Redakcijā

Sveicināti, lasītāji!

14. jūnijs – „Komunistiskā genocīda upuru piemiņas diena“. Jēdziens „Komunistiskais genocīds“ parādās oficiālos nosaukumos trim atceres dienām – 25. martam, 14. jūnijam un decembra pirmajai svētdienai. Vienā atceres dienā vēl piesaukts „staļinisms“ un divās „nacisms“.

Ja lielākā pasaules daļa ar „nacismu“ pareizi saprot Hitlera Vāciju, un mēdz cīnīties pret tā izpausmēm šodien, tad „komunisms“, diemžēl, vēl arvien nav viennozīmīgi visur nosodīts. Skatoties no ārpuses, var iedomāties, ka komunisma atbalstošie jaunieši Rietumos ir aizrāvušies ar „ideālo komunismu“, atrautu no realitātēm, neņemot vērā, kādā veidā tas ir ticis īstenots. Diemžēl, tā nav pilnā patiesība, jo, piemēram, pats esmu pirms daudziem gadiem dzirdējis, ka, jā, komunistu veicinātas represijas Krievijā pēc revolūcijas nav bijušas labas, bet „revolūcijas ieguvumi“ tās attaisnoja.

Līdzīgā veidā, ir bijuši Kubas revolūcijas atbalstītāji, kā piemēram, Ernests Hemingvejs, kurš apbrīnoja Kastro, un atteicās to nosodīt par veiktajām represijām.

Totalitāro varu – vienalga vai nacisma vai komunisma – briesmīgākā īpašība ir vēlme iznīcināt jebkuru, kuru tā uzskata par ienaidnieku. Un „ienaidnieka“ definīcija ir vienkārša – ja neesi ar mums, tad esi pret mums.

1941. gada 14. jūnijā deportētie nebija okupācijas varas nopietni „ienaidnieki“. Tie bija pārsvarā miermīlīgi iedzīvotāji, kuri jau gadu bija sadzīvojuši ar okupācijas varu. Arestētos apsūdzēja par veciem „grēkiem“, kuri nevarēja apdraudēt okupācijas varas pastāvēšanu. Citus, nearestētos, vienkārši izsūtīja. Deportācijas mērķis bija turpināt Latvijas valsts sagraušanu, lai nākotnē nebūtu ne mazākās cerības to atjaunot. Līdzīgā veidā poļu virsnieku slepkavošanas Katiņā mērķis bija poļu intelektuālā potenciāla iznīcināšana, jo armijā iesauktie rezerves virsnieki būtu varējuši veidot Polijas nākotni.

Ir baumots par otru deportācijas vilni, ko novērsa Vācijas uzbrukums 1941. gada 22. jūnijā, bet kā pēdējo „darbiņu“, bēgošā okupācijas vara ieslodzījuma vietās nošāva tos, kurus nevarēja ņemt līdz. Tieši tāpat, kā 1919. gadā, no Rīgas atkāpjošie boļševiki Rīgas Centrālcietumā nošāva ap 60 ieslodzītos īsi pirms cietumu atbrīvoja Dzelzsdivīzija.

Vai valsti var okupēt politisks novirziens, vai to var okupēt tikai cita valsts? Ņemot vērā Ukrainā notiekošo un to, kurā valstī atrodas Latvijas okupācijas īstenotāja – Maskava – vai nebūtu vēlams kaut kādā veidā nekautrēties rādīt ar pirkstu, un oficiālajiem nosaukumiem pievienot „Krieviju“ kā genocīda īstenotāju?

GN
2023. g. 14. jūnijā