Iepazīsimies – Ieva Buša-Tomovska

Palielināt / Enlarge

Ieva Buša-Tomovska. FOTO no Ievas Bušas-Tomovskas personīgā arhīva.

Tuvojas Austrālijas Latviešu 59. Kultūras dienas. Kaut arī šis ir gadiem ierasts Austrālijas latviešu pulcēšanas un kultūras svinēšanas veids, katras Kultūras dienas nāk atkal ar kaut ko savu, ar kaut ko jaunu.

Ja 2010. gadā, Anitas Andersones vadītajās AL53. Kultūras dienās kā jauninājums bija lielā Sadziedāšanās (Jolantas Lārmanes ierosmē), pēc Kopkora koncerta, tad visas nākamās Kultūras dienas, kas sekoja, to jau pieņēma kā neatņemamu sastāvdaļu. To pašu var sacīt par 2014. gadā, Jāņa Čečiņa vadītajām AL55.KD, kad starp sarīkojumiem parādījās filmu konkurss (Ojāra Grestes ierosmē); arī tas tagad ir pievienojies KD sarīkojumu un pasākumu sarakstam.

Arī šī gada beigās – AL59. Kultūras dienās būs gan tradicionālie, jau gaidītie sarīkojumi, gan arī jauni. Tāpat mainās arī rīkotāji un skatītāji; šogad starp tiem būs daudz daudz vairāk tā saucamās jaunās diasporas pārstāvju – gan starp rīkotājiem, gan skatītājiem.

Kā viena no jaunajiem ir Ieva Buša-Tomovska. Piedāvāju mazu iepazīšanās sarunu.

Ilze: Kā Tu nonāci pie Kultūras dienām?

Ieva: Kādā dienā Melburnas Latviešu namā mani pavisam nejauši uzrunāja AL59. Kultūras Dienu vadītājs Pēteris Dārziņš. Viņu mudināja interese par latviešiem, kuri ieradušies Melburnā nesen, pēdējo gadu laikā. Tā vārdu pa vārdam un es iesaistījos Kultūras Dienu organizēšanā, kas man ir liels gods.

Ilze: Kāds bija Tavs ceļš no Latvijas uz Melburnu?

Ieva: Austrālijā, Melburnā ierados pirms 4 gadiem kopā ar vīru. Mums bija labi darbi un starptautiski iegūtas izglītības, bijām dzīvojuši vairākās valstīs, kopā apceļojuši vairākus kontinentus, tomēr Austrālija vilināja kā tāls, skaists sapnis.

Melburnā ieradāmies lietainā septembra dienā, pavisam apjukuši un izbrīnīti par drēgni rudenīgo dienu. Laikam ritot, gan sapratām, ko nozīmē teiciens – Melburnā mēdz būt 4 gadalaiki vienā dienā!

Ilze: Kāds bija sākums dzīvei Melburnā?

Ieva: Pirmos mēnešus mēs šeit nepazinām citus latviešus. Vēlāk, ar sociālo tīklu palīdzību, atradām jaukus Melburnas latviešus – draugus, kas nereti ir kā otra ģimene.

Ilze: Dzīvojot Melburnā, darbs un ikdiena, protams, paiet, lietojot angļu valodu. Bet kā ar latviešu valoda? Nebaidies to pazaudēt?

Ieva: Mani vienmēr ir mudinājusi interese un apbrīna par to, kā latviešu valodu ir saglabājušas ģimenes pat vairākās paaudzēs, esot tālu prom citā kontinentā. Zinot, ka vēlamies palikt Austrālijā uz ilgāku laiku un plānot ģimenes pieaugumu, man bija svarīgi atklāt šo noslēpumu. Es zināju, ka ar bērnu vēlēšos runāt savā dzimtajā valodā – mūsu saknes ir daļa no identitātes.

Iepriekš, pirms pandēmijas laikos, es sestdienās ar prieku mācīju latviešu valodu Daugavas skolā, kur sapratu, ka visa pamatā ir neatlaidība un kopīgs, komandas darbs.

Ilze: Kā Tavai meitiņai iet ar latviešu valodas apguvi?

Ieva: Mana, nu jau 2,5 gadīgā meita, ar mani runā latviešu valodā, un tas ir mans lepnums. Tomēr apzinos, ka esot tālu prom no radiem un ģimenes atbalsta apgūt jaunu valodu ir milzu izaicinājums.

Ilze: Kā Tu tiec galā bez omes palīdzības te Melburnā?

Ieva: Reiz sarunā ar Pēteri Dārziņu, viņš man teica – kāpēc gan nemeklēt omi šeit? Atzinos, ka šādu iespēju es pat nebiju iedomājusies. Bet uz mirkli apstājos... varbūt tomēr kaut kur netālu no mums dzīvo enerģiska ome, kurai ir brīvais laiks un vēlme pavadīt dažas stundas mēnesī kopā, lasot bērnu grāmatas latviešu valodā, stāstot stāstus un pasakas kopā ar čaklu, 2,5 gadus jaunu meiteni? Dzīvojam Parkdale, VIC 3195.

Es ticu, ka brīnumi notiek. Ja Jūs esat mūsu ome vai zināt kādu, ko ieteikt – ļoti priecāsimies satikties un iepazīties. Ar mani iespējams sazināties: busaieva@gmail.com vai www.facebook.com/busaieva/

Ilze: Novēlu Tev sekmes gan pie Kultūras dienu organizēšanas darbiem, gan ar omītes atrašanu Tavai mazajai meitiņai.

Interviju laikrakstam „Latvietis“ sagatavoja

Ilze Nāgela