Mana liecība

Decembra vidū Latvijas prese aktualizēja tematu, kas ik pa laikam uzpeld, saceļ lielāku vai mazāku ažiotāžu, un tad atkal norimst. Sk. 2023. g. 15. decembra rakstu par Viļa Lāča, populārā autora un neviennozīmīgi vērtētā politiķa, milzīgā kapa pieminekļa uzcelšanu tieši Latvijas valsts pirmā prezidenta Jāņa Čakstes brīvvalsts laikā uzceltajam piemineklim priekšā (https://www.lsm.lv/raksts/kultura/kulturtelpa/15.12.2023-vai-rakstnieks-vilis-lacis-joprojam-ir-politiskais-ierocis-jeb-ko-iesakt-ar-padomju-okupacijas-koloboranta-kapa-vietu.a535603), kā arī nofilmētās intervijas ar divām Lāča pēctecēm, tiesa, ne vistuvākajām pēc radniecības pakāpes.

No Viļa Lāča ēras pārlecot gan laikam, gan telpai, nonākam 1973. gada oktobra sākumā, kad šī rakstītāja brauca nevis no ASV, bet toreiz jau no Minsteres (ar atkārtotu pateicību draudzenei Velgai Brolei – toreiz Līdumai – kas, mani atvietojot, ļāva īstenot šādu iespēju) ar prāmi pāri rudenīgi vētrainajai Baltijas jūrai, lai divus tumšus, aukstus Latvijas ziemas mēnešus pavadītu pie radiem Purvciemā. Sūtu viņiem uz viņsauli arī atkārtotu pateicību; jo radiem nācās toreiz reizi nedēļā tikties ar čeku, taču viņi par to saņēma negaidītu „pateicību“ – priekšlaicīgu rindas pārlekšanu, lai jau tūlīt pat saņemtu mājas telefona pieslēgumu...

Toreiz sagaidīju rudens mirušo piemiņas dienu Rīgā (jo, protams, nedrīkstēju izbraukt uz pašas dzimtas kapiem Āraišos), kad kopā ar ļoti daudziem citiem pēcpusdienā nolēmu ar aizdegtu svecīti aiziet pie Čakstes. Aina bija apbrīnojama, jo uz to pašu virzienu caur sasnigušo sniegu devās vesela ļaužu straume, soļojot pa garu aleju, kuras abās malās, kā es specifiski toreiz ievēroju, zemes līmenī rindojās viena maza metāla kapa plāksnīte pēc otras, visas ar krievu karavīru uzvārdiem, un visām katrā pusē precīzi nolikta svecīte savā pretvēja aizsargstikla ietvarā. Noteikti jau pa dienasgaismu kapu darbinieki tikuši norīkoti.

Jau pa gabalu pirms jaunuzstādītā (bet vēl neiesvētītā) Lāča pieminekļa varēja sadzirdēt miličus bļaustoties uz pūli savos megafonos. Viņu uzdevums bija apturēt visus, aptuveni pie Lāča, bet neļaut nokļūt pie Čakstes. Pirms Lāča tie brīvi pārvietojās, bet aiz Lāča, jau uz Čakstes pieminekļa pacēluma priekšējās malas, miliči formās nekustīgi stāvēja plecu pie pleca un tīri fiziski ar sevis izveidoto „mūri“ neļāva nācējiem vispār tuvināties pašam piemineklim. Bet, acīmredzot atbilstoši pavēlei, tie no vietas nekustējās, bloķējot visu tikai no priekšas.

Rindā sastājušies miliči ļoti padomiskā veidā kalpoja norādījuma burtam, taču tauta jau sen mācēja apiet visādas stulbas padomju nejēdzības. Un arī es tiem pievienojos. Cilvēki gāja pa vienam, pa jau sniegā iemītu slidenu šauru taciņu, turoties pie aiz pieminekļa sāniem un aizmugures augošo garo košumkrūmu (laikam ceriņu?) daudzajiem kailajiem zariem, uz augšu, tieši aiz Čakstes pieminekļa vertikālās aizmugures, lai nonāktu pretējā pusē lejā un izlīstu, jau aiz miliču mūra, bet tieši Čakstes veidolam priekšā, kur nolika savas svecītes. Neviens no miliču mūra, ar dzelžainu skatu uz priekšu, pat neizkustējās, bet mēs tad vienā mierā viņiem garām pa malu gājām prom.

Izmirkušām kājām es devos atpakaļ pa to pašu aleju, kur nākusi, un nevarēju nepamanīt, ka garajā krievu karavīru rindā ar rūpīgi un precīzi saliktajām svecītēm it neviena faktiski nebija tikusi aizdedzināta. Lāča pieminekli iesvētīja nākošajā – 1974. gadā. Bet tikai šodien, 2023. gada 22. decembrī, citā kontinentā Vašingtonas pilsētā, sen vairs nebūdama bezrūpīgi jauna, pirmo reizi iedomājos par praktiskām sekām: „Ak šausmas, kādu šmuci to daudzo svecīšu nopilējušais vasks būs atstājis uz Čakstes pieminekļa granīta pakājes!“ Šī ir mana personīgā liecība, kā toreiz tieši notika. Varbūt kāds nākotnes pētnieks, kam ievajadzēsies, atradīs to vai nu vecās trimdas presē vai jaunās trimdas internetā...

Sandra Milevska
Laikrakstam „Latvietis“