|
|
Laiks Latvijā: |
Okeāns mani sauc
Jauniegūta kaislība manā dzīvē
Laikraksts Latvietis Nr. 768, 2023. g. 768. okt.
Ingrīda Biezaite -
Ieteikt draugiem.lv
Saulriets pie okeāna. FOTO Ingrīda Biezaite.
Teltis ir uzslietas. FOTO Ingrīda Biezaite.
Okeāns pie Lornes. FOTO Ingrīda Biezaite.
Pludmales prieki. FOTO Ingrīda Biezaite.
Divriteņa brauciens. FOTO Ingrīda Biezaite.
Lornes īstenie saimnieki ir baltie papagaiļi kakadu. FOTO Ingrīda Biezaite.
Okeāns pie Lornes. FOTO Ingrīda Biezaite.
Izkrāsojamais putns. FOTO Ingrīda Biezaite.
Dzīve ir pārāk īsa, lai to izniekotu un nepastieptos pēc tā, kas dara tevi laimīgu.
Dženifera Bārkleja, rakstniece.
Jau kādu laiku jūtu, ka man mazliet, bet tomēr, sāp galva. Tā notiek vienu nedēļu, tad tas turpinās nākamajā.
Tas ir laiks, kad vajag apstāties no ikdienas skrējiena, pajautāt pašai sev pavisam godīgi: „Kas ar Tevi notiek? Ko vēlas Tavs iekšējais bērns?“
Galvenais šajā brīdī ir beigt rosīties, apklust, mierīgi apsēsties un ieklausīties atbildi... Un es dzirdu – Okeāns mani sauc!
Man mīļais, nepieradinātais okeāns mani sauc
Tuvojas skolēnu brīvdienas, kuras ilgs divas nedēļas, un uz līdzenas vietas rodas plāns, ka būtu jārezervē zemes pleķītis, uz kura būvēt mūsu telti, brīvdienu parkā pilsētiņā Lorne. Esam tur bijuši jau daudzas reizes, un šajā ceļojumā zinām, uz kurieni dodamies.
Bet lielajā Melburnā kaut ko rezervēt pēdējā brīdi nav gaiša doma, un pirmajā brīvdienu nedēļā parks ir pilns līdz malām ar atpūsties gribētājiem. Tāpēc lūkojam, vai būtu iespēja kaut ko rezervēt otrajā brīvlaika nedēļā. Un izrādās, ka otrajā nedēļā var pat izvēlēties, kur apmesties, cik tukšs tas tagad ir. Esam bijuši šajā parkā vairākās vietās, jo tas pēc saviem izmēriem ir ļoti liels, tad šoreiz izlemjam, ka būsim vairāk uzkalniņā. Jo, lai, kur mēs arī būtu, visi ceļi ved uz okeānu.
Un labi vien ir, ka šoreiz izvēlamies būt uzkalniņā, cerībā, ka tur būs sausāks... Jo dienā, kad braucam uz savu telts un nojumes rezervēto vietu, visu dienu līst stiprs lietus. Tā kā līdzi ņemamās mantas ir tik daudz, tad uz parku braucam ar dieviem auto. Tie ir piekrauti gan no iekšpuses, gan no ārpuses, jo mans nodoms pavadīt laiku pie okeāna ir desmit dienas. Aiz auto, kuru vadu es, ir uzkrauti trīs riteņi, tikmēr uz vīra vadītā auto jumta vizinās laiva – smailīte.
Īstenībā es esmu mazdūšīga, ja tik ļoti nebūtu gribējusi braukt pie sava drauga Okeāna, es nepiekristu braukt 167 km, 2 stundas un 19 minūtes pa sev mazpazīstamu ceļu tad, kad laukā ir miglains, pelēks, visu laiku līst lietus, un vēl aiz muguras līgani šūpojas trīs riteņi. Īpaši manu prātu nemierīgu dara pēdējais posms, kad izbrauc caur vārtiem ar uzrakstu Great Ocean Road, sākas šauri serpentīna vaida ceļi – labajā pusē ir krūmi, pilsētiņas, kuras vēlāk nomaina klintis, bet kreisajā pusē viļņojas milzu okeāns.
Bet nu es braucu viena pati, jo ar otru auto brauc vīrs kopā ar dēlu. Un kādā brīdī es sajūtos tik ļoti viena esošajā pasaules plašumā. Man skan radio, bet šajā brīdī tā gribas kādas latviešu dziesmas, kurām varētu dziedāt līdzi. Vārdu sakot, jau atkal neesmu visu paredzējusi. Bet apstāties arī tā kā neomulīgi – ceļš beidzamā posmā ir slikti pārredzams un diezgan tukšs. Saprotams, kurš tad tādā laikā lien laukā no mājas vai telts? Sāku mainīt radio stacijas, kas arī nav prātīgi darīts, pie tādiem ceļa apstākļiem, bet man ātri vien laimējas uzslēgt radio staciju, kurā skan operas ārijas. Tas mani uzreiz uzmundrina un aizdzen prom piezagušos vientulības sajūtu. Tā kā auto esmu viena, tad skaļi, bez kādas kautrēšanās, gavilēju līdzi operas solistiem. Vai, cik labi uzreiz paliek, vientulība uzreiz pazūd, un pavisam cita jušanās, kad iztēlojies, ka atrodies kaut kur pasaulē uz kādas skatuves dēļiem...
Ceļam mūsu pagaidu mājas
Mūsu teltij un nojumei paredzētajā vietā ir izveidojusies neliela peļķe, citos plačos skatamies – lielas ūdens lāmas. Labi, ka telts nav jāceļ tieši dubļos. Kaimiņu plačos teltis jau kārtīgi samirkušas no ilgstošā lietus, kas bija lijis visu pirmo brīvdienu nedēļu. Daudz un katru dienu. Cilvēki sēž saģērbušies lietus jakās, citi izskatās apātiski, citi garlaikoti, bet varbūt vienkārši labi atpūtušies? Tikai tad es sāku apjaust – nu, jā, vasara jau ir aiz muguras, jātur īkšķi, lai tā izdomā nākt uz Lornu atpakaļ.
Uzvilkuši gruntīgas lietus jakas, ātri uzslejam savu lielo telti, kura ir ar vairākām istabām ar iekšēju aptumšojumu un lampiņu apgaismojumu. Nu arī mēs jūtamies patvērušies no bezcerības un lietus. Ieliekam iekšā sildītāju, un ir pavisam jauki. Visu nakti stipri līst, jūtamies mazliet nedroši par jumta noturību, jo telts ir uzcelta steigā, striķi nav kārtīgi nostiepti un uz jumta veidojas lielas ūdens bedres. Bet mūsu jaunuzceltā māja ugunskristības iztur labi, un nākamais rīts uzaust ar sauli, kura tā arī paliek ar saviem siltajiem, pat karstajiem saules stariem visas Lornā pavadītās dienas.
Svētlaime
Tas ir vispiemērotākais vārds pavadītajām brīvdienām.
Turpmāk mūsu dzīves centrālā ass ir okeāns. Tas no mūsu telts vietas atrodas divu minūšu gājienā. Mazā pilsētiņa Lorne – 7 minūtes, picērija un veikals – 5, kafejnīca – 3 minūtes. Kāpēc es uzsveru šos mazos attālumus? Dzīvojot milzīgajā Melburnā, nemaz nerunājot par Austrālijas plašumiem, ir tik ērti, ka visas vietas var sasniegt, ejot ar kājām, nekur nav jābrauc. Ja nu vienīgi ar riteni.
Tā visas turpmākās diena rīts sākas ar kafijas krūzi uz koka trepītēm pie okeāna, tad ir laiks rīta peldei okeānā, tad laiks ir doties uz pilsētiņu Lorne gar okeānu. Pēc pāris stundām, laiks doties atpakaļ uz telts vietu – gar okeāna krastu. Tad jau pienācis laiks vakara peldei okeānā, saulrietam un nakts pastaigai pa plaši atsegto liedagu.
Paisumi un bēgumi šeit ir iespaidīgi. Vienā vakara pastaigā jūtos kā Dullais Dauka, kad eju iekšā no ūdens atsegtajā okeānā. Nē, drīzāk – te ir kaut kas bībelisks. Tas sanāk diezgan dziļi iekšā, atskatoties uz palicējiem krasta malā. Tās ir pilnīgi jaunas un nesaprotamas sajūtas. Kā tas okeāns ir tā sarāvies?
Un tie atspīdumi dienas laikā, kad smiltis, kopā ar skalojošiem viļņiem, veido atspulgus kā milzīga izmēra spogulī. Tad redzi sevi visā augumā, tikai dabas veidotais dubultnieks atrodas zem okeāna ūdens, jo viļņi, kuri tā vien liekas nekad nenogurst vai netiek izslēgti, nemitīgi veidojas no jauna un jauna un apskalo visu, kas gadās to ceļā.
Bet tad jau vēl ir jābrauc ar riteni. Blakus okeāna krasta līnijai ir plata stiga, pa kuru ir ērti un diezgan droši braukt ar tiem. Pa liedagu šeit neviens nebrauc ne ar riteņiem, ne citiem transportlīdzekļiem. Un paldies Dievam! Blakus esošais zemes ceļš ir līdzens un pa to viegli ir aizkļūt jau atkal uz pilsētiņas centru, piemēram, pēc saldējuma. Vai, lai pasēdētu pilsētas parciņā pretī okeānam un palasītu līdzpaņemtos žurnālus.
Tā kā pa dienu ir pārāk karsts, vienu dienu izdomājam ar dēlu doties uz vietējo kino, kas atrodas pašā pilsētas centrā. Izrāda filmu Mario. Lai arī tagad tā ir animācijas filmiņa, kura patīk bērniem, es šo tēlu saistu ar pagājušā gadsimta 90 gadiem, kad tikko parādījās datori un līdz ar to arī šī spēle ar šo spēles varoni. Mario skraidīja pa dažādiem klucīšiem, vāca naudu un superspējas. Izvairījās no ienaidniekiem un puķēm, kas grasījās viņu apēst. Siltas atmiņas man un kaut kas, ko pastāstīt dēlam.
Un pats kino. Tas taču ir tāds kā manā bērnībā Latvijā. Tādi paši dermatīna krēsli, tādas pašas – ļoti vāja apgaismojuma lampas griestos un sānos. Un tādi pati bērnības kinoteātra smarža, tumsa un vēsums. Kā būtu nokļuvuši laika mašīnā un aizceļojusi uz manu bērnības zemi – Ogri, Latvijā! Cik daudz siltas atmiņas mani pārņem savā varā, kamēr kino vēl nav sācies...
Brīvdienu putns un Domino
Esmu apņēmusies visas dienas Lornā pavadīt kā tāds dabas bērns, plus – nesteidzīgs atpūtnieks. Tāpēc esmu paņēmusi līdzi daudz žurnālus, grāmatas, savas dienasgrāmatas un, galvenais, grāmatu ar putniem, kurus var smalki izkrāsot. Mājās šādai nodarbei vienkārši nav laika, bet tagad ir, un esmu apņēmusies līdz mājās braukšanai vienu šādu putnu izkrāsot. Izrādās, nemaz neiet tik ātri, un tā kā dienas ir tik aizņemtas ar Okeānu, tad beigās nākas putna izkrāsošanas darbu pat saraut, lai iekļautos iepriekš izdomātajā termiņā.
Vakaros diezgan ātri satumst, bet tāpēc mums ir līdzi paņemti lukturi un lampiņas, lai varam turpināt rosīties. Tad nu laiks ir spēlēt Domino. Galdu pārklājam ar pludmales dvieli un tā, kā nav nevienas kastītes, kur kauliņus ielikt, lai citi spēļu biedri tos neredz, izlīdzamies ar kastroļiem un pannām. Cik jauka dzīve ir tad, ka viss līdzpaņemtais ir pa rokai un lieti noder.
Jocīgā saule
Visus saullēktus saldi nogulēju savā siltajā aptumšotajā teltī. Tā kā par tiem man nav ko teikt. Bet interesanti sanāca ar saules rietu. Vakarpusē devāmies uz okeānu, lai sagaidītu sauli norietam. Man, kura mūža lielāko daļu nodzīvojusi pie Baltijas jūras, likās pašsaprotami, ka arī šeit saule gulēt dosies okeānā. Apsēdos pie krasta un sāku lūkoties. Tikai tad attapos, ka tā jau atrodas diezgan zemu un norietēja aiz mūsu mugurām – kaut kur koku ainavā pretī okeānam. Nu, jā, tagad ir moderni pulksteņi, kuri precīzi norāda saules rietēšanas laiku, izskatās, ka būs vien jāiegādājas arī kompass, lai citreiz zinātu debess puses. Lornē diezin vai varētu noteikt kur, piemēram, ir ziemeļi kā to varot noteikt Latvijas mežos – pēc sūnām uz koka mizām.
Vietējie saimnieki
Tā vien liekas, ka Lorne nepieder ne vietējai pašvaldībai, ne mums, kas atbrukuši pie okeāna. Lornes īstenie saimnieki ir baltie papagaiļi kakadu. Bez viņiem šeit nenotiek nekas. Pirmais, ko viņi dara, kad ierodas jauni ciemiņi pilsētā, apskata jaunuzcelto telts vietu, tikko atbraukušie viesi ir iekārtojušies un devušies kaut kur prom.
Apskate var noritēt dažādi – citreiz tā ir tikai apskate, citreiz tiek pārvietoti priekšmeti – tos izvazājot vai apgāžot. Neviena ēdienreize nenotiek bez viņu klātbūtnes. Tā vien liekas, ka tie katru reizi gaida savu tiesu. Tā kā šie darboņi ir ne vien stipri, nekaunīgi, bet arī izdomā gudri, tad tie ar knābi vai kāju prot pacelt atkritumu urnām vākus. Es pirmo reizi savā dzīvē redzēju, ka pie atkritumu urnu vākiem ir pieskrūvēti ķieģeļi smagumam, lai tos nevarētu atvērt šie izveicīgie darboņi.
Lūk ar šādiem vietējiem huligāniem, kuri parasti darbojas grupā, šeit ir jārēķinās!
Kur tās brīvdienas aizskrēja?
Tā es jautāju no rīta, pirms došanos uz Melburnu. Lai arī likās, ka laiks ir tā kā jūra, ko varam pavadīt pie Okeāna, tomēr nepielūdzams būdams, tas visu laiku gāja uz priekšu, un līdzīgi kā smilšu graudi, kas paņemti plaukstā ātri un nemanāmi izsīkst.
Vēl pēdējo reizi ar riteni aizbraucu līdz pilsētas liedagam, vēl pēdējā pelde pirms mājupceļa, un jāatzīstas, ka man pār vaigiem ritēja asaras. Blakus šim Okeānam jūtos kā maza meitene, kuru kaut kāds man netverams, bet attāli pazīstams spēks, varbūt kā vecaistēvs, kurš man šajā dzīvē nav bijis, rūpējas par mani, lai visādi pārsteigtu un iepriecinātu.
Okeāns ar savu mūžam mainīgo dabu ir jauniegūta kaislība manā dzīvē. Tas iedvesmo, tas spārno, bet vienlaicīgi arī nomierina un rada tādu klusu, iekšēju laimību, jo liek apstāties nemitīgajam domu skrējienam. Kā teiktu: Elpo. Vēro.
Jā. Bet tā ir tikai brīvdienu aizraušanās! Mana mūža mīlestība vienmēr mani gaida Latvijā – tā ir mana spēka vieta, kura ir kā vienmēr mīloša māte, kura vienmēr gaida savu bērnu mājās... Tā ir mana mīļā, mīļā Baltijas jūra Liepājā, kurā noriet saule vakaros. Par to es esmu droša...
Ingrīda Biezaite
Laikrakstam „Latvietis“
15.09.2023.
SLUDINĀJUMI
SLUDINĀJUMI
BookDepository.com
