Redakcijā

Sveicināti, lasītāji!

„Nākotne ir noteikta, tikai pagātne ir neprognozējama“. Šāds padomju laika joks nāca prātā, klausoties diskusiju Rīgas pilī: „Vēstures mācība: vieta stundu sarakstā un loma Satversmes vērtību apguvē“. Nav nekāds noslēpums, ka vēstures zināšanas Latvijā ir katastrofālā stāvoklī. Ne tikai jaunieši dažreiz nezin pat fundamentālās lietas par mūsu vēsturi, bet arī dažs labs profesors ir palaidis garām okupācijas faktu.

„Vēsture“ vairs nav atsevišķa mācību joma, bet tikai daļa no „Sociālās un pilsoniskās mācību jomas“. Salīdzinājumā, „Matemātika“ ir atsevišķa joma, un „Noteikumi par valsts vispārējās vidējās izglītības standartu un vispārējās vidējās izglītības programmu paraugiem“ (Ministru kabineta noteikumi Nr. 416, 2019. gadā) dod ļoti konkrētas norādes par to, kas ir sagaidīts no skolēniem. Piemēram:

3.1.1. Skaidro skaitli e, izmantojot virknes robežu; definē un lieto naturāllogaritmu.

3.1.2. Skaidro kompleksa skaitļa pierakstu algebriskā formā, eksponenciālā formā, trigonometriskā formā un pāriet no vienas formas uz citu.

„Plānotie skolēnam sasniedzamie rezultāti sociālajā un pilsoniskajā mācību jomā“ ir pilnīgi pretstatā matemātikas prasību noteiktībai. Piemēram:

5.1. Argumentēti skaidro, ka vēsture ir strukturēta pagātnes interpretācija, ko iespējams periodizēt, izmantojot dažādus kritērijus, kā arī skaidrot atbilstoši dažādām interesēm. Analizējot atšķirīgas vēstures interpretācijas, secina, ka var izmantot vienus un tos pašus notikumus, bet uzsvērt atšķirīgus to cēloņus, izpausmes un sekas, līdz ar to radot atšķirīgus stāstus par pagātni.

Tātad, „stāsti par pagātni“ ir pilnīgi nenoteikta lieta, kā padomju laiku jokā, un ir tikpat leģitīmi teikt, ka Latvija nebija okupēta, kā pastāvēt uz to, kas rakstīts Latvijas Satversmē – proti, Latvija bija okupēta.

Sasniedzamais rezultāts – ka skolēns māk salīdzināt dažādus vēstures stāstus, ir ļoti labs, bet ja tam trūkst kāds noteikts pamats, tad tā ir tikai grābstīšanās gaisā. Nav pārāk sarežģīti uzstādīt faktu virkni, kas veidotu pamatu vēstures mācībai. Šī virkne tad būtu paplašināma vairākās pakāpēs ar papildus vēlami zināmu informāciju. Vēstures mācība skolās tad nodarbotos ar šī „skeleta apaudzēšanu ar miesu“, pie reizes attīstot visas patreizējā Noteikumā uzskaitītās prasmes.

Mums var būt katram atsevišķa dzīves filozofija un savs skatījums uz vēsturi, bet dažas lietas ir tomēr obligāti jāzin.

GN
2023. g. 24. janv.