Laikraksts Latvietis

Laiks Latvijā:


Redakcijā

Vēsturi pārrakstīt

Laikraksts Latvietis Nr. 743, 2023. g. 15. martā
Gunārs Nāgels -


Ieteikt Facebook.com

ieteikt draugiem.lvIeteikt draugiem.lv

Pirmais Lielgaidu solījums Melburnā 1952.  gada 14. novembrī. FOTO no Arņa Vējiņa personīgā arhīva.

Pirmais Lielgaidu solījums Melburnā 1952.  gada 14. novembrī. Kolorizēta fotogrāfija. FOTO no Arņa Vējiņa personīgā arhīva.

Sveicināti, lasītāji!

„Vēsture ir tāda, kāda tā ir. Nedrīkst pārrakstīt.“ Šādus vai līdzīgus izteicienus nākas dzirdēt pēc tam, kad Rīgas domes Pieminekļu padome marta sākumā pieņēma vairākus lēmumus par dažādu pieminekļu un piemiņas plākšņu demontāžu vai pārvietošanu.

Vēstures pārrakstīšanas arguments liekas sevišķi īpatnējs, ja ir runa par pieminekļu pārvietošanu. Andreja Upīša piemineklis jau vienreiz pārvietots sakarā ar pazemes autostāvvietas izbūvi. Vai vēsture mainījās?

Vēl trakāk gājis ar Blaumaņa pieminekli. Tas ir ticis pārvietots veselas trīs reizes. 1939. gadā no Kanālmalas apstādījuma uz skvēriņu Blaumaņa un Barona ielas stūrī. Un pacelts uz daudz augstākas pamatnes. Tad Padomju okupācijas laikā 1947. gadā tas slepus naktī aizvests atpakaļ uz Kanālmala apstādījumiem un uz zemāku pamatni.

Trešo reizi Blaumanis tika pārvietots 2001. gadā, uzstādot tuvāk kanālam. Iespējams, pretlikumīgi. Pieminekļu padome bija aicinājusi nepārvietot, un tā laika pilsētas mērs Gundars Bojārs teica: „Es pilnībā paļaujos uz eksperta viedokli, tieši tādēļ Pieminekļu padome tika izveidota, lai depolitizētu Rīgas domes darbību, lai ap katru pieminekli nevarētu virmot politiskas vai cita veida kaislības. Tā ir Pieminekļu padomes kompetence, un padome pieņems galīgos lēmumus.“*

Tātad – vēsture pārrakstīta? Blaumanis svītrots vai citādi mainījis savu vietu mūsu kultūras kanonā? Protams, ka ne.

Annas Sakses piemineklis tika aizvākts jau divas dienas pēc Pieminekļu padomes lēmuma. Vai Pasakas par ziediem arī pazudušas? Atkal – protams, ka ne.

Bet kultūras laukā ir cita veida „vēstures pārrakstīšana“, kas ir izraisījusi gan atzinības vārdus, gan dziļu nosodījumu. Proti, vecu filmu un fotogrāfiju kolorizācija. Agrās kinofilmas bija melnbaltas. Arī tad, kad krāsu filmas kļuva gandrīz universālas, šad un tad kinofilma tika uzņemta melnbaltā, lai veidotu zināmu gaisotni, piemēram, Mel Bruksa 1974. gada filma „Jaunais Frankenšteins“ („Young Frankenstein“).

Pirms jau vairākiem gadiem sākās vecu kinofilmu kolorizācija, lai pataisītu tās pievilcīgākas skatītājam-nespeciālistam. Veco fotogrāfiju kolorizācija var pataisīt tās realistiskākas. Krāsot, protams, tiek kopijas, ne oriģinālie. Melnbaltu fotogrāfiju kolorizācija tagad ir sevišķi vienkārša ar tādām datora programmām kā Photoshop.

Zināmā veidā var salīdzināt ažiotāžu ap pieminekļu pārvietošanu ar ažiotāžu ap kolorizāciju. Karsti strīdi un pat draudi. Kaut kas mainīts, bet vēsture nepārrakstīta.

GN
2023. g. 15. martā

* „Latvijas Vēstnesis“, Nr.139 (02.10.2001)



Atbalstiet laikrakstu

Izvēlēties summu

SLUDINĀJUMI




Latviesu impresijas


ALMA Book


3x3 Australija




SLUDINĀJUMI


BookDepository.com