Laikraksts Latvietis

Laiks Latvijā:


Latviešu leģiona piemiņas diena...

Iedibināta pirms 71 gada

Laikraksts Latvietis Nr. 746, 2023. g. 5. apr.
Ināra Sīkā -


Ieteikt Facebook.com

ieteikt draugiem.lvIeteikt draugiem.lv
DV

Daugavas Vanagi

Latviešu leģionāru piemiņas svētbrīdis Rukvudas kapos. No kreisās: māc. Kolvins Makfersons, Gundega Zariņa, Viktors Sīkais, Ināra Sīkā. FOTO Ilmārs Rudaks.

1952. gadā DV organizācija ierosināja 16. martu, kā Latviešu Leģiona karavīru piemiņas dienu, jo šajā datumā, 1944. gadā, abas latviešu leģiona divīzijas (15. un 19.) darbojās kopīgi, austruma frontes kaujā pret sarkano armiju. Daugavas Vanagi jau 71 gadus ir varējuši brīvi atzīmēt šo dienu visā pasaulē... un beidzot pēc ilgiem gadiem arī Latvijā cilvēki var brīvi piedalīties 2023. g. Rīgas gājienā uz Brīvības pieminekli un piemiņas brīdī Lestenes kapos. Šogad 16. marta vakarā Latvijas televīzijās programmā Panorama, parādījās 3 minūtes sižets Piemin leģionārus, kur rādīja Rīgas gājienu un intervijas pie Brīvības pieminekļa un piemiņas pasākumu Lestene kapsētā.

Ilgus gadus pretspēki Latvijā negribēja atzīmēt DV 16. marta tradīciju. 1989. gadā notika pirmais 16. marta gājiens Rīgā, bet dalībnieki netika pie Brīvības pieminekļa, jo tur apkārt stāvēja policijas žogs. Tāpat, 2006. gadā, 16. marta gājiens bija aizliegts, un tika uzlikts žogs ap Brīvības pieminekli, lai dalībnieki netiktu klāt nolikt ziedus. Leģiona dienas, 16. marta, gājiens kļuva par protesta gājienu Latvijā, kur cilvēki izteica savu neapmierinātību ar valsti un tās integrācijas plāniem. Nacionālās apvienības Visu Latvijai, Tēvzemei un Brīvībai un LNNK priekšsēdis Raivis Dzintars teica (2014. gadā): „...16. marts ir ne tikai latviešu karavīru atceres diena, bet arī nacionalās pretestības simbols. Tā ir diena, kad ik gadu Latvijas pilsoņiem jāparāda spēja saglabāt uzticību savas brīvības cīnītāju piemiņai, neskatoties uz ārvalstu nesapratni un pašu valsts amatpersonu spiedienu...“

Pirms 10 gadiem, 2013. gada 16. martā, biedrība Apvienība pret nacismu izmantoja skaļruņus, atskaņojot padomju laika mūziku tieši tanī brīdī, kad pie Brīvības pieminekļa bija nokļuvuši tradicionālā DV gājiena dalībnieki ziedu nolikšanai. Skaņu pastiprinošās iekārtas mēģināja izslēgt vairāki Nacionālās apvienības deputāti, tostarp Raivis Dzintars un Jānis Dombrava. Policija deputātus pie skaļruņiem nelaida, un sākās grūstīšanās.

2014. gadā 16. martā gājiens ieņēma citu virzienu. Toreizējais vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrs Einārs Cilinskis (Nac. Apvienība) apstiprināja, ka piedalīsies 16. marta pasākumos pie Brīvības pieminekļa. Tā brīža premjerministre Laimdota Straujuma brīdināja Cilinski, ka viņa līdzdalība 16. marta pasākumos pie Brīvības pieminekļa var maksāt viņam amatu. Neraugoties uz to, Cilinskis paziņoja, ka piedalīsies gan pasākumā pie Brīvības pieminekļa, gan dievkalpojumā, gan piemiņas pasākumā Lestenē. Tajā pašā dienā Laimdota Straujuma parakstīja rīkojumu par Cilinska atbrīvošanu no ministra amata pienākumu pildīšanas. Straujuma uzsvēra, ka šādu lēmumu bijusi spiesta pieņemt, jo Cilinskis gan viņai personīgi, gan publiski apliecinājis, ka neievēros valdības lēmumu, kas noteica valdības amatpersonām nepiedalīties 16. marta gājienos pie Brīvības pieminekļa. Straujuma skaidroja, ka šādi rīkojoties Cilinskis palielina riskus atsevišķu radikāli noskaņotu grupu provokācijām.

Nevaram arī aizmirst, ka 2012. gadā tika izsludināts referendums mainīt Latvijas satversmi un piešķirt krievu valodai otrās valsts valodas status. Daugavas Vanagi un Nacionālās partijas stingri iestājās PRET, un referenduma rezultāts bija PRET – 821 722 (74.8%) un PAR – 273 347 (24.88%). Šeit vērts pabrīnīties, kāpēc vispārīgi notika šāds referendums… jājautā – kādi spēki valdībā panāca to!! 25% no iedzīvotajiem balsoja PAR! Tā ir liela un ievērojama iedzīvotāju daļa, un Latvijas iedzīvotajiem ar šo 25% pretspēku ir bijis jāsadzīvo.

Šodien mēs redzam, kā Ukrainas karš ir mainījis Latvijas valdības un tautas nostāju pret Krieviju. Ja pirms dažiem gadiem nevarējam aizskārt Krievijas valdību un krievu tautas tiesības runāt un rīkoties kā savā mājā, šodien manāms, ka vēji pūš citā virzienā. Spilgts piemērs ir, ka vairākas pašvaldības Latvijā ir lēmušas un izpildījušas atbrīvoties no komunisma laika padomju armiju slavinošiem pieminekļiem un monumentiem.

Tagad jau sāk runāt par mācībām latviešu valodā visās valsts skolās. 2022. gadā izglītības un zinātnes ministre Anita Muižniece teica: „Pirmkārt, mazam bērnam svešvalodu iemācīties ir krietni vieglāk nekā pieaugušajam vai jaunietim. Otra lieta, Latvijā ir viena valsts valoda, tā ir latviešu valoda. Ja mēs gribam saliedētu sabiedrību, gribam integrēt visus cilvēkus, kuri šeit dzīvo, kuri ģimenēs runā citās valodās, jā, tā ir tā realitāte un to nedrīkst noliegt, bet patiesa integrācija ļoti lielā mērā notiek tieši caur valodu.“ Liela taisnība!!

Ar pateicību pieminēsim Latvijas karavīrus, kas cīnījās par latvisku Latviju.

Daugavas Vanagi, sasauksimies!

Ināra Sīkā,
DV Sidnejas nodaļas priekšsēde & DV Vanadžu priekšniece



Atbalstiet laikrakstu

Izvēlēties summu

SLUDINĀJUMI




Latviesu impresijas


ALMA Book


3x3 Australija




SLUDINĀJUMI


BookDepository.com