Intervija ar Imantu Grosu (1)

Palielināt / Enlarge

No kreisās: Latvijas Valsts prezidents Egils Levits, Imants Gross. FOTO Ilmārs Znotiņš - Valsts prezidenta kanceleja.

Imanta Grosa mamma vācu pretizlūkošanas dienestā 1944. g. FOTO no Imanta Grosa personīgā arhīva.

Imanta Grosa vecāki. FOTO no Imanta Grosa personīgā arhīva.

Palielināt / Enlarge

Imanta Grosa vectēvs Miķelis Gross. FOTO no Imanta Grosa personīgā arhīva.

2022. gadā Imants Gross par ilggadējo nozīmīgo ieguldījumu diplomātisko attiecību veidošanā un stiprināšanā starp Latviju un Zviedriju tika apbalvots ar Triju Zvaigžņu ordeni. Imants Gross bija Latvijas Republikas pirmais ārkārtējais un pilnvarotais vēstnieks Zviedrijas Karalistē.

Imants Gross stāsta: „1990. gada 4. maijā, kad notika balsošana par Latvijas izstāšanos no Padomju Savienības, es biju klāt sesiju zālē Augstākajā Padomē (tagad Saeima) un klausījos. Tas ir viens no maniem absolūti spilgtākajiem piedzīvojumiem dzīvē! Man tas likās sapnis, ka Latvija varētu būt neatkarīga.“ Un atzīst: „Ar to, ko mēs darījām Rietumos, nebūtu pieticis, protams, izšķirošais bija Tautas frontes paveiktais Latvijā.“

„Taču 80. gadu beigās un 90. gadu sākumā,“ viņš turpina, „tas attīstījās kopīgā integrētā brīvības darbā. Dramatiskajos janvāra notikumos un barikāžu laikā jaunizveidotais informācijas birojs Stokholmā kļuva par svarīgu kanālu Tautas frontei, lai pasaulei nodotu informāciju par notikumiem Latvijā. Informācijas birojs bija arī vieta, kur tai laikā vienmēr viens no Tautas frontes vadītājiem uzturējās, lai kāds no vadības būtu ārzemēs gadījumā, ja padomju militārie spēki pārņemtu varu Rīgā.“

Vēl trimdas laikā Imants vairākus gadus aktīvi strādāja, lai jautājumu par Baltijas valstu pašnoteikšanās tiesībām liktu dienaskārtībā Eiropā un pasaulē; viņš darbojās ELJA, Latvijas sociāldemokrātiskajā partijā LSDSP un BATUN (Baltic Appeal to the United Nations). Imants Gross bija arī viens no kampaņas Baltijas miera un brīvības kuģis iniciatoriem 1985. gadā un vēlāk, 1991. gadā, vadīja Latvijas informācijas biroju Stokholmā, kas vēlāk kļuva par Latvijas vēstniecību.

Imants Gross pēc izglītības ir jurists, bet fotografēšana viņam visu mūžu bijis nopietns hobijs. Viņam bijušas vairākas grupu izstādes un personālizstādes galerijās un muzejos gan Latvijā, gan Zviedrijā. Viņš ir arī viens no Rīgas Fotomēneša dibinātājiem.

Daudzas epizodes no Imanta Grosa dzīves ir aizraujoša filmas cienīgas, jau sākot ar piedzimšanu meža vidū Vermlandē, kas tika atspoguļots Alfrēda Dziļuma grāmatā, akcija par Latvijas vēstniecības ēku Parīzē vēl pirms Latvijas neatkarības atgūšanas, vai arī iesaistīšanās Baltijas Brīvības un Miera kuģa pasākumā, lai pievērstu pasaules uzmanību cilvēktiesību pārkāpumiem Baltijas valstīs.

Pirmos sešus gadus Imants Gross runāja tikai latviešu valodā, bet, kā viņš saka, viņam nekad nav bijušas problēmas ar zviedru valodu skolā.

Vecāku satikšanās un nonākšana Zviedrijā

Mani vecāki, Modris un Milda Gross (dz.Treiliba), pēc kara nonāca Zviedrijā, bet ne pāri Baltijas jūrai tā kā vairums latviešu.

Vācu okupācijas laikā mammu savervēja vācu pretizlūkošanai dažādu darbību veikšanai. Bet, kad viņa pēc laika nonāca konfliktā ar vācu virsniekiem, viņa tika arestēta un nosūtīta uz Rāvensbrikas (Ravensbrück) koncentrācijas nometni Vācijas ziemeļos. Tur viņa arī iepazinās ar sagūstīto britu slepeno aģentu Odeti Čērčilu. Otrā pasaules kara beigās nometnei no vienas puses tuvojās amīši (amerikāņi), bet no otras – Sarkanā armija. Par laimi, amīši piekļuva pirmie. Pēc tam mamma sāka strādāt amerikāņu slimnīcā.

Tuvojoties kara beigām, 1944. gada pavasarī, arī manu tēvu iesauca leģionā. Sākumā viņš slapstījās, bet vasaras beigās tomēr nolēma pamest vecāku mājas Rīgā un pievienojās 15. latviešu divīzijas leģionāriem. Viņš dzimis 1926. gadā, kas bija pēdējais gadagājums, kas tika iesaukts armijā. Ģenerāļa Januma vadībā viņi cīnījās ar krieviem un devās cauri Polijai. 1945. gada aprīlī Janums saņēma pavēli doties uz Berlīni, lai pievienotos kaujām par galvaspilsētas aizsardzību. Sapratis, ka tas viss ir vājprāts, Janums neklausīja pavēlei un devās apkārt Berlīnei, lai padotos amerikāņiem un glābtu savus vīrus. Viņi visi nokļuva DP nometnē Cedelheimā (Displaced Persons camp). Kādu dienu tēvs savainoja pirkstu un tika nogādāts slimnīcā, kur satika skaistu medmāsu, manu mammu.

Tēvs un māte pēc kara kādu laiku palika Vācijā, bet tad pārcēlās uz Liežu Beļģijā, kur tēvs strādāja ogļraktuvēs. Viņi arī gatavojās pārcelties uz Ameriku.

Mammas pirmais vīrs Mārtiņš Vidzemnieks bija Latvijas jūras spēku virsnieks, viņu sagūstīja padomju okupanti un izsūtīja uz Sibīriju, kur 17 gadus nosēdēja nometnē, līdz sešdesmitajiem gadiem, kad slims un salauzts atgriezās Latvijā.

Pēc kara mamma nezināja, kas noticis ar viņas abiem bērniem Selgu un Mārci, kurus viņa bija atstājusi pie saviem vecākiem Latvijā. Vēlāk izrādījās, ka bērniem kopā ar vecvecākiem un mammas māsu izdevies aizbēgt pāri Baltijas jūrai uz Zviedriju. Toreiz cilvēki meklēja viens otru caur Sarkano Krustu, un 1950. gadā mammai beidzot izdevās uzzināt, ka mana vecmāmiņa un vectēvs, viņas bērni un māsa atradās Kalmārā, Zviedrijā. Mamma un tēvs, kuri tobrīd jau bija paspējuši nokārtot visus papīrus izceļošanai uz ASV, mainīja savus plānus un saņēma atļauju pārcelties uz Zviedriju pie bērniem.

Zviedrijā tēvs uzreiz varēja sākt strādāt kopā ar vecotēvu Kalmāras kuģu būvētavā. Taču drīz vien mani vecāki pārvācās uz Vermlandi, kur tēvs sāka strādāt meža darbus. Verm­landē mums apkārt skanēja latviešu valoda, jo tur mežā kaimiņos bija vēl divas latviešu ģimenes: mākslinieks Imants Sinka ar sievu un Latvijas aktrise Irma Vārpa ar vīru, rakstnieku Alfrēdu Dziļumu. Visi trīs vīri strādāja mežā. Imants Sinka bija pabeidzis Latvijā Mākslas akadēmiju un ar laiku Vermlandē viņš kļuva par mākslinieku ar vārdu. Alfrēds rakstīja par dzīvi mežā, un tā mana piedzimšana arī ir aprakstīta viņa romānā Meža aizvējā. Irma kļuva par manu krustmāti, bet Imants Sinka par krusttēvu.

Kad es biju pirmsskolas vecumā, mēs pārvācāmies uz Kalhelu (Kallhäll) Stokholmā, kur dzīvoja daudzas latviešu ģimenes. Ātri iemācījos zviedru valodu mājas pagalmā ar bērniem, un skolā man nekad nebija problēmu ar valodu. Tēvs sāka strādāt Bolindera fabrikā, kur gatavoja ledusskapjus, tad izmācījās par inženieri. Tēvs brīvajā laikā vadīja Stokholmas Latviešu teātri un arī pats spēlēja galvenajās lomās. Latvijā jau bija sācis teātra skolā, kad viņu iesauca vācu armijā. Vairāki viņa kursa biedri vēlāk kļuva par lielām teātra zvaigznēm Latvijā. Daudzus gadus vēlāk, 90. gados, tēvs varēja atkal apvienoties un kopā ar dažiem no viņiem spēlēt uz skatuves Rīgā.

Ģimnāzijas laiks Minsterē

Es izvēlējos mācīties latviešu ģimnāzijā Minsterē, Vācijā. Vecāki mani atbalstīja: „Ja gribi, pamēģini!“ Pamatskolas pēdējos gados biju mācījies vācu valodu, un Minsterē tas noderēja.

Skola man patika un varēju turpināt spēlēt basketbolu, ko jau biju iesācis Stokholmā ar SK Rīga. Iedomājies, tev ir 16 gadi, tu brauc tālu prom no mājām, tu dzīvo internātskolā un vari pat aiziet uz krogu iedzert alu ar draugiem. Četru gadu laikā ģimnāzijā iepazinu latviešu jauniešus no visas pasaules, no kuriem daudzi ir kļuvuši par draugiem uz mūžu. Vidusskolas pēdējā gadā mūsu klasei pievienojās arī pašreizējais Latvijas prezidents Egils Levits.

Minsteres ģimnāzijā eksāmeni bija kā jebkurā vācu skolā un plus mums bija latviešu valoda. Mums bija jāiemācās bioloģijā nosaukumi ne tikai vācu un latīņu, bet arī latviešu valodā, vēl papildus Latvijas vēsture, ģeogrāfija, literatūra utt. Mēs ģimnāzijā bijām kādi 200 skolēni – puse bija no Vācijas un puse no citām valstīm: Ziemeļamerikas, Austrālijas, Zviedrijas. Latviešiem no Amerikas ieskaitīja Minsteres ģimnāzijas priekšmetus kā pirmo gadu koledžā Amerikā, tā viņi dabūja papildus punktus.

Man vienīgajam internātā bija īsts fotoaparāts Zorki-3, ko biju mantojis no sava vectēva Miķeļa Grosa. Viņš bija fotogrāfs Latvijā un bija arī industriālais fotogrāfs Siemens rūpnīcā Pēterburgā pirms revolūcijas. Nekad nesatiku viņu.

Skolas pasākumos un izbraukumos es fotografēju, internātā mums bija laboratorija, kur es varēju attīstīt bildes. Pēc tam turpināju fotografēt un sūtīju fotogrāfijas trimdas avīzēm. Vēl vairāk es tam pievērsos, kad strādāju Latvijā, Ziemeļeiropas ministru padomē, un man bija iespēja veidot Ziemeļeiropas fotogrāfu izstādes.

Studijas

Pēc ģimnāzijas beigšanas es īsti nezināju, ko darīt. Skolā man vislabāk padevās mākslas priekšmeti, tāpēc nevarēju izlemt, vai iet studēt mākslu vai ko citu. Es sāku studēt socioloģiju, bet Minsteres augstskolā sākās studentu streiki, un es studijas nepabeidzu. Es devos atpakaļ uz Zviedriju un iestājos juristos.

Visu studiju laiku aktīvi darbojos ar Latvijas sociāldemokrātiem. Kara laikā Zviedrijā trimdā nonākusī partijas vadība nodibināja Sociāldemokrātiskās strādnieku partijas ārzemju komiteju LSDP AK, kuru vadīja Bruno Kalniņš. Partijas galvenie uzdevumi bija cilvēktiesību jautājums Latvijā, pretpadomju pagrīdes darbība un neatkarības atgūšana. Aktīvi darbojos gan Eiropas Latviešu jaunatnes apvienībā (ELJA), gan sociāldemokrātiskajā partijā kopā ar Vilni Zaļkalnu, Ati Lejiņu u.c. Kopā ar Bruno Kalniņu braucu uz starptautiskajām konferencēm, kurās piedalījās Brandts, Palme, Filips Gonzāle, Kraiskijs un citi sociāldemokrātu līderi, viņi visi pazina Bruno Kalniņu, un mēs varējām izmantot Kalniņa kontaktus ar viņiem. Tas bija veids, kā strādāt Latvijas un Baltijas jautājuma labā Eiropā un pasaulē.

Mani interesēja jautājumi, kas saistīti ar tautu pašnoteikšanās tiesībām un starptautiskajām attiecībām, tāpēc nolēmu Stokholmā studēt jurisprudenci. Kad pabeidzu studijas Stokholmā, izvēlējos studēt maģistrantūrā starptautiskās attiecības un Eiropas tiesības Briselē. Tajā laikā Eiropas Kopiena vēl pastāvēja, un Zviedrija vēl nebija EK dalībvalsts. Pēc studijām Briselē devos uz darba intervijām pie Zviedrijas uzņēmumiem un advokātu birojiem, un daudzi nesaprata, ka Eiropas tiesības ir svarīgas arī valstij, kas nav EK dalībvalsts. Pazīstams jurists lielā zviedru firmā teica: „Jaunais Grosa kungs, Zviedrija nekad nekļūs par ES dalībvalsti.“

Darbs BATUN

Sāku strādāt BATUN – Baltic Appeal To the United Nations. BATUN bija organizācija, ko 60. gados Ņujorkā nodibināja baltieši, lai pievērstu uzmanību cilvēktiesību pārkāpumiem Baltijas valstīs. Organizācija veica lobija darbību pie ANO. Tika apkopotas liecības un informācija par to, kā tiek apspiesti disidenti un kas patiesībā notiek Baltijas valstīs. Tika organizētas regulāras vizītes ar valstu pārstāvniecībām ANO Ņujorkā, kā arī ikgadējās komitejas sanāksmēs Ženēvā, lai sniegtu informāciju ANO organizācijai.

80. gadu sākumā Eiropas Padome pieņēma rezolūciju, kurā tika atzītas Baltijas tautu pašnoteikšanās tiesības, kas izriet no starptautiskajām tiesībām. Tas bija liels panākums, un BATUN nolēma izveidot pārstāvniecību Eiropā, lai paplašinātu savu darbību. Pārstāvniecību Eiropā finansēja PBLA un pārējās Baltijas pasaules organizācijas.

Viens no maniem sociāldemokrātu kolēģiem Pēteris Tērmanis Londonā ieteica mani uzdevumam, izveidot un vadīt darbību Eiropā, un es tiku pieņemts darbā. Tā es sāku strādāt BATUN. Tā man bija laba pieredze – darbs ar valdībām un presi, kad vēlāk sadarbojāmies ar Tautas fronti un es sāku strādāt Stokholmā Informācijas birojā.

Mans kantoris bija Londonā – īrētā istabā pie Imanta un Ingrīdas Lieģiem. Imants Lieģis vēlāk bija viens no Latvijas diplomātiem, aizsardzības ministrs, vadīja Latvijas delegāciju par iestāšanos NATO.

Es daudz ceļoju pa Eiropu – 200 dienas gadā. Pirms dažādām politiskajām konferencēm un komiteju sanāksmēm ANO mēs centāmies ietekmēt dažādu valstu nostāju. Apmeklēju Eiropas Ārlietu ministrijas, lai nodotu mūsu informatīvos materiālus un apspriestu iespējas saņemt atbalstu. Teiksim, vizītē Briselē mans darbs bija mēģināt pārliecināt Ārlietu ministriju beļģu runā ANO iekļaut tekstus par represijām Baltijas valstīs, par cilvēktiesībām. Dažkārt arī informējot, ka to apsver cita Eiropas valsts. Tā es ceļoju no vienas galvaspilsētas uz otru. Es satiku daudzus politiķus, žurnālistus, izveidoju tīklus un izsūtīju preses relīzes. Tiekoties ārlietu ministrijās ar atbildīgajiem par Austrumeiropu, interese tika izrādīta tik ilgi, kamēr runājām par cilvēku tiesībām. Kad es izvirzīju jautājumu par Baltijas tautu pašnoteikšanās tiesībām, tad bieži sastapu tūlītēju opozīciju, tika uzskatīts, ka tādas lietas varēja traucēt spēku līdzsvaru Eiropā. Tas bija pirms Tautas frontes darbības uzsākšanas.

BATUN pirmais mērķis bija pacelt dienas darba kārtībā cilvēktiesību pārkāpumus, disidentu gadījumus. Otrais – baltiešu tautu pašnoteikšanās tiesības. Tur daudziem bija sarkanā līnija, ne visi to pieņēma. Viņi nevarēja saprast, kā tas varētu notikt. Man pat jautāja, kā Jūs to iedomājaties? Neviens 1985. gadā nevarēja paredzēt, ka 1991. gadā Baltijas valstis būs brīvas. Vienīgi ticēt, ka tas varētu notikt nenoteiktā laikā. Tādēļ vienīgais, ko varēju atbildēt, bija, ka no vēstures pieredzes impērijas agrāk vai vēlāk sabrūk. Un politikā lietas reizēm var ātri mainīties.

Turpmāk vēl

Raksts tapis sadarbībā ar RadiLatviesi komandu Zviedrijā: Gunta Eneroth, Amanda Zemīte un Elīnu:
https://www.radilatviesi.com/
https://www.facebook.com/radosielatviesi