Noslēguma novērojumi

Palielināt / Enlarge

No kreisās: Līsa Perejma, Mārtiņš Strīķis, Marija Perejma Dziesmu Svētkos Rīgā 2008. gadā. FOTO no Marijas Perejmas personīgā arhīva.

2023. gada 9. jūlijā es pirmo reizi sēdēju Mežparka lielajā estrādē kā ielūgta Dziesmu Svētku viese. Ar lielu sajūsmu un nepacietību gaidīju kora lielkoncertu – svētku noslēgumu. Visapkārt dundēja priecīgas svētku skaņas.

Bija 2008. gads, kad pēdējo reizi piedalījos Dziesmu Svētkos kā diriģente un koriste, stāvot ar meitu Līsu 40. rindā pie soprāniem. Vienkārši neaizmirstami. Emocionāli un aizraujoši ar asaru straumēm.

Kopš tā laika daudz ir mainījies, īpaši arhitektūras izskats un internā iekārta. Priecināja, ka kopš 2018. gada Latvijas diriģentu korī aicināja ārvalstu diriģenta piedalīšanos. Nebiju droša, vai šogad to kopīgumu saprata, jo teicēja teksts skaļrunī izskanēja, ka tas bija Latvijas diriģenta koris. Vai nebūtu bijis pareizāk teikt latviešu diriģenta koris?

Priecājos, ka sēdēju vidus sekcijā tieši pie galvenā kājceļa. Skats burvīgs, īpaši, kad jauniešu deju kolektīvs, koristu pavadījumā dejoja man priekšā. Varēju sajust viņu elpas, redzēt viņu koncentrāciju un izjust lepnumu.

Sēdvietai bija arī savi mīnusi, jo starplaikā starp dziesmām daudzi klausītāji izstiepa kājas, jo dažiem sešas stundas sēdēt uz sola bija grūti izpildīt. Daži skrēja uz bāru un tad atpakaļ uz savām vietām. Citiem ķermenis bija devis signālu, ka dienvidu daļai sēdvieta būtu kur citur. Kā tirgus laukumā starp katru dziesmu bizoja garām cilvēki. Tas man atņēma atmosfēras augšup izjūtu, un bija momenti, kad likās, ka apmeklēju zaļumballīti.

Stāvot koristu rindā, zinu, cik daudz sviedru, pūles un mēģinājumi bija jāveic, lai īstenotu programmu. Tās emocijas, ko izjutu kora rindās, skatītāju rindā neizveidojās. Tik divas dziesmas aizrāva dvēseli, bet tas bija īslaicīgi, jo pēc katras ar jostu atslēdza gaiteni un ar cilvēku kustību pārlauza manas jūtas.

Nevarēju saskatīt ne mūziķus, ne solistus, ne dejotājus, kas dziesmas kuplināja lielā kora priekšā. Paldies lieliem sānu ekrāniem, ka varēju tos baudīt savādākā veidā. Salīdzinājumā, ar no koristiem, es varēju visu saskatīt.

Tehniskais vietām arī kliboja; vienā ļoti ievērojami, un jutu diriģentam līdzi. Saprotu, ka Noslēguma koncertā, atzīmējot 150. jubilejas gadu, rīkotāji vēlas parādīt tautas mākslas bagātīgo klāstu. Tur netrūka ne mūziķi, ne dejotāju, ne koristu, ne diriģentu, ne pieteicēju, ne solistu, ne senioru, ne jauniešu, ne pūtēju orķestru, ne bērnu kolektīvu, ne vidusskolas koru, ne vidējās paaudzes deju kolektīvu.

Man jau trūkst elpas visus noskaitīt. Programma varēja būt saīsināta.

Noslēguma koncerts bija iespaidīgs, īpaši saulrieta stundā meža klusumā, kad balsis slīdēja rāmā aukstā naktī. Estrāde mirdzēja savās jaunajās, greznajās drēbēs, un tautieši ar smaidiem un lieliem aplausiem saņēma mūzikas, dejas un dziesmu dāvanas.

Jutos lepna un privileģēta, sēdot goda vietā. Bija cita izjūta būt sēdēt skatītāju, ne stāvēt koristu rindās. Abas totāli savādākas un unikālas. Saprotu, kas un kā un kamdēļ, bet arī zinu, ka mūžīgajā atmiņu pūrlādē viena spīd visgaišāk.

Marija Perejma,
Adelaidē
Laikrakstam „Latvietis“