Redakcijā

Sveicināti, lasītāji!

Atkal pienācis pieminekļu gāšanas laiks. Vai vismaz pārvietošanas. Rīgas domes Pieminekļu padome piektdien, 3. martā, izskatīja jautājumus par astoņu pieminekļu vai piemiņas plākšņu demontāžu vai pārvietošanu, un atbalstīja sešu objektu aizvākšanu.

Sociālie mediji tūliņ pat sprāga ar komentāriem par barbarismu, par mēģinājumu izdzēst vēsturi un līdzīgi. Kremļa troļļi, protams, darīja visu iespējamo, lai veicinātu neapmierinātību, bet protestētāju pusē bija arī īsti cilvēki, kuri, acīmredzot, redzēji tikai ziņas par aizvākšanu, bet neiedziļinājās iemeslos.

Visskaļākās sūdzības bija par Aleksandra Puškina, Andreja Upīša, un Annas Sakses pieminekļu aizvākšanu.

Krievu dzejnieka Puškina piemineklis pretlikumīgi uzstādīts 2009. gadā Kronvalda parkā. Rīgas Vēsturiskā centra saglabāšanas un attīstības padome, kā arī Valsts Kultūras pieminekļu aizsardzības inspekcija abas bija atbalstījušas ideju Rīgā uzstādīt pieminekli Puškinam, bet abas noraidīja piedāvāto vietu Kronvalda parkā. Par spīti trūkstošajiem saskaņojumiem, pieminekli uzstādīja. Tagad beidzot nāksies to novākt.

Padomju okupācijas varas augstā funkcionāra un izcilā literāta Andreja Upīša piemineklis uzstādīts 1982. gadā sakarā ar Latvijas PSR CK Politiskās izglītības un kongresu nama (tagad vienkārši Kongresu nama) celtniecību kā ansambļa sastāvdaļa. Tuvākajos gados ir paredzēts pārbūvēt Kongresu namu par Rīgas Filharmoniju, un tāpēc jāparedz Upīša pieminekļa pārvietošanu ārpus konkursa objekta teritorijas robežām.

1930.to gadu komunistu pagrīdes aktīvistes, pēckara okupācijas varas propagandistes un rakstnieces Annas Sakses piemineklis agrāk atradās viņas bijušās dzīvesvietas dārzā, bet vēlāk demontēts un tagad bez saskaņošanas novietots pie brauktuves ārpus Latvijas Mākslinieku savienības Radošā kvartāla Kombināts MĀKSLA Gaujas ielā.

Pieminekļu uzstādīšana un demontēšana ir normāls process, kas vienmēr ir bijis pakļauts mākslai, politikai un mecenātu iegribai. Šī procesa regulēšanai ir pieņemtas dažādas normas, lai ierobežotu iespējamo patvaļu.

Pieminekļa demontēšana nenozīmē pieminekļa subjekta svītrošanas no vēstures. Brīvības alejā pie Ministru kabineta ēkas bija uzstādīts viens no diviem Rīgas 800 gadu jubilejai veltītajiem vides objektiem. Tas sen jau ir demontēts, bet Rīga vēl stāv kā stāvēdama.

Koka Fricis arī sen jau demontēts un atvietots uz īsu laiku ar Kārli Marksu, un tagad ar pieminekli Gunāram Astram. Bet Pirmais pasaules karš nav svītrots no skolu programmām. Pieminekļa Uzvaras parkā Pārdaugavā demontēšana nenozīmē okupācijas vēstures aizmiršanu.

Pieminekļi vienmēr būs ierobežotā skaitā, un tāpēc mums, kā sabiedrībai, ir jāatbild uz jautājumiem – ko mēs gribam, lai mums atgādina, ko mēs gribam slavēt, ko mēs gribam pelt? Tieši te ir visa būtība.

GN
2023. g. 8. martā