieņemšanu nebalstīja neviena dzelzceļa līnija, jo Krievija nebija ieņēmusi nevienu galveno sliežu mezglu.

Septembrī krievi nespēja vairs noturēt ieņemtās vietas ap Izjumu, pat pirms Kupjansku ieņēma, reiz ukraiņu artilērija spēja atturēt krievus no nepieciešamās Kupjanskas dzelzceļa infrastruktūras izmantošanas.

Krieviem toties neizdodas ceļus tik labi vai ātri izmantot, kā dzelzceļus. Tiem trūkst pietiekami kravas auto, lai izvietotu skaitliski lielus spēkus, pie tam arvien tālākās vietās no galvenajiem dzelzceļiem. Šis apstāklis sniedz Eiropas lielākajai daļai nosacītu drošību no Krievijas, jo bez attiecīgā sliežu lieluma, krieviem būtu ļoti grūti pavirzīties uz priekšu par vairāk nekā pāris simtu km kā maksimums. Es pats rakstīju par šo jūnijā, un augustā tas kļuva par politisko debašu tematu, vai apņemties milzīgo izdevumu Baltijā mainīt uz šaurāko Eiropas sliežu izmēru. Tagad savu vārdu teikuši ES transporta ministri: ir pieņemts lēmums līdz 2025.-26. gadam paredzēt plānu, kā pārslēgties uz Eiropas standartu. Jo šobrīd Krievija var daudz ātrāk un vienkāršāk iesviest savus spēkus Baltijā, nekā pati Eiropa – savējos.

Krievijas operacionālā sagatavotība – Uzbrukšana

Krievija neapšaubāmi piedzīvojusi klupienu Ukrainas karā, un ar tās izraisītajiem materiāliem zaudējumiem nebūs gatava vēl vienam lielam karam vismaz vēl desmitgadi. Tas gan nenozīmē, ka Krievijas vadoņi tādēļ neizies uz vēl vienu agresīvu karu, kas ir pavisam cits jautājums.

Eiropas vispārējā sagatavotība: Aizstāvēšanās

Par cik Eiropas aizsardzība ir viscaur neapskaužamā stāvoklī, turklāt daudz ko no tā, ko Krievija tagad vēl spēj izdarīt, Eiropa vienkārši nevar, nav nekāda pamata NATO un, īpaši NATO Eiropas valstīm, justies pašapmierinātām. Zinot, ka daudzi, iespējams vairums, NATO valstu valdību un drošības ekspertu nav pašapmierināti, bet lielas daļas šo valstu iedzīvotāji jūtas pilnīgi pašapmierināti vai pat triumfāli, attiecībā uz jebkādu hipotētisku karu, šķiet, ka tas mūsu demokrātijām varētu būt bīstami. Citējot Čerčilu, Krievija nekad nav tik stipra, nedz tik vāja, kā šķiet. Krieviju jāuztver nopietni; ne triumfālisms, ne pašapmierinātība nav nopietnas pieejas aizsardzības jautājumam.

Iesāku ar personīgu anekdoti, nobeigšu ar joku. Gan Krievijai, gan Eiropai noderētu kārtīga stipra apdrošināšanas polise. Tāda Krievijai jau ir: tā ir [izcenzēts] valsts, neviens tur negrib uzturēties. Bet arī Eiropai ir stipra apdrošināšana, tā saucas Savienotās Valstis.

Dr. Lūkass Milevskis,
Leidenas Universitāte

Sekoja jautājumi un pārrunas, kuras turpinājās arī saviesīgajā posmā lejasstāva bārā.

Filadelfijas Brīvo Latvju biedrībā, 2022. g. 17. decembrī

Lūkasa Milevska referātu latviskojusi S. Milevska.



Atbalstiet laikrakstu

Izvēlēties summu

SLUDINĀJUMI






Latviesu impresijas


ALMA Book


3x3 Australija




SLUDINĀJUMI


BookDepository.com