Māri Purēnu pieminot

Palielināt / Enlarge

Ingus stāsta par savu tēvu. Fonā redzama izstāde ar fotogrāfijām, Māra darba rīki un ģitāra. FOTO Ojārs Greste.

Palielināt / Enlarge

„Tie, kam ir Māra vai Georga rotas, lūdzu paceliet roku!“ FOTO Ilze Švarca.

Palielināt / Enlarge

Māris Purēns un viņa darba rīki. FOTO Ojārs Greste.

Palielināt / Enlarge

Ingus Purēns, māte Anda un tēvs Māris. FOTO Ojārs Greste.

Palielināt / Enlarge

Ilze Švarca. FOTO Ojārs Greste.

Palielināt / Enlarge

Anita Andersone. FOTO Ojārs Greste.

Svētdienas, 12. februāra, pēcpusdienā Melburnas Latviešu nama Mazajā zālē bija pulcējušies, apmēram, 80 Māra Purēna draugi un viņa mākslas cienītāji, lai pieminētu Māri, lai dalītos atmiņās par viņu. Ievadā Ingus Purēns – Māra dēls – sirsnīgi pastāstīja Māra dzīves stāstu.

Atvadu vārdus teica Ilze Švarca, arī rotakale un Māra kolēģe, Lilita Lauriņa kā ģimenes draugs un Anita Andersone, uzsverot zīmīgo Māra devumu visai latviešu sabiedrībai Melburnā. Kad Ilze lūdza pacelt rokas publikā tiem, kas nēsā Māra vai viņa tēva Georga darinātās rotas, gandrīz katrs pacēla roku, dažs pat abas rokas. Uve teica: „Kad valkāju šīs rotas, es jūtos kā latvietis!“

Māra Purēna un viņa tēva Georga Purēna darbi bija izlikti apskatei izstādē turpat Mazajā zālē. Dažus no darbiem varēja arī iegādāties.

I.

Ilzes Švarcas atvadu vārdi Mārim Purēnam

Šodien runāju ne tikai savā vārda, kā ģimenes paziņa, bet kā rotu klana kolēģe un kā Latviešu daiļamatnieku apvienības Austrālijā pārstāve.

Es Māri un viņa sievu Andu pazinu gadu desmitiem. Viņiem abiem bija sevišķa maģija: dziļa, mierīga sirsnība. Ne Māris, ne Anda nebija skaļi cilvēki. Abiem interesēja literatūra, dzeja, mūzika, un abi no sevis deva daudz mūsu, Austrālijas latviešu, sabiedrībai.

Māris bija latviešu rotu kalējs. Viņš gatavoja arheoloģiskas, etnogrāfiskas un arī modernas latviešu rotas. Senlatviešiem rotas spēlēja milzīgu lomu dzīvē un ticībā. Tās pieminētas daudzās tautas dziesmās kur kalējam, un viņa darbiem piemīta pārcilvēcisks spēks:

Kalējs kala debesīs,
Ogles bira Daugavā:
Saules meitas saktu kala,
Dieva dēla zobentiņu.

Daumants Kalniņš, labi pazīstamais Latvijas arheoloģisko rotu kalējs un pētnieks, saka, ka rotu kalējam piešķīra līdzīgu statusu kā mācītājam vai šamanim pirms kristiešu laikiem. Kalējs bija svēto simbolu zinātājs un amuletu darinātājs: pie viņa gāja lai pasūtītu amuletus un rotas, kurām bija jāizpilda noteikta loma: piemēram, pasargāt kareivi karā ejot, vai dot labu ražu zemniekam.

Mūsu rotas vēl šodien satur latviešu ētiskos un estētiskos principus koncentrētā veidā. Rotas ir mūsu etnogrāfijas iemiesojums un atpazīšanās līdzekļi arī tad, kad mums nav tautas tērps mugurā. Georgs Purēns un viņa dēls Māris labi zināja šos principus. Purēni kopā ir laiduši klajā tūkstošām rotu, kura katra nes savu ziņu par latvietību un piederību mūsu mazajai tautai. Tas ir milzīgs un svarīgs panākums. Tas ir ieguldījums Latvijas identitātes un pat nākotnes nodrošināšanai.

Māris nebija tikai darinātājs. Viņš arī bija skolotājs. Viņš daudz laika pavadīja, mācot pieaugušajiem, kā arī jauniešiem savu māku. Viņš pirms gadu desmitiem iesaistījās Annas Ziedares Vasaras vidusskolā Dienvidaustrālijā. Tur viņš iekārtoja astoņvietīgu rotu kalšanas apmācību galdu, kā arī uguns drošu lodēšanas staciju, kurus abus vēl lieto šodien. Melburnā Māris vadīja kursus savā darbnīcā, vēlāk bija galvenais rotkalšanas pasniedzējs Melburnas daiļamatnieku darbnīcās. Domāju, ka vairāki no klātesošajiem ir mācījušies pie Māra: varbūt jūs darinājāt vienkāršu Nameja gredzena pinumu, vai saktiņu, gredzenu, auskarus vai aproci... Gan ka rotkalis, gan kā skolotājs, viņš bija ļoti precīzs, labi sagatavojies un devīgs ar savu laiku.

Latviešu daiļamatnieku apvienībai Austrālijā Māris ļoti trūks. Zinu, ka viņš vēl ilgi dzīvos mūsu sirdīs caur viņa skaistajām rotām, un tās vēl gadu desmitiem turpinās stiprināt latvisko mantojumu. No manis personīgi un LDAA vārdā, novēlu Mārim Purēnam vieglas smiltis.

Ilze Švarca