Redakcijā

Sveicināti, lasītāji!

Mums jālieto mūsu valoda pareizi! Šādi vai līdzīgi uzsaukumi samērā regulāri parādās sociālos medijos, dažreiz norādot uz konkrētām kļūdām, kuras pierādot tā lietotāja neizglītotību/stulbumu vai vienkārši valodas sajūtas trūkumu.

Bieži ir atsauces uz „gramatikas likumiem“, kuri nosakot „pareizo“ valodu. Kaut arī Valsts valodas likums nosaka, ka „latviešu literārās valodas normas apstiprina Ministru kabinets“, tas nav noticis, izņemot dažos šauros laukos, kā, piemēram, personvārdu rakstības un lietošanas noteikumi.

Valsts līmeņa valodas plānošana ir ļoti atšķirīga dažādās valstīs. Tā sastāv no trim virzieniem: statusa plānošana (vai ir valsts valoda; kāda valoda ir ar likumu jālieto dažādās vietās un reizēs; obligāta valodas prasme dažādiem amatiem, utt.), korpusa plānošana (terminoloģijas noteikšana; pareizrakstība; standarta gramatikas noteikšana, utt.) un apguves plānošana (skolās lietotā valoda; mācības valodas nepratējiem, utt.).

Te jāatceras, ka gramatika kā tāda ir novērojoša zinātne. Valodnieki klausās, kā cilvēki runā, un tad cenšas atrast kādu sistēmu tai visā juceklī. Tiek definēti lietvārdi, darbības vārdi, locījumi, deklinācijas, utt. Latviešu gramatikas pētniecības pamatlicēji ir darījuši patiešām brīnumainu darbu. Bet tā kā cilvēki ir cilvēki, mēs nerunāsim visi precīzi tāpat. Katrs ir ģimenē iemācījies runāt; tas tad tiek saskaņots ar kaimiņiem un draugiem, ar skolas biedriem, ar darba kolēģiem un šajās dienās vēl ar masu medijiem.

Valodnieks var atpazīt valodas pamatprincipus, kā arī veidus kā dažādi dialekti atšķiras no pamatvalodas. Un pati „pamatvaloda“ nav nekāds svēts jēdziens – Latvijā tā izveidojās uz Jelgavā lietotās valodas bāzes, jo tur bija pirmās tipogrāfijas, ar kuru palīdzību tieši šis variants izplatījās. Anglijā „pamatvaloda“ ir vairāk vai mazāk variants, ko runā karaliskā ģimene. Jo, kā zināms, „pamatvaloda“ drīkst būt tikai tāda, ko lieto cilvēki ar pietiekami augstu statusu.

Mums ir vajadzīga standartizēta literārā valoda, lai labāk nodrošinātu savstarpējo komunikāciju, bet tas nevar noliegt dažādu citu runas veidu autentiskumu. „Nepareizā valoda“ varētu būt mērāma tikai pret kādu patvaļīgi noteiktu normu.

Šīs pārdomas izraisīja sociālos medijos ļoti emocionāli rakstītais par nominatīva lietošanu ar vajadzības izteiksmi. „jādod gods (nevis GODU) dzimtenei“. Seko apvainojumi: „Un, pie velna, tiem latviešiem/mums, latviešiem valodas izjūtas vairs it nemaz nav? ... Tu, latvieti, vairs šito nejūti?? Kā nemāki atšķirt vajdzību no iespējas?“

Latviešu valodas dižgars Jānis Endzelīns 1901. gadā par vajadzības izteiksmi (debitīvu) rakstīja: „loģiskais subjekts stāv datīvā, objekts, it sevišķi rakstu valodā, nōminatīvā, retāki akuzātīvā: man (ir) jāēd sausa maize jeb arī: sausu maizi.“* Endzelīns rakstā secina, ka „dēbitīvs radies latviešu valodai tikai vēlākos laikos.“ Katrā ziņā, viņš, kā valodas novērotājs, pieļauj abas formas – akuzatīvu un nominatīvu. Mūsu standartizētā valoda ir vienojusies uz nominatīvu kā „pareizo“.

Līdzīgi ir daudzos citos gadījumos, kad dialektu vai citu iemeslu dēļ var lietot kaut ko, kas atšķiras no standartizētās literārās valodas. Šajos gadījumos drīkst, protams, norādīt uz nesakritību ar normām, bet ne tādā pārmetošā toni.

Vēl jāatceras, ka valoda visu laiku attīstās un mainās. Par šo var pārliecināties paša Jāņa Endzelīna rakstos, kuros viņš sīki analizē daudzas maiņas vēl agrākajos gados.

Kopsim valodu, bet nebūsim dogmatiski.

Valodniecības maģistrs Gunārs Nāgels

* Rakstu krājums, Rīgas Latviešu biedrības Zinību komisijas izdots. XIII sējums. 1901.