Baltiešu tirdziņš Sidnejā

Palielināt / Enlarge

Baltiešu tirdziņš Sidnejā. FOTO no Māras Mores (Moore) personīgā arhīva.

Palielināt / Enlarge

Baltiešu tirdziņš Sidnejā. FOTO no Māras Mores (Moore) personīgā arhīva.

Palielināt / Enlarge

Māra Moore. FOTO no Māras Mores (Moore) personīgā arhīva.

Palielināt / Enlarge

No kreisās: Māra More (Moore) un Vija Sieriņa. FOTO no Māras Mores (Moore) personīgā arhīva.

Palielināt / Enlarge

Dziedātāji Baltiešu tirdziņā. FOTO Māra More (Moore).

Kad sestdienas, 23. septembra, rītā ieradāmies Latviešu namā, tur jau čumēja un mudžēja kā murdā.

Zāles vidū jaunā paaudze uz zemiem, pelēkiem galdiņiem vingrinājās mākslas darbu radīšanā ar zīmuļiem uz papīra, kas, pēc zinātnieku domām, esot visiespaidīgākais veids, kā trenēt atmiņu, jo tas, ko redzot uz ekrāna, no smadzenēm izzūdot pavisam aši. Gar zāles malām bija izvietoti stendi, pie kuriem pircēji no pārdodamo lietu ražotājiem bez starpniekiem varēja iegādāties visu, ko tikai acs vēlējās.

Izgājusi cauri mākslinieku darbnīcai, nopleknējos kā butaforija aiz meitas rotaslietu stenda pie zāles sānu sienas un sāku vērot, kas visapkārt notiek. Kņada bija liela, cilvēki nāca un gāja. Likās, ka redzu it kā karuseli Rainera Maria Rilkes dzejolī Das Karussell, kur viņš raksta, ka gar acīm šad un tad paslīdot balts zilonis – ,,...und dann und wann ein weisser Elefant...“ vai, ka esmu atgriezusies bērnu dienās Kronenberga Sprunguļmuižas gadatirgū, kur ,,tauta“, galvenokārt dzīvnieki, nodarbojās ar tirgošanos.

Bet īstenībā bija savādāk. No pagātnes iznira bijušie skolnieki, ko gadiem ilgi nebiju redzējusi, un kas gadu gaitā vai nu bija sarukuši, izauguši garāki, apvēlušies vai mainījuši savus sejas pantus, tā kā dažu no viņiem nebūtu pazinusi, ja viņš vai viņa nebūtu stādījies priekšā. Vienam bija līdz arī atnākusi pēcnācēja, ko jau nemaz nebiju redzējusi. Bija prieks viņus visus un viņu vecākus atkal satikt, lai kādā izskatā. Un tad atcerējos arī viņu darbus un nedarbus, ko nepieminēju.

Pa tirdziņa laiku uz skatuves bija liela aktivitāte. Tur dziedāja, spēlēja un dejoja, bet brīžiem nevarēja izšķirt, kādas tautības dejotāji bija. Brīžiem izskatījās, ka meitenēm mugurā bija latviešu brunči, brīžiem – pavisam īsi; viens puisis lēkāja, pietupdamies kā ukrainis, viena deja bija reinlenderis, kas droši bija vācu deja. Kuras bija igauņu, kuras lietuviešu, tā no sāniem nevarēju pateikt. Pūlī doties, lai labāk redzētu, neuzdrošinājos, ka nepaslīd kāja.

Virtuvē čakli strādāja rūķīši, kas gādāja par to, lai tirdzinieki nenomirtu badā. Tur varēja dabūt pīrāgus, smalkmaizītes, kotletes, skābus gurķus, kartupeļus, biezpiena torti, rupjmaizes kūku ar putukrējumu un jāņogām, kafiju... un vēl šo to citu; mani apkalpoja mani tuvinieki.

Ar vārdu sakot, tirdziņš bija izdevies, un bija prieks pēc visām vīrusa nepatikšanām atkal pabūt kopā ar draugiem, radiem un paziņām.

Vija Sieriņa
Laikrakstam „Latvietis“