|
|
Laiks Latvijā: |
Par AL59.KD mākslas izstādi
„Visi kopā, zem vienas saules“
Laikraksts Latvietis Nr. 783, 2024. g. 24. janv.
Vija Spoģe-Erdmane -
Ieteikt draugiem.lv
Inese Edvardsa (Edwards). „Captured by the Sun“. FOTO Ojārs Greste.
Ilze Cant. „Ukraina“. FOTO Ojārs Greste.
Atis Medenis. „Ieceļošana“. FOTO Ojārs Greste.
Askolds Pētersons. „Stiprāki kopā“. FOTO Ojārs Greste.
Brigita Stroda. Kronis. FOTO Ojārs Greste.
Ojārs Greste. Triptihs. „Dejot ar zvaigznēm“, „Cel savas ilgas ar savu elpu“, „Gaisma“. FOTO Ojārs Greste.
Ruta Broze. „Rīta dziesma“. FOTO Ojārs Greste.
Indra Ozoliņa. „Rīta saule“. FOTO Ojārs Greste.
Irēna Lūkina. „Masas“. FOTO Ojārs Greste.
Zane Shumeikko. „Baltijas ceļš“. FOTO Ojārs Greste.
Tamara Sequeira. „Colourful Gum Leaves“. FOTO Ojārs Greste.
Anna Lipšāne. „All Within the Sun“. FOTO Ojārs Greste.
Marika Makjū (MacCue). „Visi kopā zem vienas saules“. FOTO Ojārs Greste.
Dana Ianna. „Saules zīme“. FOTO Ojārs Greste.
Priecājos, ka tikām laicīgi no svinīgā Kultūras dienu dievkalpojuma uz Mākslas izstādes atklāšanu un piedzīvojām godalgu pasniegšanu.
Ieejot zālē varēja redzēt, ka izstādītie darbi sastāvēja daļēji no abstraktā, modernā, reālā, tradicionālā un fantāzijas. Pat bērnu nodaļā bija pa darbiņam – maza glezniņa, kurai netrūka ne ierastais, ko redzam – lielais koks, spožā saule, māja, dārzs, ģimene un pārējais bērnu skicītēs. Vēlams gan būtu bijis norādīt bērna vecumu sacensībās pa grupām, kā piemēram 5-7, 7-11, 11-13... utt. Tātad, nezinām, cik jaunai Nicolai Mekjū (McCue) gadiņu, iegūstot balvu, kā arī Robertam Ianna ar zaļo pirksta gleznojumu (finger painting).
Parasti Kultūras dienu izstādēs nebija dotas tēmas – tās bija izstādes bez ierobežojumiem. Šoreiz saule nemitīgi atkārtojās, kā Raibā pēcpusdienā tika pajokots par visu šo – „Viena Saule un tūkstots pīrāgi“.
Nedrīkstu pārāk vainot šo tēmu, jo es pati esmu to nemitīgi lietojusi Kultūras dienu logo nozīmēs, priekškaros, dekorācijās, T – kreklos, programmās, pat ilustrējot Kārļa Ābeles dzejas grāmatu Saule Viena, kuru KD sponsori Anita un Greiems (Graham) Andersoni izmantoja kā savu logo šī gada programmas katalogā.
Izstādīto mākslinieku aprakstā gandrīz visi savā vēstījumā raksturo sevi kā mākslinieku.
Atceros mūsu ievērojamo gleznotāju Reini Zusteru (1918 – 1999) – viņa sakāmais lekcijās atkārtoti bija: ...sevi saukt par mākslinieku tikai pēc dažu simtu uzgleznotiem darbiem, izstādītiem un iegūtām balvām...
Tātad ar šo Raiņa Zustera ieteikto formulējumu uzsākšu ar mākslinieku Askoldu Pētersonu, kurš, kā redzu aprakstā, ir studējis RMIT universitātē 8 gadus – Fine art + architecture. Ļoti veiksmīgs darbs – izmisīgas, izplēstas rokas pāri Latvijas karogam, vai sargā, cīnās, vai strādā par labu, kā viņa paša izpratnē – Diaspora kopā ar Latvju zemi. Tikai gleznas ārpuses laukumi par nožēlu neraksturo „dzelzs laikmetu“, pārāk dzidras uz baltā fona.
Reinim un Askoldam liela sakritība – abi pie būvēm un to izdaiļošanas.
Pretējā sienā kontrastā sešas, mazas ierāmētas Ilze Cant, Zanes Shumeiko, Lindas Graudiņas, Tamāras Sekīra (Sequira) darbi. Latvija atkal uzliesmo – Ilze un Zane no Mākslas Akadēmijas, un Linda Covida iestrēgumā Rīgā uzšuj bērzu rudenīgās lapas kokos uz melnas drēbes, par ko viņa iegūst apbalvojumu! Tomēr visas sešas strādā atsevišķās tehnikās, un sniegumus ir apbrīnas vērts. Katra atšķiras savā dažādībā, tēmā un detaļās.
Ak, daudzie apļi, dzeltenā, krēma, oranžā, sarkanā... Vēl nespēju aptvert, kāpēc jaunie iesācēji un studenti tik daudz nodarbojas ar tiem, jo skatītāja acs nekur tālu nespēj ceļot pa doto gleznas laukumu, kā vienīgi palikt centrā pielietojamai klusai meditācijai, vai logo dizainam, vai loku šaušanai – MĒRĶIS.
Varbūt Saules tēma ir vainīga.
To pašu var teikt par Annas Lipsanes „All Within One Sun“, ļoti simetriska, kura ietver visu dzīvo radību, cilvēci, uguni, ūdeni, sauli, dabu, zvērus... pielietojama grāmatas ilustrācijai.
Jābrīnās par Marikas Mekjū (McCue) un viņas meitas Nicolas izvēli strādāt ar lietotiem materiāliem. Vai var garantēt „drošību“ gleznas izturībai nākotnē?
Šī tēma turpinās arī Maritas Lipskas, Ivara Neiburga, Ojāra Grestes, Danas Iannas un Roberta Ianna darbos, tomēr laukumu un krāsu dažādībā. Arī Brigitas Strodas sudraba kronī, kaut tas lietojams uz galvas. Krustmāte Brigita ar krusttēvu Ivaru Cinkusu izaudzinājuši daiļās Tautumeitas ar dekoratīviem vaiņagiem un skaistām balsīm. Vēl atceros gadus atpakaļ devu savus padomus Brigitai savās mājās par zīdspiedes (silk screen) tehnikām drukāšanai vienās Sidnejas Kultūras dienās. Vēlu labākās sekmes tālāk – Spīdēt plašākos lokos!
Pa kreisi no Brigitas kroņa Irēnas Lukins divas gleznas darinātas tehnikā, kas atgādina slavenās Austrālijas mākslinieces Judy Cassab stilu. Tekstūrās „notecējušās“ baltās, brūnās, vertikālās līnijas ar miglainu aizmuguri, un Smaidošās māsas. Nekad neiesakām portretus ar atklātiem zobiem, ļoti grūts darbs sasniegt pārliecinošu smaidu, tomēr mīļa atmiņa no māsiņām. Veikls gleznojums, labi nostrādāts.
Rutas Brozes darbi stipri zilos, zaļos, violetos toņos, pieskaras dabas tēmām – upēm, jūrai, debesīm – gleznoti ar nevienādiem punktiem līdzīgi impresionisma stilā, tie vibrē viscaur – augšā, lejā, visi samērā līdzīgi; vai tāpēc ceturtais darbs pakārts pavisam zemu?
Ojāra Grestes siena dimd krāsās; vai gadījumā vainīga krāšņo zeķu kolekcija, oranžais, lidojošais akrobāts, koši zilajā aizmugurē? Tā esot viņa prieka sajūsma par dzīvi un kosmosu. Lai iet, inženieris atslēdzies un lido krāsās, atklāts un laimīgs. Tā ir Ojāra enerģijas formula – baudīt dzīvi! Vienmēr.
Pilnīgā pretstatā krāsās un toņos ir Indras Ozoliņas bālie ziedi vāzē; varētu nosaukt tos pasteļu krāsās, kuros atspīd saules gaismā.
Godalgotais Ata Medeņa portreta/pases darbs Ierašanās no vecvecmātes, mākslinieces Guntas Pārupes „ieceļošanas atļauja Austrālijā“ ar kuģi Goya bija ļoti patīkams pārsteigums. Gunta bija mūsu meitas Elīnas krustmāte; arī ciemojāmies gleznā uzdotajā adresē: „58 Alma Rd., Nth. Perth“. Palīdzēju pie Guntas pirmās izstādes Sidnejā. Cik skaistu emigranti Atis ir uzgleznojis melnajos toņos no iebraukšanas dokumenta! Apsveicu Ati ar labo nodomu, cieņu senčiem, talantu un vēlmi sekot Guntas iemītās pēdiņās.
Toties Inese Edvardsa (Edwards) – godalgotā māksliniece, sāka gleznot pēc tiesneses karjeras beigām. Labi izsekojusi visām tehnikām gleznošanā jau 15 gadus – sākumā ar zīmuli, tad ogli, tušu, ūdens krāsām, akrilu un beidzot ar eļļu.
Eikaliptu, banksiju, bottlebrush un dabisko ziedu apņemta, viņas lielākā izmēra darbs tik tīru toņu krāsās, skan kā koncert KamerDzirksteles – flautas, vijoles gari, ilgi vilktās, izturētās augstākās notis. Tik dzidras, tīras visās krāsās un toņos, jo nelieto melno, tikai pretējo ēnu modulācijā. Diemžēl, viņas godalgotajam darbam parādās melnais sajaukums fonā un vienādo ziedu salikums traucē harmoniskai kompozīcijai, kaut tomēr mēģināts atdzīvināt ar ielikto dzelteno ziedu augšas centrā.
Tomēr žēl, ka krāšņo ziedu gleznotāja Ilze Šēnberga nepiedalījās šajā izstādē ar viņas dinamiskiem ritmiem caur ziediem, smilgām, vārpām, lapiņām, ūdens lāsēm, kurus varam bieži redzēt viņas darbos.
Paldies Liai Buchananai par izstādes iekārtošanu.
Vija Spoģe-Erdmane
Laikrakstam „Latvietis“
SLUDINĀJUMI
SLUDINĀJUMI
BookDepository.com
