Kārlim Gulbergam – 100!

Palielināt / Enlarge

No kreisās: Juris Reinfelds, Lauma Reinfelde, Maestro Mariss Jansons, Kārlis Gulbergs. FOTO no Laumas Reinfeldes personīgā arhīva.

Mēs satikāmies Sidnejas Latviešu biedrības pamatskolas ziedu laikos – 1970. gados, kad skolā mācījās ap 150 skolēnu. Toreiz skola, Lidijas Budules vadībā, nolēma iepazīstināt skolēnus ar teātra mākslu. „Uzlabos valodu un stiprinās latvisko apziņu,“ mēs lēsām. Padomā bija iestudēt un uzvest katru gadu pa ludziņai. Lai nodomu sekmētu, nolēma pieaicināt pieredzējušo aktieri un režisoru Kārli Gulbergu.

Tai laikā es jau darbojos skoliņā kā ticības mācības skolotāja. Varbūt tādēļ, ka mani domāja svabadāku par citiem, mani nozīmēja Kārlim par palīdzi.

Kad aktieri bija izraudzīti, lomas sadalītas, teksti kaut cik apgūti, varēja sākties mēģinājumi. Mēģinājumu laikā Kārlis katru sestdienu mēroja tālo ceļu uz skolu.

Te vienu brīdi Kārlim ienāca prātā, ka pie ludziņas vajadzētu mūziku. Jā, bet kādu? Un kur to ņemt?

Ja nav, tad jārada pašiem! Bet, kas tad to veiks?

Nu, Reinfeld kundze!

Ar to lieta bija nokārtota. Tā es kļuvu par līdzdarbinieci šo gadskārtējo ludziņu izveidē. Rakstīju mazas dziesmiņas, vārdus un melodijas, ko bērniem viegli apgūt gan kā solo ārijas, gan kā kopdziesmas visam ansamblim. Tā gadu gaitā mums radās virkne mazu mūziklu. Vēl tagad, acis pieverot, redzu ņipro Meža ežuli (Eža kažociņš. Vilis Plūdons) stājamies priekšā saviem likteņa izraudzītajiem audžu vecākiem:

Esmu mazs, augšu liels
Meža malas ežulis.
Niķu maz, stiķu daudz
Meža malas ežulim.
Nāciet abi, skatiet labi,
Gribu jums par dēlu būt.
Nespriediet no cepures –
Meža malas ežuli.

Nu tā. Ludziņas pieder pagātnei, bet kas palicis nerūsošā atmiņā no šiem skaistajiem plaukuma gadiem, ir Kārļa pieeja pie bērniem. Kārlis mācēja izvilināt to labāko no katra draiskuļa: te ar mazu uzslavu, te ar iedrošinājumu. Nekad ar draudu vai bargu vārdu. No malas ar prieku vēroju piepildāmies veco patiesību: ar labu tālāk tikt nekā ar ļaunu.

Kad mūsu kopējās skolas gaitas izbeidzās, mūsu draudzība pārsviedās uz apkārtējo mūzikas dzīvi – koncertiem Latviešu namā un Sidnejas Operā. Pārrunājām dzirdēto. Salīdzinājām iespaidus. Abi ļoti cienījām Sidnejas Latviešu vīru kori.

Ar kādu gan sajūsmu mēs gaidījām diriģentu Marisu Jansonu ar Karalisko Kocertgebov (Royal Concertgebouw) orķestri ierodamies Sidnejā, 2013. gada novembrī! Kārlis pazina Jansonu dzimtu jau no brīvvalsts laikiem. Toreiz pazīšanās bijusi ar Maestro Arvīdu (tēvu); tagad ar dēlu – Maestro Marisu. Draugi sarakstījās un sazvanījās. Tā ar Kārļa starpniecību arī mēs ar vīru Juri tikām pie iepazīšanās ar Maestro Marisu diriģenta ģērbtuvē.

Atmiņas gaist, kā tām ir jāgaist. Taču vēl aizvien paliek draudzības iemīta taka.

Paldies par to, Kārli!

Daudz baltu dieniņu, mīļais draugs!

Lauma Reinfelde
Laikrakstam „Latvietis“