Kārlim Gulbergam 100

Palielināt / Enlarge

Kārlis Gulbergs Sidnejā pazīstams kā Sidnejas Latviešu teātra (SLT) stūrakmens. Bijis klāt jau pie teātra dibināšanas 1950. gadā un kopš tā laika darbojies gan kā aktieris, gan režisors līdz 2014. gadam, bet dažādos Sidnejas latviešu sarīkojumos lasījis stāstus un dzejoļus vēl līdz 2019. gadam.

Dzimis Rīgā, 1923. gada 8. septembrī. Kārlis tur arī iepazinies ar teātri un viņam visu mūžu mīļo operu. Tomēr pirmo lomu – Kārlēnu Skroderdienās Silmačos viņš spēlējis tikai 1946. gadā Mēmmingenē, Vācijā. Sekojušas vairākas lomas dažādos nometņu teātros, gan arī aktīva darbošanās jaunatnes pulciņos, kur mācījis tautasdziesmas un tautas dejas.

Kārlis jau sen sapratis, ka, lai nodrošinātu nākotni, ir jāstrādā ar jaunatni. Jau 1955. gadā viņš SLT vadīja savu pirmo režiju – E. Skujinieka bērniem domāto ludziņu Robinsons. 1967. gadā viņš šo lugu atkal iestudēja, šoreiz ar tikpat kā tikai padsmitnieku ansambli. Ja agrāk SLT iestudēja lugas ar jauniem aktieriem, kuriem bija vismaz kādi 30 gadi, tad 1960. gadu vidū Kārlis sāka SLT piesaistīt padsmitniekus tūlīt pēc Sidnejas latviešu vidusskolas beigšanas. Par 1968. gadā SLT jaunatnes ansambļa iestudēto B. Lāces Jaunais Varonis, Kārlis Freimanis rakstīja: „Režisora darbs ir ārkārtīgi grūts – jaunie aktieri vēl cīnās ar valodas grūtībām. Jaunieši bija daudz strādājuši ar savu izrunu.“ Turpat tālāk Freimanis saka, ka režisors piebilstu: „Mums jādomā par to, lai Latvijas brīvības ideja neizzustu ar mums, bet būtu dzīva vēl trešajā un tālākajās paaudzēs.“¹

Neņemos nemaz mēģināt saskaitīt visas tās izrādes, visus tos SLT Literārās sekcijas lasījumus, kur Kārlis Gulbergs man ir mācījis, stāstījis un rādījis, kā lomu, skatu, vai teikumu padarīt patiesu, kā to teikumu vai vārdu izrunāt un ko uzsvērt. Netrūka arī izrunas un dikcijas vingrinājumu, lai skatītājs pēdējā rindā visu var sadzirdēt un saprast.

Freimanis par viņa režijas principiem rakstījis: „K. Gulbergs sāk ar psiholoģisko situāciju: Šis stāvoklis izsauc šādas pārmaiņas, šis teikums izsauc šādu reakciju. Režisors uzsver jūtu aspektu, aktierim ir jābūt patiesam, lai viņš lomu atdotu... Psiholoģisko situāciju Gulbergs izpētī visos sīkumos un tad to izskaidro aktieriem. Katrai situācijai un visai izrādei ir savs ritms, kas jāiztur. Tā kā kustības ir aktieru izteiksmes līdzeklis – arī tās ir jākontrolē, reizēm pat režisoram jāparāda, kā spēlēt.“² Skatuves telpa ir jāizmanto, jāpiepilda, jāzin, ko darīt ar rokām un kājām, bet nekādā ziņā „nelien aiz mēbelēm!!!“

Ja paskatāmies Sidnejas Latviešu teātra 1950.-2006. gadu vēstures grāmatā Spārnotie gadi, tad redzam, cik radošs ir bijis Kārlis Gulbergs – vadījis turpat kā 90 režijas; četras, piecas vai pat sešas vienā gadā, un nospēlētas vairāk nekā simts lomu. Viņa pieeja visiem, vai pieredzējušajiem aktieriem vai iesācējiem, vienmēr ir bijusi tāda pati – varbūt gan mazliet iecietīgāka pret jaunajiem, tomēr nekāda slaistīšanās netika pieļauta ne no vieniem, nedz otriem.

Tas, ka Sidnejā vēl pastāv latviešu teātris lielā mērā ir Kārļa Gulberga nopelns. Tikpat kā visi, kas esam Sidnejas Latviešu teātrī, vai nu esam pie viņa mācījušies skatuves mākslu, vai esam bijuši kopā uz vienas skatuves un novērojuši viņa pieeju kā mēģinājumos, tā izrādēs. Cerams, ka godam spēsim vēl tālākajām paaudzēm nodot Kārļa mīlestību un cieņu pret teātri.

Daudz laimes 100 gadu jubilejā, skolotāj!

Jānis Čečiņš
Laikrakstam „Latvietis“

1 Freimanis K., „Austrālijas Latvietis“, 1968. 1. martā

2 Freimanis K., „Austrālijas Latvietis“, 1961. 23. septembrī