Lasītājas vēstule

Nu jau cik dienu pagājis pēc Dziesmu un Deju svētku noslēguma koncerta, bet joprojām nav iespējams pārslēgties uz ko citu. No rītiem pie brokastu galda ģimenē atceramies košākās epizodes, ko kurš no mums svētkos piedzīvojis, pārspriežam redzēto un dzirdēto, bet galvā joprojām skan kopkora vienreizīgā balss – šogad tik niansēta, dzidra, neaizmirstami skaista. Esmu tik pārpilna iespaidu, ka laikam vienīgais variants ir mēģināt to aprakstīt, lai vismaz daļēji atslogotu savu apziņu no spēcīgajām emocijām, kas manī vibrē, nelaižot klāt neko citu.

Latvijas Vispārējie latviešu Dziesmu un Deju svētki ir mūsu lielais brīnums – vismaz pašiem noteikti. Nevaru iedomāties, kā to redz un izjūt cilvēki no citām valstīm. Ir tomēr kaut drusku jābūt šīs kustības iekšpusē, lai tā īsti novērtētu šo svētku grandiozumu, izprastu visus latviskos kodus. Bet šai ziņā varbūt man nav taisnība, nezinu. Iknedēļas izdevums Kultūras Diena Dziesmu un Deju svētku nedēļu nodēvējis par ideālo Latviju. Jā, arī man tā liekas: visur ir cilvēki brīnišķīgos tautas tērpos, kurus uzvelkot, viņi izskatās tik stalti, lepni un – laimīgi. Rīgā visas publiskās vietas ir sapostas un smaržo pēc meijām un ozolzaru vītnēm. Pārsteidzoša ir atvērtība – bez mazākās aiztures tu vari uzsākt sarunu ar jebkuru un saņemsi pretī smaidu un brīnišķīgu atsaucību. Tieši šajā laikā Rīgas Domē notika kaut kāds kašķis, no amata atkāpās Domes priekšsēdētājs Mārtiņš Staķis, bet tas tik ļoti palika svētku notikumu ēnā, ka šķita maznozīmīgi, pilnīgi nebūtiski un sīki, ka tā arī neiznāca iedziļināties, lai gan droši vien kopējā politiskajā ainā tam ir nozīme, un būs kaut kādas sekas. Bet šobrīd vēl par to nemaz negribas domāt.

Ar lielu bijību noskatījos TV Dziesmu un Deju svētku karogu cildināšanas ceremoniju, arī virsdiriģentu un virsvadītāju godināšanu Dziesmu svētku parkā. Man ir sanācis tādā piedalīties 1998. gadā, tāpēc viegli varu atsaukt atmiņā šīs sajūtas. Skat, 25 gadi pagājuši, bet nekas nav aizmirsies. Neizprotamā kārtā palaidu garām Garīgās mūzikas koncertu, par kuru vēlāk izlasīju tādas atsauksmes, ka tagad gaidu iespēju kaut ekrānā to dzirdēt. Gan jau būs. Profesionālo un mūzikas izglītības iestāžu koru sniegums bijis izcils – smalks un dziļš, klausītājiem neaizmirstams. Man šis baudījums vēl priekšā.

Un tad koru konkursa fināls LU Lielajā Aulā un Latviešu biedrības namā. Mēģināju aptvert visu, bet to jau nevar. Līdz sirds dziļumiem izbaudīju vīru korus. To sacensība notika ar pārsteigumiem: Gaudeamus Ivara Cinkusa vadībā dziedāja vissarežģītāko izvēles dziesmu, un, manuprāt, viņiem tas izcili izdevās. Savukārt Dziedonis (diriģents Uldis Kokars) patiesi pārsteidza ar negaidītu temperamentu. Rēzeknes pilsētas vīru koris Graidi (diriģents Jānis Mežinskis) nodziedāja brīnišķīgi, taču, šķita, ne ar ko neizcēlās, taču tieši viņi kļuva par konkursa uzvarētājiem. Acīmredzot, izpildījumā bija visprecīzākie, ko dzird tikai speciālisti. Par sieviešu un jaukto koru konkursu es šādi uzrakstīt nevaru, jo man viss patika. Nekādi nesaprotu, kā tur varēja izšķirt, kurš labākais, sevišķi ņemot vērā lielo konkursa dalībnieku skaitu. Dziļi aizkustināja senioru kori, kuriem skan tik lieliski, ka es visiem dotu pirmo vietu.

Un tad Dziesmu un Deju svētku gājiens Novadu dižošanās. Aprēķinot savus spēkus, sapratu, ka visvairāk redzēšu pie TV ekrāna, lai gan noskaņa noteikti labāk jūtama uz ielas, līdzās svētku dalībniekiem. Un vēl – todien man bija tik daudz visādu darbu darāmu, bet... Kā pielipu ekrānam, tā nespēju vairs atrauties visas deviņas stundas. Tērpu dažādība un krāšņums izsauc apbrīnu katros Dziesmu un Deju svētkos, tas neapšaubāmi. Un man liekas, ka ar katriem nākošajiem svētkiem šis košums tikai vairojas. Vai arī es aizvien vairāk to novērtēju. Varbūt. Taču tā ir gājiena tikai viena puse. Tās brīnišķīgās, starojošās, gavilējošās sejas... Tur iet mana tauta. Laikam skan patētiski. Bet esmu tik gandarīta, ka piederu šai kopībai. Un birst asaras. Mans Ogres novads, kas ir lielākais Latvijā, gar kameru soļo gandrīz stundu – tik daudz kolektīvu piedalās svētkos! Un es brīnos un apbrīnoju to labās enerģijas plūsmu, kas mani apņem.

Jau ilgi pirms svētkiem sociālie tīkli karsa no sašutuma, ka nevar dabūt biļetes ne uz vienu koncertu, kur gan tās paliek utt. Taču svētku nedēļā nez kā biļešu pietika, manuprāt, ikvienam. Katrā ziņā piedāvājumi bira no visām pusēm. Prātīgi mēģināju aprēķināt savus fiziskos spēkus, jo gluži katru vakaru sēdēt koncertā līdz vēlai naktij vairs vienkārši nespēju. Baidījos arī no pārsātinājuma sajūtas, kad nevari vairs izjust baudu no redzētā un dzirdētā. Tātad – manas prioritātes: Pūtēju orķestru lielkoncerts, tad koncerts Tīrums.Dziesmas ceļš. Un visbeidzot Deju lielkoncerts Mūžīgais dzinējs (Pavisam necerēti biļeti man uzdāvināja viešņa no Austrālijas Skaidrīte Agulēviča, kurai tovakar bija jābūt uz jaunā prezidenta inaugurācijas sarīkojumu.) Sapratu, ka noslēguma koncerts jāskatās TV. Pa vidu izstaigāju Vērmanīti, novērtēju brīnišķīgos amatnieku darinājumus, sirsnīgi pasēdēju arī folkloristu un lauku kapellu koncertos, kas bija bezmaksas. Un raibajā mazākumtautību koncertā, kas šoreiz saprotami notika ar ukraiņu kolektīvu akcentējumu. Manuprāt, līmenis arī šiem kolektīviem aug. Bet katrā ziņā te interesanta ir lielā dažādība, krāsainība, citādās tradīcijas un pat balss skanējums. Kā vienmēr, visvairāk spridzināja romi.

Pūtēju koncertu cenšos noklausīties katros Dziesmu svētkos, jo tas vienmēr ir brīnišķīgi un atstāj dziļi pacilātu sajūtu ilgam laikam. Šoreiz nāca klāt intriga – koncerts pirmo reizi notika Andrejsalā, pašā Daugavas krastā. Manuprāt, tas piešķīra sarīkojumam papildu šarmu. Šķita, Daugavas plūdums turpat līdzās atstaroja un pastiprināja 2000 pūtēju radīto skaņu, kas klausītājus apņēma it kā no visām pusēm. Nopriecājos uzzinot, ka uz šīs skatuves šovasar notikšot vēl citi koncerti arī pēc svētkiem. Mēģināšu kādu no tiem apmeklēt. Nu ļoti man patīk šī vieta. Žēl, ka tieši te nebūvēs jauno Rīgas koncertzāli.

Koru lielkoncerts Tīrums. Dziesmas ceļš. Pirmo reizi jaunajā estrādē Sidraba birzs būs ap 16 000 dziedātāju. Kā tā skanēs? Tāpēc bija svarīgi būt klātienē. Skanēja tik niansēti, neizsakāmi brīnišķīgi! Kā nekad agrāk! Trakums, bet te es varētu runāt gandrīz par katru dziesmu. Tādi spēka vārdi... Idejas autori un mākslinieciskie vadītāji – virsdiriģenti Ārijs Šķepasts un Kaspars Ādamsons, tēvs un dēls, izveidojuši vienreizīgu programmu, kuru, manuprāt, vēl ilgi vērtēs un slavēs. Koncerts ar vairākiem emocionāliem kulminācijas brīžiem. Cik lieliski te iederējās jaundarbi – Jāņa Lūsēna un Māras Zālītes Sidraba birzs, Jēkaba Jančevska un Ineses Zanderes Koki. Ukrainas himnu bez asarām noklausīties nebija iespējams. Iedomājieties, mūsu kori taču joprojām dzied Jāņa Cimzes apdarinātās tautas dziesmas! Un lūgsna Dievs, svētī Latviju, kas tikai vēlāk kļuva par Latvijas himnu, skanēja jau pirmajos Dziedāšanas svētkos pirms 150 gadiem! Grūti aptvert. Lūcijas Garūtas un Andreja Eglīša Mūsu tēvs debesīs. Un īpašais stāsts par Gaismas pili, kuru padomijas laikā aizliedza, bet koris tomēr dziedāja, turklāt izsaucot uz virsdiriģentu tiltiņa varas pazemoto Haraldu Medni. Un vēl kāda interesanta nianse. Koncertam, protams, bija vadītāji, turklāt lieliski, taču neatstāja sajūta, ka te visu nosaka koris: kuru dziesmu atkārtot, kam un kā uzgavilēt... Jā, katra dziesma kā izcils mākslas darbs, kas izturējis laika pārbaudi un iekodējies dziļi mūsu apziņā, veidojot mūs pašus. Ceru, ka arī koriem savs koncerts kļūs par tradīciju, nostiprināsies un paliks arī turpmākajos Dziesmu un Deju svētkos.

Deju lieluzvedums Mūžīgais dzinējs man patiesi bija liels brīnums. Nevaru pat iedomāties, kā kaut ko tādu var dabūt gatavu. To nevar vārdos ietērpt, tas jāredz un jāizjūt – ārkārtīgs enerģijas lādiņš, ne ar ko nesalīdzināms. Arī Daugavas stadiona noformējums – kā vēl nekad.

Noslēguma koncertu noskatījos televīzijā raudādama. Tāpēc, ka ir līdz sāpēm skaisti. Tāpēc, ka tur, tajā brīnišķīgajā korī, dzied arī mana meita. Tāpēc, ka svētku nedēļa beidzas un rīt jāatgriežas pie ikdienas. Vispār es nezinu, kāpēc. Visi nervu gali šo svētku laikā bija tā atkailinājušies, dvēsele atvērusies un pārņēmusi tik neizsakāma laimes sajūta... Pēc sadziedāšanās nakts ap septiņiem no rīta meita atsūtīja fotogrāfiju ar pavisam spirgtu savu attēlu – miegs nenākot nemaz, bet būšot vien jādodas pagulēt. Atgriezās mājās bez balss. Tā pazudusi līdz ar pēdējo dziesmu. Un vēl viņa atzinās, ka bijusi tāda laimes sajūta, kā vēl nekad agrāk... Mūsmājās Dziesmu svētku koncerti turpina skanēt no ekrāniem.

Ļoti gribētos, lai kaut kas no šiem XXVII Dziesmu un XVII Deju svētkiem mūsos saglabājas uz visiem laikiem. Patiesībā jau paguvu tik maz, bet ieguvums, liekas, ir tik liels. Ko jūs paguvāt noskatīties un izbaudīt? Man kritiskās notis šoreiz pazudušas. Pat ja bija kāda nebūšana, tā šķiet tik nenozīmīga, ka nav vērts pat pieminēt. Bet kā jums likās?

Sirsnīgi – jūsu Biruta,
Ikšķilē 2023. gada 14. jūlijā