Lasītājas vēstule

Ak vai, cik daudz darba!

Tie, kam ir savs dārzs, mani sapratīs. Viss, ko sēju, stādīju visu pavasari un vasaru cītīgi ravēju un laistīju, aumaļām nes savus augļus. Un ja jau tik daudz pie tā strādāts, tad arī neko negribas laist zudumā – galu galā, tā ir cieņa pašai pret sevi un savu darbu, nemaz nerunājot par materiālo ieguvumu, kas arī nav mazais. Kādreiz padomju laikos smējāmies, ka pildām pārtikas programmu, jo veikalos maz ko varēja dabūt un to pašu, garās rindās stāvot, bieži nekvalitatīvu. Tagad veikalos ir viss, ja tik naudas pietiek. Taču ar to kvalitāti gan kā kuro reizi. Draugs stāsta, ka nopircis ķiršus, apēdis un pēc tam nedēļām ilgi ārstējis smagu alerģiju. Viss saindēts, viņš saka. Varbūt tas teikts pārspīlēti, bet skaidrs, ka veikalā iegādāto nevar salīdzināt ar paša izaudzētu, kad skaidri zini, ka ne ar ko neesi smidzinājis, nekādas indes saviem augļiem un ogām neesi pat tuvumā laidis. Un vēl viens iemesls dārza būšanai – paša audzēts šķiet nesalīdzināmi garšīgāks. Piemēram, tomāti. Tādus, kādi izaug manā dārzā, vienkārši nevar nopirkt, lai cik naudas nebūtu. Turklāt man ir daudz šķirņu, katrai sava garša, par ko nebeidzam priecāties. Šogad tomātu raža vienkārši izcila. Vienbrīd katru dienu no siltumnīcas uz māju nesu pa spainim. Tas nekavējoties jāsastrādā, citādi dažu dienu laikā sabojāsies. Tā nu lieku burkās gan mūsu ģimenē tik iecienīto tomātu čatniju, lečo, dažādus dārzeņu salātus, slaveno vīriešu zapti un citus gardumus, ko notiesāsim ar labu apetīti ziemā.

Savukārt visu vasaru meitas uztraucās, ka par maz kabaču. Mums tie ir lielā cieņā gan cepti, gan sautēti, gan biezzupā savārīti. Pa vienam kabacim divās, trijās dienās tiešām šķita par maz. Bet nu tagad vasara ievilkusies par veselu mēnesi, kabači atspērušies ražo pa trim ik dienu. Apēst tādu daudzumu nav iespējams, atkal jāliek burciņās, jo ziemā labi garšos arī uz maizes uzsmērēti.

Vēl mums šogad bija daudz sviesta pupiņu. Sīpolu un gurķu raža gan tāda pieticīga. Bet nevar jau visu gribēt. Nolūza lielā, vēlā plūme vēl nenogatavojusies – no pārbagātas ražas. Neko darīt, tādi zaudējumi jāpieņem. Toties ābeles pārpilnas. Ik pa laikam apeju tās, aprauju bojātos un mazākos ābolīšus, lai ābelei vieglāk. Tagad jau esam sākuši ņemt nost ziemai glabājamos – ne uzreiz visus, pakāpeniski – vispirms lielākos. Āboli turpina briest, un pēc kāda laika skaties – ābelē atkal pilns ar lieliem, skaistiem āboliem. Zemē nokritušie ir sevišķi garšīgi – mielojos katru dienu un nebeidzu pateikties dārzam par devumu. Briestu sulu spiešanai, kas ir ļoti pamatīgs, arī fiziski smags darbs. Var jau salasīt un aizvest uz cehu, lai tur izspiež. Bet man patīk sula, kas izspiesta pa šķirnēm, un vispār – esmu cimperlīga daudzās niansēs, tāpēc cehiem īsti neuzticos.

Un vēl viens brīnums ir vīnogas. Kad pirms gadiem divdesmit tās stādīju, ne uz ko daudz necerēju. Eksotika. Bet šodien tā vairs nav. Manā dārzā tieši vīnogas norāda, ka klimats mainās. Ja agrāk labi nogatavojās tikai agrās šķirnes, tad vēlās bieži nepaguva, jo uznāca sals. Tagad nogatavojas visas, turklāt – cik saldas! Un kāda šogad raža! Pilnīgi neticami! Liekas, ka gandrīz zem katras lapas pa ķekaram. Paguvu apdāvināt ne vien draugus, radus un kaimiņus, bet visus, kam nebija slinkums atnākt pēc gardajām ogām. Un ne par matu mazāk saldas par veikala dienvidniecēm. Meita aiznesa kārtīgu grozu uz savu kori, un tur negribēja ticēt, ka no pašu dārza. Tāpēc droši saku tiem, kuriem ir dārzi: stādiet vīnogas – rudenī nenovērtējams, vitamīniem un minerālvielām bagāts našķis.

Kur raža novākta, tur zeme sagatavojama nākošam gadam: jāuzrok, jāiesēj kāds zaļmēslojums (es sēju rudzus), lai tas vēl šoruden pagūst saaugt, tad būs vēlreiz jāuzrok, un jāturpina visi labumi sastrādāt burciņās. Diennaktij varētu būt vēl vismaz tikpat daudz stundu, arī tad nepietiktu. Svarīgi nekreņķēties par vēl nepadarīto, bet gan secīgi veikt vienu darbiņu pēc otra, uzmanīgi sadalot spēkus, lai kādas muguras krikas vai cita veselības bojājuma dēļ darbi pavisam neapstātos.

Bet kad galīgi jau pāri galvai, visu pametu un dodos sēnēs. Mežā vienmēr atgūstu līdzsvaru. Turklāt sēnes mūsu ģimenē visiem garšo. Vienu daļu sacepu un, sadalītu pa porcijām, nelielos trauciņos salieku saldētavā ziemai. Mazākās beciņas, rudmieses un podiņus marinēju savā sulā, bet bērzlapes un citas rudens sēnes sālu – ziemā kreptīgs gaļas aizstājējs. Šogad labs sēņu gads, lai gan dīvains – nevaru sagaidīt rudens sēnes, gandrīz tikai bekas vien, daudz baraviku. Arī labi, protams. Novērtēju visu, ko dod Meža māte.

Šomēnes nosvinējām vairākas jaukas jubilejas, starp tām arī divas pavisam apaļas: manai mammītei Mildai Eglītei apritēja 90 gadu. Neticams skaitlis! Viņa pati saka: tas nevar būt! Bet jāatzīst, ka nav vairs stipra, ārā no mājas neiet, ir pavisam nedroša uz kājām, vairāk guļ, slikti dzird. Bet – lasa! Es viņai jau vairākus gadus pasūtu gan novada, gan centrālo dienišķo avīzi, gan meitas veidoto žurnālu. Un to visu viņa izlasa no vāka līdz vākam. Bez brillēm. Apbrīnojami. Par to viņu arī nebeidzu slavēt. Uz savu jubileju viņa nevēlējās nekādu balli, arī radu saietu ne, pat saviem bērniem ieteica braukt pa vienam, lai var aptvert un parunāties. Katram bija sagatavojusi sainīti ar fotogrāfijām, kādām vēstulēm un avīžu izgriezumiem – pat nezināju, ka viņa tik rūpīgi vākusi visu, kur pieminēti viņas bērni. Brāļi savulaik piedalījās motokrosa un ralliju sacensībās, ieguva pat kādas medaļas rajona mērogā. Man savukārt iznāca grāmatas, pēc tam rīkoju dažādu novadu Grāmatu svētkus – par to neskaitāmas intervijas un citas publikācijas. Aizkustinājumā pat samulsu par šādu dāvanu, jo pati neesmu neko vākusi un saglabājusi. Cik ļoti es viņai novēlu vēl turēties! Šajā dienā uzzinājām, ka Vācijā, kur ieprecējusies mammas mazmeita, mana brāļa meita, viņas meitai piedzimis puisītis – burtiski šajās dienās. Tātad mana mamma kļuvusi par vecvecvecmāmiņu. Tiešām nereāli! Kurš no mums vēl ko tādu piedzīvos?

Gribu pieminēt vēl vienu jubileju: manai draudzenei Siguldā, šī novada pensionāru biedrības priekšsēdētājai Vijai Brikmanei apritēja 70 gadu. Tieši dzimšanas dienā viņa savus tuvākos aicināja uz krodziņu Bucefāls to skaisti nosvinēt. No skata pašai var dot augstākais 50, it kā mierīga, bet ļoti darbīga, taisnu un pareizu ceļu gājēja, Vija ir īpaša tieši ar savu apbrīnojamo spēju daudz izdarīt. Izaudzinājusi trīs bērnus, kuru ģimenes arī bija galvenās šo svinību organizētājas, ilgus gadus nostrādājusi par bioloģijas skolotāju, tagad velta sevi novada pensionāriem. Arī svinības izdevās labas, ļoti sirsnīgas. Daudz dziedājām, jo Vijas draugi ir folkloristi brāļi Ramants un Daris Jansoni, tradīciju kopas Silavoti vadītāji, kā arī Aiga Auziņa, folkloras pulciņa Kokles vadītāja, novada gide un vēl citādi pamanāma dāma Siguldā. Biju šos cilvēkus ievērojusi jau sen, bet nebija gadījies pie viena galda sēdēt un kopā uzdziedāt. Tas bija brīnišķīgi – it kā sasmelies saules gaismu no viņu enerģijas un dzīvesprieka!

Šomēnes Latvijā ieradās mana draudzene no Austrālijas, Latviešu Apvienības Austrālijā un Jaunzēlandē prezidija priekšsēde Skaidrīte Aguļēviča. Darba darīšanās, protams. Vēlāk izrādījās, ka viņas tikšanos, dažādu sēžu un sanāksmju grafiks tik blīvs, ka man ne iespraukties. Tomēr gribējās ar kaut ko draudzeni pārsteigt. Izdomāju viņu aizvest uz Verkas Serdjučkas šovu. Viens no iemesliem bija tas, ka koncerts notika Andrejsalā jeb tagad to nez kāpēc sauc arī par Wondersalu. Dziesmu svētku laikā man tur ļoti patika – pašā Daugavas krastā. Tā nu vienvakar devāmies uz notikuma vietu. Jau tumsiņa. Salā mašīnu daudz, cilvēku plūsma pamatīga. Tikām līdz estrādes vietai, kuru gandrīz nevarēju vairs sazīmēt, jo Dziesmu svētku laikā viss notika gaismā. Bet arī citādi te viss citādi, nu pavisam citādi. Daugavas ūdeņiem priekšā aizbūvēta kafejnīca, kurā, kā noskaidrojām, galdiņš maksā 300 eiro. Un nevar teikt, ka tur daudz ļaužu. Krēslu pretī skatuvei nav. Ļaužu simti vai pat tūkstoši, to nevarēja saprast, pulcējās skatuves priekšā un dejoja jau kopā ar iesildošo grupu. Ātri sapratām, ka dejojot ir vieglāk nostāvēt nekā nekustoties. Skaļums tāds, ka gandrīz prasās ausu aizbāžņus. Jāpierod. Atzīšos, ka man pirmajā brīdī bija gandrīz vai šoks par šādu kārtību, bet sapratu, ka jauniešiem tā ierasta lieta. Viņi gan dejoja, gan gavilēja un aplaudēja, sirsnīgi dzīvodami līdzi visam, kas notika uz skatuves un ko varēja redzēt palielināti vēl uz diviem lielajiem ekrāniem. Mēģinājām justies kā jaunietes, cik nu mums tas izdevās... Mēs visādi atbalstām ukraiņus, tāpēc arī šoreiz centos iejusties. Šovs ar gaismu efektiem bija spilgts, pati Verka enerģijas pārpilna, arī citi personāži uz skatuves raidīja īstu enerģijas dziļumbumbu. Tekstu nav daudz, vairāk dziesmu – gan vecu un dzirdētu (jo savulaik Verka Eirovīzijas konkursā ieguva otro vietu), gan jaunu, tikai nesen sacerētu parodiju. Humors savdabīgs. Piemēram, veca krievu estrādes dziesma par to, cik skaista es eju, vienos zīmolos saģērbta, klāt pievienots, ka – uz Putina bērēm. Lai īsti izprastu humoru un satīru, kas nāca no skatuves, vajadzēja labi pārzināt krievu estrādi, bet tas nav mans lauciņš, nekad nav bijis, tāpēc noteikti arī visu nesapratu, tomēr acis no ekrāniem atraut nebija iespējams. Kaut kas tajā visā neapšaubāmi fascinēja. Skaidrītei patika, un tas patiesībā bija galvenais. Man savukārt tas izrādījās neaizmirstams piedzīvojums. Nopriecājos, cik atsaucīgi kopā ar Verku Putinu lādēja Rīgas krievi, kuru te bija vairākums. Un ne tikai jaunieši, arī vecāka gadagājuma cilvēki. Katrā ziņā ukraiņu dziedātājs un humorists, Ukrainas tautas mākslinieks Andrijs Danilko, kas iejūtas Verkas Serdjučkas tēlā, neapšaubāmi ir ļoti talantīgs cilvēks. Bija vērts redzēt.

Kāds bija jūsu septembris?

Uz saziņu!

Sirsnīgi – jūsu Biruta,
Ikšķilē 2023. gada 28. septembrī.