Stērstu Andrejam – 170

Palielināt / Enlarge

Palielināt / Enlarge

Piemiņas brīdis kapos. Mazmazmeita Diāna Jance. FOTO Māris Brancis.

Palielināt / Enlarge

Uzstājas mazmeita Anna Žīgure. FOTO Māris Brancis.

Palielināt / Enlarge

Piemiņas brīdis baznīcā. FOTO Māris Brancis.

Palielināt / Enlarge

Koris. FOTO Māris Brancis.

Palielināt / Enlarge

Izstāde. FOTO Anna Žīgure.

Palielināt / Enlarge

Zaļenieku muiža. FOTO Anna Žīgure.

28. oktobris, bija visai nemīlīga diena, kad vēji spraucās katrā apģērbā atvērtā vietā, taču – esmu pārliecināts – visi ciemiņi, kuri ieradās pusdienas laikā Zaļeniekos, vispirms Zaļās baznīcas kapos, pēc tam iegāja pasildīties dievnamā un paklausīties iejūtīgo ērģeļu spēli un vēl pēc laika – Zaļās muižas zālē, juta, ka šī sestdiena izvērtusies par svētku dienu. Un kādēļ gan ne, ja šajā dienā gan sanākušie Zaļenieku ļaudis, gan viesi no Jelgavas kuplā skaitā piedalījās lepnā latvieša, skolota jurista, tautas aizstāvja un valodas kopēja Stērstu Andreja 170 gadu jubilejā (viņa dzimšanas diena gan ir 4. oktobris), gaviļu dienā, kad katra ciemļauža sirds ietrīsējās, godinot šo diženo mūsu tautas dzīves sapratēja, balstītāja un veicinātāja mūžu.

Zaļenieku iedzīvotājiem viņš bija savējais, ja kopš 1893. gada, kad jelgavnieks, advokāts Stērstu Andrejs iepirka visai lielos Kauliņu laukus vairāk kā 70 ha lielumā, lai nodarbotos ar zemkopību un dārzniecību. Te viņš sastādīja ražīgas ābolu un bumbieru šķirnes un pat sāka audzēt zemnieku sētās vēl neiepazītos tomātus un sparģeļus, ko ēda vien muižkungi. Kauliņos vasaras vadīja Jelgavas advokāta četras meitas un divi dēli.

Vēlāk viņa meita Elza Stērste tēvam veltītā romānā Andreja Zīles dzīve iepazīstināja ar vietu, kur nopircis leknu zemi:

„Tā puse, kur advokāts Zīle tikko bij iegādājies lauku mājas, bij tik līdzena, ka visi debesu vēji tur staigāja pāri savā vaļā, salīgodami nepārredzamās kviešu druvas un izsējuši ziedu putekļus pa rožainajiem bastarda laukiem. /./ Ļaudis .. dzīvoja pa reti izkaisītām mājām, kas vairāk līdzinājās muižām, nekā parastām zemnieku sētām.“

Saimniekodams šajā raženajā zemē, viņš kļuva īstens zemgalietis, kaut dzimis 1853. gadā un audzis lielā Vecpiebalgas lauksaimnieka ģimenē, kurš Pēterburgā ieguvis jurista izglītību, kādus gadus strādājis par prokurora vietnieku Rēvelē (Tallinā), tad ieguva vietu Kurzemes guberņas prokurora vietnieka amatu. Ar 1890. gadu Stērstu Andreju apstiprināja par advokātu, un viņš atvēra savu praksi Jelgavā. Pie viņa savu advokāta palīga darbu uzsāka gan Rainis, gan nākamais Latvijas prezidents A. Kviesis.

Pa tam Stērstu Andreju sarakstīja pirmo zinātnisko latviešu valodas gramatiku, bet, tulkodams Aleksandra II tiesu ustavu trīs sējumos, radīja rindu juridisko terminu, kurus lietojam vēl joprojām. Viņš bija arī Jelgavas latviešu biedrības priekšsēdētājs (1902-1904) un ļoti aktīvs sabiedriskajā darbā. Jubilārs rakstos tiecās celt latviešu nacionālo pašapziņu un arīdzan dzejoja, tulkoja. Viņš nomira 1921. gada 21. februārī, un viņu apglabāja Zaļās baznīcas draudzes kapos.

Advokāts Stērstu Andrejs ar savu dzīvi pierādīja sevi kā patiesu pirmās tautas atmodas darbinieku, dēstot tautas brāļos lepnumu par piederību latviešiem. Par to atgādināja arīdzan jubilāra mazmeita rakstniece Anna Veleda Žīgure vectēva Stērstu Andreja 170. gadskārtā Zaļeniekos:

„Viņš mūsu tautai mācīja pašcieņu, aicināja izglītoties, iztaisnot muguru, mīlēt un kopt savu tēvu zemi. Arī šodienas ienaidnieks tepat aiz austrumu robežas ir viltīgs un cenšas latviešus sarīdīt savā starpā, tāpēc jābūt modriem. Kas satur mūs kopā? Tā ir valoda, ko runājam; zeme, kur dzīvojam; un valsts, kas ir nacionālās idejas augstākā izpausme. Tā ir mūsu šodiena un nākotnes vīzija“.

Šo domu turpināja Zaļenieku ļaudis, klausoties kora Zaļuguns diriģentes Guntras Minkevicas vadībā dziedātās dziesmās (starp citu piemiņas pēcpusdienu sāka ar R. Paula komponēto citas novadnieces Aspazijas Pasaciņu), pastāstot plašajai sarīkojuma publikai par novadnieku un viņa lielo ieguldījumu tautas labā.

Jelgavas novads Zaļeniekos savu cieņu Stērstu Andrejam 170 gadu jubilejā atdeva. Vai tiešām Jelgava viņu aizmirsīs? Redzēsim.

Māris Brancis
Laikrakstam „Latvietis“