Māra Branča skatījums

Palielināt / Enlarge

Bēniņi Vecpilsētas ielas namā. FOTO Māris Brancis.

Palielināt / Enlarge

Skats no izstādes. FOTO Māris Brancis.

Palielināt / Enlarge

Skats no izstādes. FOTO Māris Brancis.

Palielināt / Enlarge

Skats no izstādes. FOTO Māris Brancis.

Palielināt / Enlarge

Skats no izstādes. FOTO Māris Brancis.

Šim rakstam gribēju dot nosaukumu Sapinusies fotogrāfijā, taču tad sapratu, ka tas nebūs īsteni latvisks, neloģisks, pat samocīts, gribēdams citu priekšā izrādīties gauži asprātīgs. Vismaz attiecībā uz izstādes autori nebūs pareizi, par kuru vēlos pastāstīt latviešiem tālās zemēs. Sapīties var pakulās, stīgās vai melos, bet ne fotogrāfijā. Tajā var pazust, ieklīst un nenākt ārā, ja fotografēšana ir kļuvusi par neatņemamu dzīves saturu vai kaislību. Un Dzintra Žvagiņa bez fotoaparāta vairs nav iedomājama. Viņa gan pēc profesijas ir meža inženiere, taču kopš 2005. gada, kad viņa nolēma sevi ziedot ģimenei, izprātoja pievērsties fotogrāfijai, kurai palikusi uzticīga joprojām, gūdama arīdzan starptautiskus panākumus.

Ja seko Dzintras radošajai darbībai, pat liekas, ka viņa vai uz katra soļa ikdienā ierauga intriģējošus sižetus, kas noteikti jāiemūžina foto uzņēmumos. Es sevi kauninu, ka staigāju pa dzīvi aizsietām acīm un nepamanu to, ko foto māksliniece pamana, taču tūdaļ nomierinu sevi, ka es jau neesmu fotogrāfs, bet gan aprakstnieks un kritiķis.

Pie visa sacītā jāpiebilst, ka Dzintra ne tikai redz, bet nepārtraukti viņai galvā top jauni projekti. Lai atceramies foto sēriju, kas veltīta pandēmijai (tā starp citu aizceļoja pat uz Portugāli). Latvijas simtgades gadā viņa sarīkoja izcilu izstādi Jelgavnieki 1918-2019, sameklēdama pat simtgadniekus, kas dzimuši mūsu valsts dibināšanas gadā un joprojām ir mūsu vidū. Šis projekts vēlāk pārtapa grāmatā.

Dodamās līdzi vīram darba gaitās uz svešām zemēm, rodas izcilas fotogrāfijas, kas veltītas redzētajam Rumānijā. Patlaban viņa jau otro gadu Facebook lietotājus aplaimo ar ieraudzīto Vjetnamā, vēstot par savdabīgo, mums nezināmo ikdienas dzīvi šajā Austrumu valstī. Vienlaikus tapusi izstāde Sapinusies. Hair, kas kopš 17. maija aplūkojama Jelgavas Vecpilsētas ielas nama divās telpās – bēniņos un vienā no zālēm.

Kā autore atzīstas, kopš bērnu dienām viņa sapņojusi par tantes Ances garajiem matiem. Arī pašai tie bija izauguši jo gari, no kuriem šķīrusies tikai 42 gadu vecumā. „2022. gada februārī, laikā, kad pasaule sapinās karos, slimībās, es nolēmu spēku meklēt, iemūžinot matus, stāstus par viņiem,“ paskaidro foto māksliniece. „Šis projekts ir ne tikai par matiem, bet šie mati ir arī stāsts par dzīvi.“

Tā tas patiesi arī ir: izstādē ieraugām dzīves situācijas, kuru centrā ir skaistie mati gan meitām, jaunkundzēm un dāmām, gan puišiem un vīriem, tāpat inscenētus sižetus, kas izceļ matu krāšņumu. Pie reizes jāpiemetina, ka izstādei izvēlēta patiesi lieliska vieta, kas paspilgtina foto uzņēmumus, viens otru papildinot. Šķiet, ka iemūžinātajām īso mirkļu fotogrāfijām senatnīgā apkārtne piešķir ilglaicīguma spēku. Vecpilsētas ielas 14. nama apsaimniekotāji iepazīstina apmeklētājus ar to, kas ir bēniņi, jo daudzdzīvokļu standarta ēku bēniņi ir tukši, kaili, kā tam jābūt pēc ugunsdzēsības noteikumiem. Taču, kā zināms, vēsturiski bēniņos un pažobelēs krājās lietas, kas savu laiku bija nokalpojušas to saimniekiem. Tās ir atmiņas par nodzīvoto mūžu, senčiem un viņu liktens stāstiem. Arī Dzintras Žvagiņas fotogrāfijas vēsta par aizgājušo dienu notikumiem un ļaudīm, kam garie mati bija rota, lepnums, ētisko un estētisko vērtību apliecinātāji.

Māris Brancis
Laikrakstam „Latvietis“