Kur ir latvieši, kad vajadzība?

Dr. Jānis Priedkalns un Ilga Vēvere. FOTO Kārlis Ātrens.

Palielināt / Enlarge

Latviešu ciems Melburnā. FOTO Ingrīda Biezaite.

Palielināt / Enlarge

Latviešu ciems Melburnā. FOTO Selga Pešudova.

It sevišķi Melburnas latviešu sabiedrībā tiek izplatīti negatīvi un nepatiesi ieskati par Melburnas Latviešu ciema un aprūpes nama maiņām. Kad esmu jautājis šo ieskatu personām dot kādu pozitīvu ierosmi, lai veicinātu Ciema pastāvēšanu nākotnē kā pilnīgi latvisku ciemu, atbilde ir – klusums. Negatīvi kritizēt ir viegli. Ciema valde katrā laikā uzklausa pozitīvu kritiku.

G. Vagares vēstule laikrakstā Latvietis* dod man iespēju tuvāk iztirzāt faktisko situāciju. Vēstule apskata divas atsevišķas, bet tomēr kopīgas lietas.

1. Latviskums, latvietība, kultūra, valoda, tradīcijas un to saglabāšana, stiprina mūsu saites ar Tēvzemi Latviju kā garīgi, tā fiziski.

Te vadošo lomu ņem plašākās sabiedrības pasākumi: latviešu skolas, kori, deju grupas, Vasaras vidusskola, tādi pasākumi, kā piemēram, Kultūras Dienas, Jaunatnes Dienas, organizācijas, piemēram – Melburnas Latviešu biedrība (MLB), Daugavas Vanagi (DV), korporācijas utt. Arī tur, ar katru paaudzi redzam maiņas valodas lietošanā, biežāk dzirdot angļu valodu kā bērnu, tā vecāku starpā.

Latvietības uzturēšana atspoguļo mājās radīto interesi paturēt šīs vērtības. Te jāuzrāda iespēja lietot bibliotēku Melburnas Latviešu namā. Trūkst lasītāju interese kā vecākai paaudzei, tā it sevišķi jaunākajām paaudzēm. Līdz ar to bibliotēka ir slēgta, un ir pārvērsta par svarīgu arhīvu, pieejama uz pieprasījumu.

2. Melburnas Latviešu Ciems kā latviskuma uzturēšanas pieturas punkts.

Kā jau minēju, latvietības kodols ir un būs ģimeņu un plašākās sabiedrības uzdevums. Ciems ir Melburnas sabiedrības šaura sastāvdaļa, bet kura intereses mums, cik iespējams, jāpatur vērā. Ciems tika būvēts tieši lai mūsu vecākā paaudze varētu pavadīt savas vecumdienas latviešu vidē, ievērojot latviskās tradīcijas. Ziedu laikos, starp 1987.  un 2010. gadiem, šī iecere īstenojās. Sabiedrība bija devīga, vadītāji ar prasmi un enerģiju nāca talkā, brīvprātīgie palīdzēja ciemā katrs pēc savām spējām. Ciema valdes darbs ritēja viegli, un nelikās, ka būtu jāpadomā par nākotni.

Šobrīd un pat pēdējos desmit gados jau ir cita realitāte, kur Ciema valdei un vadībai jādod atskaiti par agrāko pašapmierināto pieeju. Spējīgie latviešu izcelsmes vadītāji ieņem atbildīgus posteņus lielās un internacionālās firmās, kuru darba apstākļi neļauj atlicināt laiku Ciema valdes darbam. Brīvprātīgo ierindas ir retas. Šķēršļi ir arī valdības prasības pēc profesionāli kvalificēta personāla veco ļaužu mītnēs, bez kuriem valdība nedod atbalstu.

Kā esmu agrāk rakstījis un sarunās uzrādījis, latvieši, kuri vēlētos iesaistīties Ciema dzīvē, ir ļoti, ļoti mazs skaits. Ja tiešām sabiedrība vēlās, lai Ciems turpinātu darbību kā tīri latviska saime, un kā daļa Ciema iedzīvotāju vēlās, tad laiks Jums, lasītājiem, stingri ieteikt saviem vecākiem, radiem un draugiem pārdot savus īpašumus un pārcelties uz Ciema atsevišķiem dzīvokļiem, vai pāriet uz Aprūpes namu, kas valdības ieskatā ir sasniedzis izcilu četru zvaigžņu atzinības līmeni.

Ja vispār gribam saglabāt latviskuma ideju Ciemā, lai latvieši laika tecējumā tomēr varētu justies kā savā vidē, Ciema valdei un vadībai ir jāņem vērā realitāti, ka Ciems ir komerciāls pasākums. Mums ir pienākums ne tikai pret Ciema iedzīvotājiem, bet arī pret dažādām valsts iestādēm, lai vadītu Ciemu likumīgi un finansiāli atbildīgā veidā. To varam panākt tikai, ja dzīvokļi un Aprūpes nama istabas ir aizņemtas. Šobrīd trešā daļa no aprūpes nama istabām stāv tukšas. Ciems pēdējos gados darbojies ar nozīmīgu finansiālu deficitu. Vadība ik mēnesi smeļās ieguldījumu rezervēs, lai segtu tekošos parādus. Tā turpinot, pēc dažiem gadiem būtu jālikvidē visas uzkrātās rezerves, un būtu stingri jāapsver Ciema pastāvēšanu. Valde un vadība vērtē, kā novērst tādu nākotnes situāciju. Emocionāla pieeja un vēsturiska atskate neizglābs Ciemu. Ir nepieciešamas striktas komerciālas vadlīnijas.

Vienīgā iespēja ir Ciemam piesaistīt citas Eiropas tautības. Paceļas identitātes problēma. Pārrunas ar sociāliem darbiniekiem (Social Workers) slimnīcās pasvītro, ka specifiski etnisks nosaukums, kā Latvian Retirement Village, negatīvi iespaido, kurus ciemus vai aprūpes namus viņi saviem klientiem ieteiktu. Ciema valde turpina pārrunas par vārda maiņu vai pielāgošanu apstākļu vajadzībām.

G. Vagares vēstulē ir pieņēmumi un nepareizības, kuras es, kā Ciema valdes priekšsēdis, nevaru atstāt bez atbildes.

„...valde jau bija izvēlējusi un nodevusi vienai austrāliešu kompānijai... tiesības pārdot mājas.“

Nesaskan ar faktiem. Ievērojama daļa dzīvokļu bija stāvējuši tukši, daži pat vairākus gadus. Daži īpašnieki un mantinieki aiz kūtruma sagaidīja, ka Ciema vadība it kā būtu atbildīga par dzīvokļu pārdošanu, citkārt neizpildot pirkšanas kontraktā teikto, ka dzīvoklis jāsaved pārdošanai piemērotā kārtībā. Lai veicinātu pārdošanas sekmes, valde ievadīja sarunas ar nekustāmo īpašumu aģentūru Amicum. Valdei un Ciemam, kā jau agrāk esmu rakstījis, nav nekādas komerciālas vai kontrakta saites ar Amicum. Šī kompānija specializējas tikai veco ļaužu mītņu īpašumos. Valde var tikai ieteikt pārdevējiem izmantot Amicuma profesionālo pieredzi. Valde nav devusi un nedod kādai aģentūrai nekādas „...tiesības pārdot mājas.”

Mēģināt jaukt Ciema pāreju uz divvalodu paveidu ar mūsu vispārējās tautas valodas zaudēšanu neiztur kritiku. Trinkšķinot emocionālas un patriotiskas stīgas, nespēs novērst realitāti, ka Ciema nākotnes esamība vairs nespēj balstīties uz flegmātisku un sarukušu latviešu sabiedrību.

G. Vagares apgalvojums „...ka Augšas ciemā notiks milzīgi remonti“, ņemot vērā, ka Ciems darbojoties ar iztrūkumu, nesaskan ar faktiem. Ir veikti mērniecības darbi, kuri uzrādīja dažas nepilnības oriģinālajos plānos. Valdei nav nācis priekšā caurskatīt nevienu zīmējumu vai remonta plānu, kur nu vēl kādu cenojumu vai budžetu, sakarā ar kādām maiņām Aprūpes namam. Bez valdes ziņas, apspriedes un rezolūcijas nekādas maiņas vai „...milzīgi remonti“ nevar notikt. Ļaužu neapdomāta runāšana un baumas tikai kaitē Ciema slavai un G. Vagarei, kā Ciema iedzīvotājai.

G. Vagare arī uztraucās par Ciema bibliotēku. Tie, kuri ir apskatījuši bibliotēkas patreizējo stāvokli, sapratīs, ka šobrīd ir bīstami ieiet pat veselam cilvēkam, kur nu vēl ar spieķi vai rāmi. Daudzi Ciema iedzīvotāji atvēlējuši savas mājas grāmatas Ciemam. Kastes uz kastēm sakrautas ietvēs. Grūti tikt pie grāmatu plauktiem, lai vājā gaismā atrastu kādu grāmatu. Nav vietas, kur apsēsties.

Pirmkārt, vajadzīgi talcinieki, lai kastes un grāmatas plauktos apskatītu, sakārtotu un izvēlētu, ko vērts paturēt.

Otrkārt, ir doma iekārtot grāmatu izlasi Latviešu ciema sabiedriskajā namā, kur tās būtu vieglāk pieejamas, it sevišķi Covid ierobežojumu laikā. Interesanti, ka Covid sērgu laikā viena uzņēmīga Ciema iemītniece uzstādīja grāmatu galdu un atrada, ka vislielākā iemītnieku piekrišana bija grāmatām angļu valodā!

G. Vagare tālāk apgalvo, ka „...paredz mainīt visas gleznas un izstādītos latviešu ornamentus, ieskaitot dzintarus.“

Fakti sekojoši: ir padomāts, bet vēl valde nav lēmusi, vairākām gleznām atjaunot bojātos un novecojušos rāmjus un arī apmainīt dažas gleznas pret citām, kuras vēl stāv krātuvē. Latviešu gleznotāju darbi nepazudīs! Ir padomā skaisto dzintara kolekciju ievietot attiecīgi apgaismotā juvilieru vitrīnā, kas dotu labāku iespēju to apbrīnot.

Beidzot, gribu pateikties G. Vagarei par iespēju apgaismot sabiedrību par Ciema situāciju.

Dr. Jānis Lazdiņš,
LSPB valdes priekšsēdis
Laikrakstam „Latvietis“

* LL743, https://www.laikraksts/raksti/11985