Lāčplēša diena Sidnejas DV namā

Daugavas Vanagi

tāds bija virsraksts pirmās slejas rakstam 1945.g. 8. novembra Augsburgā (Vācijā) izdotajā avīzē Latvju domas, ko nolasīju 7. novembrī DV namā Sidnejas Daugavas vanagu pusdienu ietvaros, kas bija veltīta Lāčplēša dienas atcerei. Raksts apskatīja vēsturiskos notikumus, kuru rezultātā ar Bermonta armijas izdzīšanu no Rīgas 1919. g. 11. novembrī Latvijas valsts neatkarības deklarācija iepriekšējā gada 18. novembrī bija īstenota.

„Tagad viss jāsāk atkal no jauna...“ raksta beigās: „Atceroties 11. novembrī mūsu kritušos varoņus, pievienosim savās sērās viņu pulkam arī tos upurus, ko prasījis šis nejēdzīgais un vēl neredzēti baismīgais karš. Lai gan mainījusies ieroči un frontes līnijas, esam bijuši spiesti tāpat kā pirmā pasaules karā dažkārt stāvēt blakus tiem, kuru mērķi ir citādi nekā mūsējie. Visu mūsu upuru jēga var būt tikai viena – mūsu tautas brīvība. Mēs esam bēgļi – un pašreizējā stāvoklī vienīgā ķīla tam, ka upuri nav bijuši velti, var būt vienīgi mūsu pašu garīgā stāja un ticība tādai lietai, pret kuru dažkārt pasaules vēsturē vērsušies visvarenākie un naidīgākie spēki, proti, – taisnībai.“ Bet viss kā miglā tīts?...

Paies vēl 55 gadi līdz Latvijas neatkarības atjaunošanai. Starplaikā daudz pārrunāts, rakstīts, darīts ar to mērķi prātā.

Interesanti pārlasīt 6. Vispasaules Latviešu Jaunatnes kongress Dūkī (Dookie) Viktorijā (Austrālijā) (1983.g. 31. dec. – 1884.g. 6. janv.) izdevumu Idejas un vārdi, kur sakopoti visi kongresa referāti, paneļdiskusijas un pārrunas pēc tām.

Franks Gordons panelī Nākotnes darbības iespējās izsakās: „Man šķiet, ka nav vajadzības atkāpties no maksimālās programmas. Nevis prasīt minimālo. Par gala mērķi prasīt (tā ir cita lieta, vai tam ir izredzes) vienmēr un visur pēc brīvas, parlamentārās un demokrātiskās, neatkarīgās Latvijas valsts. Jo citādi, ar ko tu vari iedvesmot tautu Latvijā? Ja arī viņai jābruņojas ar pacietību, saukļu pēc.“

Māris Graudiņš savos referātos Pārmaiņu iespējas Padomju Savienībā apskata nākotnes varbūtības (!) un Trimdas darbības rāmjos izsaka domu ka ,,trimdā trūkst ticības neatkarībai, bet Latvijā trūkst ne tikvien šīs ticības neatkarīgai valstij, bet arī trūkst neatkarīgas domāšanas kā tādas. Trimdas politikas loma tātad būtu, pirmkārt, gādāt par pamatoti optimistiskāku pieeju mūsu politiskajai darbībai trimdā. Otrkārt, veicināt domu par neatkarīgu valsti Latvijā, un, treškārt, veicināt neatkarīgu domāšanu Latvijā. Šo panākot, latviešu tauta, pārmaiņu brieduma brīdī būtu gatava spert soļus demokrātiskas valsts atgūšanai.“

Gundega Zariņa
Laikrakstam „Latvietis“