Lasītājas vēstule

Varoņiem slava! Šajās dienās tas nemaz neizklausās patētiski. Izsāpējām vakardienu – Krievijas iebrukuma Ukrainā pirmo gadadienu, un šīs sajūtas turpinās. Neticami, ka jau veselu gadu mums līdzās notiek karš, joprojām nekas nebeidzas un tam neredz galu. Man liekas, ka Latvijā nav ģimenes, kura par to nedomā, nerunā un nepārdzīvo. Kura kaut ko lietas labā arī nedara. Iespēju ir bijis un ir daudz: adīt zeķes un cimdus, pīt aizsargtīklus, ziedot naudu un pārtiku, daždažādas mantas, pat automašīnas, palīdzēt Ukrainas bēgļiem, piedalīties neskaitāmās akcijās.

Vakar tās notika visā Latvijā, visdažādākajā formātā, visas dienas garumā, un to translēja mūsu televīzija. Pat nezinu, kurš no tiem bija centrālais notikums. Meita kopā ar savu kori dziedāja labdarības koncertā Veltījums Ukrainai atjaunotajā Rīgas cirkā, ko rīkoja fonds Uzņēmēji mieram sadarbībā ar organizāciju Ziedot.lv. Latvijas uzņēmēji šā gada laikā jau savākuši vairāk nekā 5 miljonus eiro, kas nosūtīti Ukrainas aizsardzības spēku stiprināšanai. Tas ir grandiozs projekts. Sadarbojoties ar Ukrainas vēstniecību, mūsu Aizsardzības ministriju un Bruņotajiem spēkiem ir noskaidrotas neatliekamākās ukraiņu vajadzības un tās arī sagādātas: bruņotas ambulances mašīnas, droni, tēmēkļi un cita tehnika. Bet vajadzību joprojām netrūkst, tāpēc koncerta laikā atkal tika vākti ziedojumi akcijā Bez tevis nav uzvaras. Uzņēmēji pret prāviem ziedojumiem saņēma ielūgumus uz koncertu, to arī translēja TV, iesaistot akcijā ikvienu televīzijas skatītāju. Koncertam bija pieteikušies ļoti daudzi mūziķi, bet uz skatuves tika mūsu spilgtākie mākslinieki: Shipsea, Intars Busulis, Abonementa orķestris, GG Choir, Raimonds Tiguls, Vestards Šimkus, Kaspars Zemītis, Daumants Kalniņš, Latvian Voices, Dagamba, The Sound Poets, Staņislavs Judins un Asnate Rancāne, Tautumeitas, Carnival Youth, Goran Gora, Iļģi, RTU vīru koris Gaudeamus un jauktais koris Cantus Fortis, grupa Pērkons un citi Ukrainas draugi; piedalījās arī viens no ukraiņu spēcīgākajiem talantiem – Ivans Dorns.

Ļoti spēcīgs koncerts, neaizmirstamas emocijas un neiespējami neziedot. Sagaidīju meitu mājās ap pusvieniem naktī, bet jau no rīta viņa atkal aizsteidzās uz Rīgu, šoreiz, kā gadu iepriekš, piedalīties mūziķa Ralfa Eilanda rīkotajā Latvijas mākslinieku un koru labdarības koncertā Ukrainas brīvībai pie Kongresu nama pretī Krievijas vēstniecībai, kur arī daudz citu aktivitāšu: notika ierakuma sveču liešana, vairākas ziedojumu akcijas, arī Gaismu Ukrainai! un BORŠČS – garšīgi pie ukrainietēm. Jau otro dienu bija īpaši izgaismota Rīgas Kongresu nama fasāde, bet turpinot 2022. gadā uzsākto tradīciju, ikviens tika aicināts Ukrainā kritušo piemiņai veidot svecīšu ceļu no Ukrainas līdz Krievijas vēstniecībai. Arī visas šīs norises bija iespējams līdzi izdzīvot TV ekrānā. Iespaidīgi un vērienīgi.

Uz mani neaizmirstamu iespaidu atstāja Ukrainas prezidenta Volodimira Zelenska preses konference, kuru vairākas stundas raidīja TV kanāls Freedom. Vienkārši nevarēju atrauties, cik brīvi un atraisīti, izsmeļoši un gudri šis apbrīnojamais cilvēks atbildēja uz žurnālistu jautājumiem. Viņu bija vairāki simti no visas pasaules un jautājumi bija visdažādākie.

Vakar bija arī Igaunijas dzimšanas diena. Žurnālists Gundars Rēders TV1 stāstīja par tās atzīmēšanu Ukrainas krāsās un plakātu ar trim teikumiem, kas rotā Tallinas ielas: Brīvība ir nenovērtējama. Daudz laimes dzimšanas dienā, Igaunija! Slava Ukrainai!

Krievijas agresijas gadadienu Ukrainā atzīmē visa Rietumu pasaule. Un katrs palīdz, cik spēj. Tas nevar būt neiedarbīgi. Tam ir jātuvina Ukrainas uzvara. Neizsakāmi vēlos tam ticēt.

Ik pa laikam gribas aizmirsties no neticamās, brutālās, ļaunās realitātes kaimiņzemē, kas neļauj īsti priecāties par pašu mierīgo dzīvi, jo viss liekas tik trausls, nedrošs, un prasās pārcelties kādā citā pasaulē, kur valda tikai skaistums un brīnišķīga mūzika. Tā mēs februāra sākumā izdomājām un labā kompānijā aizbraucām uz Operas namu noskatīties Johana Štrausa komponēto baletu Pie zilās Donavas. Mums dejoja Elza Leimane, Viktors Seiko, Annija Kopštāle un daudzi citi baleta mākslinieki. Tik tīrs, brīnišķīgs skaistums! Es jau nez kuro reizi skatos šo baleta mīlas stāstu un nebeidzu jūsmot. Pēc tam vairākas dienas ir tik gaiša un laba sajūta, ka negribas nevienas ziņas skatīties. Kamēr realitāte atkal piespiež pie sienas.

Šmuce un skandāls arī tepat mūsu Ogres novadā. Iedomājieties, novada domes priekšsēdētājs Egils Helmanis (turklāt viņš ir Nacionālās apvienības biedrs, kur nu vēl vismaz vārdos principiālāku partiju apvienību) draudzīgi sarunājis ar sankcijām pakļauto, jo Kremlim pietuvināts, miljardieri Pjotru Avenu, kas nez kā ticis pie Latvijas pilsonības, ka Ogres Vēstures un mākslas muzejā izstādīs viņa porcelāna kolekciju. Zēnam nav ērti, ka viss stāv kādā seifā, gribas publikai palielīties ar savu bagātību. Bet muzeja darbinieki Evijas Smiltnieces vadībā tam vienkārši nepiekrita. Neticami, bet Helmanis mēģināja tomēr uzspiest savu domu. Novada pilsoniskā sabiedrība cēlās kājās muzeja aizstāvības akcijai Demokrātija ir trausla kā porcelāns. Dome vispirms nedeva tai atļauju. Bet kad šūmēšanās sākās arī Kultūras ministrijā (ministrs Nauris Puntulis arī no Nacionālās apvienības) un Latvijas Muzeju biedrībā, kad iejaucās paša partijas līderi, tad tomēr bija spiests atļaut. Helmanis sasauca preses konferenci, kurā runāja tādas muļķības, ka bija kauns klausīties: kas kuram no organizāciju vadītājiem, kas pieteikuši akciju, sieva, kas kurā nepareizajā partijā darbojas un vairākkārt atgādināja, ka muzejs ir pašvaldības iestāde. Tā teikt, ir jāzina, kas te saimnieks. TV to garšīgi atspoguļoja. Bet nekas jau nav vēl beidzies, jo pašvaldība muzejā veica auditu, lai to reorganizētu. Atklājušies tādi un šitādi trūkumi. Nesmukums iet plašumā un dziļumā, bet man liekas, lai kā ar to muzeju, bet Helmanis savas politiskās dividendes ir iztērējis un vēlētāju acīs kļuvis gauži nepievilcīgs. Nav jau tālu līdz pašvaldību vēlēšanām. Demokrātija darbībā.

Atkal iemuksim citā pasaulē. Esmu izlasījusi vairākas grāmatas, taču vienu noteikti gribu visiem ieteikt – manas iemīļotās lietuviešu izcelsmes amerikāņu rakstnieces Rūtas Šepetis jauno romānu Klusējošās strūklakas, ko latviskojusi Ligita Lanceniece. Nav tā, ka neko nezinu par Eiropas vēsturi. Es tomēr daudz lasu, un tad jau fakti un notikumi saliekas. Zināju, ka Hitlera drauga diktatora Fransisko Franko laiks Spānijā bija sevišķi smags, tomēr tieši kāpēc, neko daudz nebija sanācis izprast. Un tas nemaz nav sen – viņš Spānijā valdīja līdz pat 1975. gadam. Neko daudz nestāstīšu, lasiet paši. Intrigai tikai piebildīšu, ka stāstījums balstās uz ASV vēstniecības Madridē ziņojumiem Savienoto Valstu vadībai, tas baisi sasaucas ar pašreizējo karu Ukrainā un reizē ir brīnišķīgs stāsts par mīlestību.

Biju tik ļoti pārņemta ar šo grāmatu, ka gribējās vēl ko par Spāniju. Meklējos savā mājas bibliotēkā, vai nav kādā plauktā kas nelasīts un šim brīdim piemērots. Izrādījās, ka ir – jau pirms dažiem gadiem izdotais spāņu rakstnieces Marijas Duenjasas apjomīgais romāns Sapņu atbalss, ko tulkojusi Dace Meiere. Aizraujošs dzīves stāsts, kas risinās Spānijas Pilsoņu kara laikā un vēsta par to, kā Franko nāca pie varas un kādi bija pirmie viņa valdīšanas gadi. Tā dabūju atskata periodu pirms Rūtas Šepetis aprakstītā laika. Bagātīgs ieguvums un vienreizīgs izziņas materiāls.

Pirms nedēļas skatos – manā puķu dobē jau sniegpulksteņi! Tā sapriecājos! Ziema to pamanīja, sadusmojās, steidzīgi piegrieza salu un uzbirdināja sniegu. Nav ko iedomāties, ka pavasaris jau klāt. Vēl izturam. Uz saziņu, mīļie!

Sirsnīgi,–

jūsu Biruta,
Ikšķilē 2023. gada 25. februārī
Laikrakstam „Latvietis“