Sapnis par hospiss Latvijā

Esmu ārste un juriste, dzimusi un izglītota ASV. Mani vecāki atstāja Latviju bēgļu gaitās un abi atsevišķi nonāca Detroitā, kur viņi iepazinās. Es uzaugu ASV latviešu sabiedrībā un tagad esmu pārvākusies uz Rīgu, īstenot sapni – kādreiz dzīvot brīvā Latvijā.

Es kopā ar vīru pārcēlos no ASV uz Rīgu 2022. gada 2. decembrī un 20. janvārī, kopā ar citiem Latvijas iedzīvotajiem, es piedalījos barikāžu aizstāvju atceres dienas pasākumos Doma laukumā. 1991. gada janvārī aukstā ziemā pie ugunskuru gaismas Latvijas patrioti stāvēja neapbruņoti pret padomju armiju. Toreiz bija sapnis par valsts brīvību. Tas sapnis deva ceļu Tautas Frontes darbam. Tās konkrētās darbības deva ceļu Latvijas neatkarībai, brīvībai un demokrātijai.

Šodien es esmu tik lepna par visu to, ko mēs kā tauta esam izcīnījuši. Mums ir pasaules līmeņa sportisti, pasaules līmeņa arhitektūra, pasaules līmeņa tautas dziesmas, arī pasaules līmeņa restorāni. Mēs esam ziemciešu cilts. Mēs esam Lāčplēšu tauta. Mēs varam sasniegt visu, par ko sapņojam.

Es pievienojos pie visiem, kuriem ir sapnis attīstīt Latvijā pasaules līmeņa veselības aprūpi gan paliatīvās veselības un hospiss laukā, gan iedzīvotājiem ar hroniskām slimībām, gan pensionāriem, gan cilvēkiem ar invaliditāti. Mēs varam būt pasaules līmenī arī šeit.

Mūsu jaunpiedzimušie mīļie, dārgie, zīdaiņi var sagaidīt gandrīz viszemāko dzīves paredzēto ilgumu, uzaugot Latvijā nekā gandrīz jebkurā Eiropas valstī. No mūsu zīdaiņiem lielāks procents mirst pirmā gada laikā nekā Lietuvā vai Igaunijā. No mūsu bērniem lielāks procents mirst pirms 14 gadu dzimšanas dienas nekā Lietuvā un Igaunijā.

Latvijā galvenais nāves cēlonis pieaugušajiem ir sirds un asinsvadu slimības, neskatoties uz lielo daudzumu asinsvadu stentēšanas procedūru Latvijā, salīdzinot ar citām Eiropas valstīm. Tikai 46% iedzīvotāju uzskata savu veselību par labu (Latvijas statistikas gada grāmata 2022).

Lai gan Latvija dod zemāku procentu no valsts budžeta līdzekļiem veselības aprūpei, Latvijas NMPD izsaukumu skaits uz 1000 iedzīvotāju ir 50% augstāks nekā ASV. Latvijā ir vairāk slimnīcas gultu, vairāk ārstu, vairāk hospitalizāciju uz 1000 iedzīvotājiem un arī garākas hospitalizācijas nekā pat ASV. Tad kāpēc Latvijā nav rezultātu? Kāpēc Latvijas iedzīvotajiem nav garāka, veselīgāka dzīve nekā citās Eiropas valstīs?

Tā atbilde meklējama veselības apmaksas sistēmā. Šobrīd pacientiem, veselības aprūpes pakalpojumu sniedzējiem un valdībai nav vieni un tie paši stimuli. Katrs „airē“ uz citu pusi. Pacienti vēlas saņemt vislabāko iespējamo veselības aprūpi, bet ne vienmēr saprot, tieši, kas tas ir, kas viņiem tiešām vajadzīgs. Veselības aprūpes sniedzēji vēlas algu, kas atspoguļo viņu darba nozīmi, un viņiem nav stimula sniegt aprūpi pēc tam, kad gada kvota ir izpildīta, un viņiem nemaksā par rezultātiem. Valdības puse vēlas ietaupīt budžetu.

Izskatās, ka situācija ir bez cerības. Bet tā nav.

Ir iespējams mainīt stimulus, lai visas puses – gan pacienti, gan veselības aprūpes pakalpojumu sniedzēji, gan valsts – airē kopā, vienojoties vienā dziesmā. Ja pacientiem būtu jāaizpilda anketas, vērtējot veselības pakalpojumu, un anketu dati būtu salikti kopā veselības aprūpes pacientu apmierinātības reitingā, veselības aprūpes pakalpojumu sniedzējiem būtu pēkšņi stimuls piedāvāt laipnu, savlaicīgu pakalpojumu. Sevišķi tad, ja viņa alga daļēji būtu atkarīga no pacientu apmierinātības reitinga.

Veselības aprūpes kvalitātes salīdzināšanas sistēma, kur precīzi varētu salīdzināt vienu ārstu vai slimnīcu ar otru, un apmaksa atkal daļēji būtu saistīta ar reitingu, būtu nopietns stimuls paaugstināt veselības aprūpes kvalitāti.

Maksāt veselības aprūpes pakalpojumu sniedzējiem par rezultātiem, nevis par pakalpojumu sniegšanu, ir būtisks stimuls.

Bet vai šīs lietas arī ietaupīs valdībai naudu?

Dalīšos mazliet ar savu pieredzi. Pirms pārvākšanās uz Latviju, strādāju kā Chief Medical Officer ASV veselības aprūpes firmā (U.S. Medical Management), kur vienlaikus nodrošinājām veselības aprūpi 30000 ¬ 40000 hroniski slimiem pacientiem divpadsmit ASV štatos. Mūsu pacienti bija vieni no vissarežģītākajiem multi­diagnožu pacientiem, kuru veselības aprūpe valdībai izmaksāja visdārgāk. Veselības aprūpes modelis, ko mēs lietojām ASV, bija inovatīvs, un tā labo rezultātu dēļ daudzas citas firmas vēlāk to kopēja. Mēs piedāvājām visa veida veselības aprūpi pacienta dzīvesvietā: gan privātmājās, gan dzīvokļos, gan pansionātos, gan citviet, kur pacients uzturējās.

Hroniski slimos pacientus apmeklēja brigāde ar ārstu vai ārsta palīgu (Advanced Practice Provider) un māsas asistentu (Medical Assistant) vismaz vienu reizi mēnesi, kā arī biežāk pēc vajadzības. Pacients arī saņēma diennakts konsultācijas no ārsta vai ārsta palīgu pēc vajadzības. Brigāde piedāvāja visus vajadzīgos izmeklējumus (arī asins un urīna analīzes), injekcijas, elektrokardiogrāfiju, plaušu funkciju testus, pulsa oksimetriju, ausu tīrīšanu, izgulējumu kopšanu u.c.. Ja rentgens, ultrasonogrāfija, ehokardiogrāfijas vai doplers bija nepieciešami, mums bija atsevišķa brigādē, kura piedāvāja izmeklējumu pacientam mājās. Cita mūsu brigāde piegādāja palīglīdzekļus, vēl cita – sniedza gan medicīnas māsas, gan sociālā darbinieka, gan fizioterapeita, gan ergoterapeita, gan logopēda, gan brūču speciālista, gan pacientu apmācības pakalpojumus.

Specializētā Paliatīvā brigāde apmeklēja pacientus, kam bija nepieciešama paliatīvā aprūpe. Pacienti, kuriem bija 6 mēnešu vai mazāka dzīvildzes prognoze, saņēma multidisciplināru hospisa aprūpi. Hospiss komandā bija hospiss ārsts, ģimenes ārsts, medicīnas māsa, sociālais darbinieks, sēru speciālists, kapelāns, apmācīti brīvprātīgie un apkalpotājs. Katrai hospisa vienībai bija administrators un koordinators.

Tas izklausās ļoti dārgi. Nu kā tad varējām ietaupīt naudu? Mūsu dati rādīja, ka mēs izdevām vairāk naudas par ambulatoriem pakalpojumiem nekā citi veselības aprūpes sniedzēji, bet mēs ietaupījām daudz naudas, nelietojot neatliekamo palīdzību un slimnīcas. Mēs pierādījām valdībai, ka šis modelis reāli ietaupa krietni daudz naudas. Piecos gados mēs ietaupījām 200 miljardus dolāru, salīdzinot ar to, ko valdība iepriekš bija maksājusi. Ne tikai ietaupījām naudu, bet pierādījām, ka kvalitāte un rezultāti bija labāki, pacienti dzīvoja ilgāk un veselīgāk un ka pacientu apmierinātības līmenis bija augsts.

Es domāju, ka Latvijā būtu iespējams kaut ko inovatīvu, līdzīgu šim modelim, bet piemērotu Latvijas apstākļiem, noorganizēt. Latvija varētu būt veselības aprūpes inovācijas līderis Eiropā.

Kopā darīsim un veiksim!

Ja Jums ir vēlme palīdzēt attīstīt hospiss Latvijā vai arī jau to darāt, labprāt ar Jums sazināšos. adaly@umich.edu un tālrunis Latvijā +371 22 439 138

Annemarija Linaresa,
MD, JD, FACP, HMDC, CPE, LĀZA biedre

Publikācija LĀZA Apkārtraksts Nr.171