Redakcijā

Sveicināti, lasītāji!

Šajās dienās atzīmējām, tā saukto, „barikāžu laiku“. 1991. gada janvārī cilvēki devās lielā skaitā uz barikādēm, lai aizsargātu Latvijai svarīgas ēkas. Tas notika uz Latvijas Tautas frontes aicinājumu, un bija atbilde uz notikumiem Viļņā 1991. gada 13. janvārī – „Asiņainā svētdienā“ – kad uzbrukumā Viļņas televīzijas tornim tika nogalināti 13 cilvēki.

Ir skaidrs, ka visi saprata, ka došanās uz barikādēm bija riskanta lieta, jo, ja varēja tā rīkoties Viļņā, tad nebija iemesls domāt, ka Latvijā būs maigāka reakcija no okupācijas varas. Tas arī pierādījās, jo Barikāžu laikā gāja bojā astoņi Latvijas civiliedzīvotāji, lai gan ne tieši dēļ barikāžu aizstāvēšanas.

Vienmēr, kad atceramies šādus zīmīgus pagrieziena punktus mūsu vēsturē, rodas jautājums – kā tas būtu šodien? Kādā veidā mēs aizsargātu savas stratēģiski svarīgās ēkas? Kādu spēka pielietošanu varētu sagaidīt no mēģinājuma īstenot atkārtotu okupāciju?

Daļēju atbildi varam iegūt, skatoties uz Ukrainu, un uz notikumiem jau kopš Eiromaidana demonstrācijām, kuras kļuva sevišķi asiņainas 2014. gada sākumā. Valsts vara tai laikā bija ļoti pietuvināta Krievijai, kura nekādi nevarēja pieļaut Ukrainas draudzēšanos ar Eiropas Savienību. Miliči lielā skaitā centās apspiest demonstrācijas, un pat snaiperi daudzkārt vienkārši nošāva demonstrantus pilsētas centrālajā laukumā. Mira gandrīz 100 demonstranti un 13 miliči. Barikādes bija uzstādītas ne tikai pašā Maidana laukumā, bet arī netālu no tās, piemēram pie Nacionalnij viesnīcas, kur tieši tad bija ieradusies delegācija no Latvijas Okupācijas muzeja, lai atvērtu izstādi Golodomora muzejā.

Krievijas pilna mēroga iebrukums Ukrainā 2022. gadā pierāda, ka tai nav ne mazākā mērā vēlmes saudzēt civiliedzīvotājus, no kā var secināt, ka šāda iebrukuma gadījumā nekādas barikādes mūs neglābs. Barikādes ir līdzeklis „pusmiera“ vai „puskara“ apstākļos, kad abas puses cenšas vēl tēlot, ka ir miers ar nedaudzām nekārtībām, bet visi zin, ka patiesībā ir karš, bet neviens nevēlas to atklāti atzīt.

Tas liek prasīt – kāda ir Latvijas aizsardzības koncepcija, ja gadījumā Tramps uzvara ASV vēlēšanās, atsauca tās dalību Eiropas aizstāvēšanā NATO sastāvā, un mēs saņemam ultimātu no nedraudzīgās kaimiņvalsts, ar kuru vēl arvien notiek sevišķi liela tirdzniecība? Kur ir civilās aizsardzības plāns? Taisīsim barikādes? Slēpsimies pagrabos? Katram izdalīs šaujamo, lai vismaz kaut kādā minimālā veidā pataisītu Rīgas okupēšanu sāpīgāku?

Kā būs?

GN
2024. g. 24. janv.