„Katru gadu Jānītis nāca...“ (1)

Palielināt / Enlarge

Saules riets pēc vakariņām. FOTO Suzanna Zariņa.

Palielināt / Enlarge

Jūras raža. FOTO no Kristapa Zariņa personīgā arhīva.

Palielināt / Enlarge

Kanoe laivās. FOTO Suzanna Zariņa.

Katru gadu Jānītis nāca!, un tā arī ir ar daudz citiem svarīgiem atzīmējamiem notikumiem. Mājas kalendāri ir pārpildīti ar atgādinājumiem. Ģimenes un draugu dzimšanas un vārda dienas, dakteru un zobārstu konsultāciju laiki, rēķinu nomaksu pienākumi, bet, bez šaubām, no visiem atgādinājumiem vissvarīgākais datums ir pašu kāzu jubilejas diena, un, lai Dievs palīdz, ja tas datums kaut kā paslīd garam bez sirsnīgas atzīmēšanas ar puķēm un mīļu kartīti.

Laimīgā kārtā, manā dzīvē šis svarīgais datums ievada Jāņus – latviešiem prieku pilns un neaizmirstams svinības laiks. Tomēr mūsu nelatviešu draugi jautāja, kāpēc precamies ziemas laikā? Zēni, tā aizdomīgi, mirkšķinot acis un bakstot ar elkoni, nolēma, ka droši vien, jo tad iekrīt garākā nakts, kamēr Suzannas draudzenes nervozēja par ziemas aukstumu un piemērotu laulību tērpu, bet, nē, mēs gribējām piedzīvot Ziemeļu puslodes vasaras daiļumu. Un tā arī notika, jo mēs pavadījām mūsu četras nedēļas medus mēneša ceļojumā ap Kanādu.

Esam vairākas reizes atzīmējuši šo mīļo dienu zemeslodes ziemeļos, un gadus atpakaļ, kad svinējām to Latvijā, mans tagadējais svainis Lūkas tieši Jāņos pēc koncertu un publikas dejošanas saviesīgā vakara lūdza mūsu meitas Alīzes roku.

Bet 2022. gadā, sakarā ar visiem Kovida ceļojumu ierobežojumiem, nolēmām šo dienu atzīmēt netālu no pašu mājām, bet tomēr mazliet uz ziemeļiem. Trīs dienas pie jūras Malūlabā (Malloolabah), tad vēl 3 dienas, ieskaitot pašu jubilejas vakaru Kenilvortā (Kennilworth), bet pēc tam veselu nedēļu, apmeklējot 14 lauku krodziņus, kuri aprakstīti 2009. g. izdotā brošūrā Diženais lauku krogu apmeklējums (The Great Country Pub Tour), bet pa ceļam vēl iegriezīsimies pie meitas, kur sarunāts vienu vakaru paauklēt mūsu mazdēlu. Tātad visumā – ceļojums aizņems 16 dienas.

Laika prognoze sola siltas un saulainas dienas, kad būsim pie jūras, bet kalnos un lauku krogu turnejā būs noteikti vēss, tādēļ iepakojām ne tikai peldbikses un vieglu veļu, bet arī biezās pretvēja žaketes, micītes, šalles un latvju cimdus.

Kad visas somas iepakotas mašīnā, Suzanna vēl iedomājas, ka vajadzētu paņemt līdzi pāris salokamos krēsliņus un galdiņu, jo nevar zināt, varbūt pa ceļam atradīsim kādu skaistu pieturvietu, kur varēsim ērti pasēdēt. Pārpakoju vezumu un atrodu vietu ērtībai nepieciešamiem līdzekļiem.

Kad Suzanna iedarbina motoru, pulksteņa garais pirksts rāda uz 3, tātad, tikai 15 minūtes vēlāk nekā bijām cerējuši, bet tomēr godīgi, ja ņemtu vērā akadēmisko ceturksni!

Auto ceļrādis rāda, ka no mūsu mājas līdz naktsmājām Malūlabā, apmēram, 220 km, un tam braucienam jāatlicina vairāk nekā divas stundas. Laimīgā kārtā satiksme plūst bez apstāšanās, samērā rets piedzīvojums, un bez lielām mokām sasniedzam galapunktu ceļrāža pareģotajā laikā.

Naktsmājas sarunātas caur Airbnb, ko Suzanna uzzināja ar datora palīdzību. Atslēgas atstātas slēgtā kastītē pie ieejas durvīm, bet kastītes atslēgšanu kodu Suzanna tikai saņem tad, kad esam jau ceļā, īsi pirms ierašanos Malūlabā. Dzīvoklis gaišs un ērts un iekārtots ar ne tikai visu nepieciešamo virtuves, ēdamistabas, guļamistabas un vannas istabu inventāru, TV un verandas mēbelēm, bet vēl divi divriteņi un divas kannu laivas mūsu neierobežotai lietošanai.

Dzīvoklis ir tik patīkams, ka nolēmām vakariņas un brokastis pavadīsim tepat, ne restorānos, un ejam iepirkt pārtikas preces turpat ap stūri, bet sameklēt svaigus vēžus un austeres aizbraucam uz ostu, kur tos var iegādāties tieši no zvejnieku laivām.

Tāpat kā vairākās vietās Austrālijā, šejienes nosaukums Malūlabā radās no aborigēnu valodas. Varbūt no vietējo zivju nosaukumu, mulu vai pat arī mulla – melnā, sarkani vēderainā čūska. Ir rakstīts, ka 1890. g. šeit darbojās baļķu osta, veikaliņš un uzceltas divas mājas, bet tikai 1919. g., kad šeit sāka pārdot zemesgabalus māju būvei, vieta kļuva pievilcīga plašākai publikai. Pirmā baznīca atvēra durvis 1933. g. janvārī, un skola iesāka klases piecus gadus vēlāk – 1938. gadā. Kaut gan tagad tieši gar jūru un tās tuvumā saceltas daudzstāvu ēkas, veikali un restorāni, Malūlabā saglabājusi miestiņa gaisotni un mīlīgumu.

Laiks saulains un ērts staigāšanai, un, atstājot divriteņus piesietus, mērojam jūrmalas taku līdz nākošam miestiņam – Aleksandrahedlenda (Alexandra Headland), apmēram, 6 km turp un atpakaļ, kur no jūrmalas kafejnīcas ir lielisks skats uz jūru un sērfotājiem, un jauki pasēdēt, nogaršot stipru kafiju, atgūstot enerģiju pastaigai mājup.

Nākošā dienā ejam uz tūristu ostu, kur pastāvīgi piesieti divi zvejnieku traleri, kuri pārbūvēti un darbojās kā restorāni, piedāvājot svaigu jūras ražu. Ir visvisādi vēži, austeri un lasis, un, protams, vīns un alutiņš. Suzannai iepatikās sludinātā paplāte, kas ieskaita mazliet no katra devuma, un pieprasījām to kopā ar svaigu baltvīnu. Kad pienesa mūsu pirkumu, tas bija lielāks nekā biju sagaidījis. Ķērāmies pie darba, un, ēdot ar baudu, ar dažiem ēšanas starpbrīžiem, visi trauki bija tukši. Mūsu apkalpotāja lieliski rūpējās pa mūsu labklājību un bieži vaicāja, kā mēs vērtējam mūsu mielastu. Runājot ar viņu, atklājās, ka viņa reiz strādāja kādā restorānā Rīgā, un tas laiks viņai vēl tuvu pie sirds. Pēc tāda atklājuma Suzanna nolēma, ka mums jāatstāj apkalpotājai mazliet dzeramnaudu, un atsveicinoties iešmauca desmitnieku viņas plaukstā.

Izmantojām arī naktsmāju piedāvātās kanoe laivas. Ir viegli tos nolaist ūdeni, jo pie dzīvokļa verandas maza smilšaina pludmale, kur ērti sagatavoties ūdens sirojumam. Airējot pa kanālu, novērojām glaunās mājas, ar daudzām piesietām motorlaivām. Aplūkojot katru līcīti, laiku nemanot, pēkšņi atrodamies pie mūsu kannu ielaišanas pludmalītes. Kad kanoe laivas nomazgātas un siltas drēbes uzvilktas, ir jauki vēlreiz pasēdēt pie vīnu glāzes un saldu alutiņa, sagaidot sārtu saulrietu.

No Malūlabā pludmales dodamies iekšzemes virzienā, kur Sanšainkosta (Sunshine Coast) aizmugurē pavadīsim nākošās četras dienas, vienu vakaru ieskaitot glaunas vakariņas, lai atzīmētu mūsu kāzu 38 gadu jubileju.

Kad plānojām šo braucienu, bijām cerējuši nākošās 4 dienas pavadīt Montvilā. Diemžēl, to nevarējām sarunāt, jo visur istabas jau aizrunātas, atļaujot mums tikai 3 naktis tur pārgulēt, un Suzanna sameklēja naktsmājas pa ceļam uz turieni Kenilvortā, lauku krodziņā, kurā, man par laimi, arī darbojās aldaris.

Piebraucot Kenilvortai, krogs atrodas uz miestiņa galvenās ielas krustojuma. Varam ērti novietot auto zem kupla, ēnaina koka, kur krodzinieks apsola būs droši atstāt visu vakaru un no rīta nebūs jāslauka rasa no logiem.

Krogs iesāka darbību 1939. gadā, un līdz šim tā Art deco stils ticis uzturēts, tikai istabas modernizētas, tā ka dažām, ieskaitot mūsu istabu, pat sava vannas istaba. Un viss par tikai $90, ieskaitot angļu brokastis uz balkona. Kad somas uznestas, ejam apskatīt Kenilvortu, kur visi veikali atrodami uz galvenās ielas, bet, diemžēl, ne visi šodien atvērti. Ziņojumi pie durvīm rāda, ka tie tikai atvērti nedēļas nogalēs, kad var sagaidīt tūrismu plūsmu. Vietējais muzejs arī slēgts.

Ejam apskatīt Mēri (Mary) upīti, kas šodien tek skaisti un burbuļaini ielejā netālu nu mūsu naktsmājām, bet nesen plūda mežonīgi, apdraudot lauksaimniecības, vietējo karavāna parku un pat miestiņu dzīvokļus. Plūdu sekas redzamas kokos, kur pāris metrus virs šodienas ūdens līmeņa vēl karājas salmu un žagaru atliekas.

Atpakaļ ceļā uz naktsmājām pieejam pienotavā iepirkt vietējo produktu, bet tā diemžēl taisās uz vakara slēgšanu, un paliekam bez pirkumu. Arī vietējā maizes ceptuve nedarbojās, bet būs jau atvērta agri no rīta un varēsim iepirkt tās slavenos gaļas un saldos cepumus.

Atgriežoties pie naktsmājām krodziņā, pavārs nodarbojās ar vakara ēdienu gatavošanu, un, lai varētu kārtīgi iedarbināt manu ēstgribu, pasēžam krodziņā, nogaršojot vietēji darināto alutiņu. Nopērku nogaršošanas airi, kam izburtas sēdvietas trim mazām glāzītēm, tātad, vieta katram krodziņa brūvējumam. Visi garšīgi, pat Suzannai, bet man vislabāk garšoja tumšais un nopērku lielāku mēru ņemt līdzi uz vakariņām blakus ēdamtelpā. Ēdienu kartē saredzu cūkgaļas desas, gatavotas šeit pat miestiņā un pieprasu tās bez tālāk lasīšanas. Suzanna izvēlās sautētu vietējo liellopu gaļu, bļodā ceptu ar sviesta mīklas pārklāju!

Paēduši, dodamies augšstāvā uz gulēšanu. Rītu iesim sameklēt Kenilvorta maiznīcas slaveno 1 kg donatu (doughnut).

Gulēšana ērta, un, kaut gan viesnīca atrodas uz galvenās ielas, nakts satiksme nemanāma; pārguļam trokšņu netraucēti. Rīta kafiju un tēju sagatavojam uz aizmugures verandas, bet kad somas iepakotas mašīnā, dodamies uz brokastīm.

Maizes ceptuve jau cītīgi darbojas, un jāstāv rindā pieprasīt izvēlēto. Tomēr tas dod laiku pārskatīt ne tikai sildītāja skapī rindās izstādītos cepumus un uz plaukta goda vietā slaveno 1 kg donata paraugu, bet arī veikalu sienas, kas izpušķotas ar sudraba šķīvjiem, godinot tos, kuri paveica izaicinājumu un sagremoja visu 1 kg devumu! Sapērkam brokastis un izejam pagalmā, kur vairāki ēdamgaldi un sienas apgleznotas ar populāru dziedātāju sejām. Ēdot brokastis, pārdomāju, vai tiešām gribu cīnīties ar 1 kg donatu? Kaut gan tā mīkla garšīga, nolēmu, ka – nē!

Kristaps Zariņš
Laikrakstam „Latvietis“

Turpmāk vēl