Teodors Priede (1)

Palielināt / Enlarge

Teodors Priede Pinnebergā 1947. gadā. FOTO no Guntara Saivas personīgā arhīva.

Palielināt / Enlarge

Teodors Priede pie eksperimentālā dīzeļmotora Southamptonas universitātē. FOTO no Guntara Saivas personīgā arhīva.

2003. gada 14. oktobrī Rīgas Tehniskā universitāte atzīmēja 141. gadskārtu kopš Rīgā aizsāktas augstākās tehniskās izglītības tradīcijas. Jubilejas dienās Rīgā notika RTU 14. Starptautiskā zinātniskā konference un 21. Starptautiskā Baltijas Zinātņu vēstures konference. Šajā izdevumā galvenokārt ietverti redakcijas kolēģijas akceptētie 21. Starptautiskās Baltijas Zinātņu vēstures materiāli. To starpā – Guntara Saivas raksts.

Iespiests: Rīgas Tehniskās Universitātes zinātniskie raksti, 8. sērija; Humanitārās un Sociālas zinātnes, Zinātņu un Augstskolu vēsture, 5. sējums; RTU izdevniecība, Rīga 2004

TEODORS PRIEDE – RECOGNISED WORLD AUTHORITY IN DIESEL ENGINE NOISE RESEARCH; TEODORS PRIEDE – PASAULĒ ATZĪTA AUTORITĀTE DĪZEĻU MOTORU TROKŠŅU IZPĒTĒ G. Saiva: Teodors Priede, automobiļu zinātne, dīzeļu motoru pētījumi, motoru trokšņi, degvielas sadegšanas procesi.

Ievads

Šis raksts ir veltīts kādreizējā Rūjienas jaunekļa Teodora Priedes piemiņai, kas vācu okupācijas gados Latvijas Universitātē ieguva inženiera mehāniķa diplomu, tika iesaukts Latviešu leģionā, cīnījās Kurzemes frontē, tika ievainots un evakuēts uz Vāciju, izbēga no kara gūstekņu nometnes, kļuva par Pārvietoto personu, strādāja Baltijas Universitātē, kā Eiropas brīvprātīgais strādnieks ieceļoja Anglijā, kur ar laiku sasniedza savas profesijas kalngalus, mūža nogali pavadīja zinātniskā darbā Dienvidāfrikas Republikā.

Lai gan viņš bija viens no pasaules vadošajiem iekšdedzes motoru trokšņu speciālistiem, Latvijā viņa sasniegumi ir maz zināmi un tādēļ nav tikuši pienācīgi novērtēti. Diemžēl savas pāragrās nāves dēļ 1992. gadā arī viņš pats neieguva pelnīto atzīšanu Latvijas zinātniskajās aprindās. Viņa sasniegumi ir laba atestācija Latvijas Universitātē iegūtām pamatzināšanām.

Teodors Priede ir raksta autora tēva brālēns. Autoram Teodors Priede un viņa ģimene ir labi pazīstama. Pēc Otrā pasaules kara beigām gandrīz divus gadus nodzīvoja vienā istabā vairākās latviešu bēgļu nometnēs Vācijā.

Skolas, studiju un darba gadi Latvijā

Teodors Priede piedzima 1920. gada 3. augustā Rūjienā, kur viņa tēvs bija ārsts un Rūjienas ģimnāzijas ķīmijas skolotājs. Priedes bija viena no vispazīstamākajām Rūjienas ģimenēm. Teodora vecākā māsa Tatjana, Latvijas Universitātes matemātikas maģistre, pēc Otrā pasaules kara vairāk nekā 25 gadus nostrādāja par matemātikas skolotāju Rūjienas ģimnāzijā. No dzīves viņa šķīrās 86. mūža gadā 2002. gada 17. martā.

Bērnības un agrie jaunības gadi Teodoram aizritēja dzimtajā pilsētā. 1934. gadā beidza vietējo pamatskolu un iestājās Rūjienas ģimnāzijā, kuru beidza 1938. gada pavasarī. Jau skolā bija izcēlies ar savām spējām matemātikā un mūzikā. Mājās mācījās klavieres un ģimnāzijas orķestrī spēlēja trompeti. Ģimnāzista gados izmēģinājis roku arī komponēšanā, un kādu viņa kompozīciju pat ir atskaņojis Latvijas radiofons. 1938. gada rudenī izturējis iestājpārbaudījumus Latvijas Universitātē un uzņemts Mehānikas fakultātē. Vecākiem nezinot, izturējis iestājpārbaudījumus arī Latvijas Konservatorijā un uzņemts trompetes klasē. Kad nu vecāki bijuši nostādīti notikuša fakta priekšā, tad arī piekrituši dēla studijām abās mācību iestādēs. Teodors sekmīgi studēja abās mācību iestādēs, līdz padomju vara 1940. gada rudenī lika izvēlēties tikai vienu no tām. Praktiskie apsvērumi likuši izvēlēties mehāniku, taču, iespējams, ka lielākā mīlestība joprojām ir piederējusi mūzikai. Universitāti Teodors beidza ļoti sekmīgi piecu gadu laikā. Diplomdarbam izvēlējās tēmu par iekšdedzes motoriem. Pēc diplomdarba sekmīgas aizstāvēšanas 1943. gada 26. oktobrī ieguva inženiera mehāniķa diplomu. Pēc universitātes beigšanas Teodors Priede vadīja Rīgā kādu vācu kara automašīnu kapitālremonta darbnīcu.

Kad 1944. gada vasarā cīņas jau notika uz Latvijas zemes, šo darbnīcu likvidēja un viņu pašu iesauca latviešu leģionā, kur viņu iedalīja sakarniekos ar uzdevumu nodrošināt telefona sakarus Kurzemes frontes joslā. 1945. gada pavasarī Teodoru Priedi ievainoja rokā un ievietoja Ventspils slimnīcā. Viņš bija to ievainoto vidū, kurus vēl kapitulācijas dienā paspēja ar kuģi evakuēt uz Ķīli, Vācijā, kur nonāca britu armijas pārvaldītajā Putlosas gūstekņu nometnē. Daudziem latviešu tautības gūstekņiem, to vidū arī Priedem, izdevās jūnija sākumā no nometnes izbēgt un atrast apmešanos Ķīles latviešu bēgļu nometnē.

Bēgļu gaitās Vācijā

1945. gada rudenī Ķīles nometnē sāka darboties latviešu skolas. T. Priede nometnes reālģimnāzijā mācīja fiziku un matemātiku. Katru svētdienu nometnes sarīkojumu zālē notika dievkalpojumi, kuros viņš spēlēja klavieres, bet harmoniju tajās reizēs, kad kādi svinīgāki dievkalpojumi notika vietējā garnizona baznīcā. Tāpat bieži spēlēja klavieres deju vakaros, mākslas vingrošanas stundās un bez īpaša mēģinājuma, brīvi improvizējot, pavadīja aktieru melodeklamācijas.

Tagad, kad daudz runājam un rakstam par holokaustu un varbūtēju latviešu līdzdalību tajā, ir vērts pieminēt, ka Ķīles nometnē dzīvoja arī vairāki ebreji, kas savā laikā bijuši nodarbināti Priedes vadītajā vācu kara automašīnu remonta darbnīcā. Satiekoties ar T. Priedi, tie ar lielu cieņu viņu uzrunāja: „Mūsu inženiera kungs,“ jo, lūk, viņš tos kādreiz paslepus bija apgādājis ar dažiem kukuļiem maizes. Kad Ķīles nometnē notika latviešu bēgļu komitejas vēlēšanas, T. Priede saņēma vislielāko balsu skaitu – 509, atstājot otrā vietā tik labi pazīstamu personību kā kādreizējo pasaules rekordistu soļošanā Jāni Daliņu. Viņu izraudzīja par Kultūras un izglītības komisijas priekšsēdētāju. Nometnē T. Priedes vadībā noorganizēja šoferu kursus. Kursantiem bija iespēja apgūt gan teorētiskās, gan arī praktiskās automehāniķa zināšanas. Teorētiskajās apmācībās palīdzēja viņa studiju biedrs inž. meh. Edvīns Siliņš. Priede sarakstīja un rotatora tehnikā pavairoja brošūru par autogēno metināšanu un kursantu vajadzībām Automechānisko rokasgrāmatu. Kursantu apmācīšanai auto vadīšanā par kursantu lekciju naudu nopirka divas lietotas vieglās automašīnas.

Kad 1946. gada sākumā Hamburgā darbu sāka Baltijas Universitāte, tad arī Teodors Priede meklēja iespēju iesaistīties tās darbā. Viņam vispirms uzticēja mehāniskās laboratorijas iekārtošanu. Pārcelšanās uz jauno darba vietu atlika līdz 1946. gada aprīļa beigām, jo bija jāsagaida nometnes ģimnāzijas pirmā mācību gada noslēgums. Abas automašīnas pārdeva un par ieņemto naudu nopirka lietotu ūdens bremzi iecerētiem iekšdedzes motoru pētījumiem. Uz Hamburgu strādāt Baltijas Universitātē līdzi aizbrauca arī viņa šoferu kursu praktisko apmācību automehāniķi.

Jau no pašiem universitātes sākumiem bija daudzi mēģinājumi tās darbību visādi traucēt un ierobežot. Universitāte varēja darboties, pateicoties tikai viņas vienīgajam patiesam draugam – UNRRAs 74. nodaļas labklājības virsniekam amerikānim Robertam Riglem (Robert C. Riggle). Jau no pašām pirmajām dienām Teodoram Priedem bija izveidojušās ļoti labas attiecības ar šo Robertu Rigli. Rigle savā, 1947. gada sākumā uz Angliju pārraidītajā radio runā, cita starpā, stāstot par grūtībām iekārtot pašas nepieciešamākās laboratorijas, pieminēja arī Teodoru Priedi. Brīvā tulkojumā, viņš teica: „Tad mūsu dzīvē ienāca Priedes kungs. Jauns Rīgas Universitātes (tā vācu okupācijas laikā sauca Latvijas Universitāti (G.S.)) mehānikas fakultātes absolvents. Viņš izskatījās tik delikāts kā meitene. Bet viņam un viņa strādniekiem mehāniskās laboratorijas iekārtošana kļuva par izaicinājumu. Kādā Ķīles kuģu būvētavā viņš bija uzgājis pamestu ūdens bremzi. UNRRA sameklēja kādā pusnojauktā Šlēzvigas fabrikā darba rīkus. Tad nāca ziņa, kas Priedes kungu gandrīz vai iecēla inženieru debesīs. Kādā vietā Vācija uzgāja vāciešu nolaupītās Lietuvas Vitautas Universitātes dažādas darba mašīnas, darba rīkus un fizikas laboratorijas piederumus. Visas šīs mantas 18 UNRRAs smagās automašīnās pārveda uz Hamburgu un nu varēja sākt iekārtot mehānisko laboratoriju.“

Tikko bija sākta laboratorijas iekārtošana Hamburgā, 1946./47. gada ziemā Universitāti pārcēla uz Pinebergu, kur viss atkal bija jāsāk no jauna. Katru brīvo brīdi Teodors Priede izmantoja, lasot pieejamo literatūru par degvielas sadegšanas procesiem. Tomēr cerības, ka Baltijas Universitātē varētu sākt praktiskus pētījumus iekšdedzes motoru laukā, bija minimālas. 1947. gada martā no Universitātes bija jāaiziet Robertam Riglem. Notika atkārtoti mēģinājumi universitātes darbību ierobežot un vairākkārt bija jāmaina šīs vienreizējās mācību iestādes nosaukums. Kļuva skaidrs, ka Universitātes mūžs nebūs nekāds ilgais, tamdēļ Teodors Priede meklēja iespējas atrast citur tādu darba vietu, kur varētu sākt iecerētos pētījumus.

Jau 1946. gadā Lielbritānija bija sākusi akciju no Eiropas bēgļu nometnēm ievest 100 000 fiziska darba strādniekus. Vispirms, tā sauktās „Baltiešu gulbīša“ (Balt Cygnet) akcijas ietvaros, līga slimnīcu strādnieces un slimnieku kopējas. Šis akcijas rezultātā Anglijā iesaistījās darbā ap 1500 latviešu vieninieces. Daudz plašāka bija t.s. „Uz rietumiem“ (Westward Ho) akcija smaga fiziska darba strādniekiem. Vīriešiem bija paredzēts darbs lauku fermās, raktuvēs, ķieģeļu cepļos un metālrūpniecībā, sievietēm – vilnas un kokvilnas fabrikās, kā arī mājsaimniecībā. Šis akcijas rezultātā Anglijā nokļuva ap 12 000 latviešu pārvietoto personu, kurus tur apzīmēja par Eiropas brīvprātīgiem strādniekiem (European Voluntary Workers).

Darba un dzīves gadi Anglijā

Lai nezaudētu laiku, Teodors Priede 1947. gada pavasarī pieteicās „Uz rietumiem“ akcijas ietvaros izceļošanai uz Angliju, esot pilnīgi pārliecināts, ka tur izlauzīs ceļu zinātniskam darbam. Viņa sākuma darbs bija lauksaimniecībā Jorkas (York) apkārtnē. Tur bija jādzīvo vienā telpā kopā ar 24 citiem tāda paša darba strādniekiem. Darbu varēja mainīt tikai ar Darba pārvaldes atļauju, ko deva tikai retos gadījumos. Tāpat kā daudziem citiem, arī viņam mēģinājumi atrast darbu savā profesijā beidzās nesekmīgi. Uz Angliju pārveda arī iegādāto ūdens bremzi.

1947. gada 17. jūlijā Teodors Priede salaulājās ar Viliju Valdmani, paziņu jau no Ķīles nometnes laikiem, kas Anglijā bija ieceļojusi „Baltiešu gulbīša“ akcijas ietvaros. Tā kā viņa jaunā dzīves biedre strādāja Londonā, tad arī Teodoru Priedi pārcēla darbā uz kādu fermu Londonas apkārtnē. Lai gan arī tur bija pa dienu smagi jāstrādā, tomēr vakaros bija iespēja nodoties studijām Londonas Tehniskajās bibliotēkās.

Ar Teodoram Priedem piemītošo enerģiju un raksturīgo neatlaidību sasniegt iecerēto, jau 1948. gadā viņš dabūja darbu kā pētīšanas inženieris pie Britu Iekšdedzes dzinēju pētniecības savienības (British Internal Combustion Research Association – BICERA). Sākotnēji gan viņam bija uzticēta kompresoru izpētīšana un viņa pirmā zinātniskā publikācija bija par dažādu tipu kompresoru salīdzināšanas metodēm. Par kompresoriem Teodors Priede jau interesējās Ķīles nometnes laikā. Tad gan viņu vairāk interesēja doma par iespēju iekšdedzes motoru un kompresoru apvienot vienā vienībā. Pie BICERA viņu pierunāja pētīt sadegšanas procesu radītos trokšņus komerciālos dīzeļa motorus un to samazināšanu, lai gan viņa sākotnējā interese bija pētīt pašus degvielas sadegšanas procesus.

1951. gadā pārgāja strādāt par vadošo inženieri Lucas CAV pētīšanas departamentā, vadot pētījumus par dīzeļu motoru konstrukcijas iespaidu uz motora radītiem trokšņiem. Pēc vairāku gadu vakara studijām Londonas Universitātes Kinga koledža (Kings College) 1958. gadā Teodoram Priedem piešķīra Filozofijas doktora grādu (Ph.D.) par tēzi „Eksploziju aizdegšanās gāzēs“. (Ignition of Explosions in Gases). Šis darbs ieilga, jo esot ārzemniekam, nedrīkstēja izmantot savās darba vietās izdarītos pētījumu rezultātus, bet tie visi bija jāatkārto universitātē. Universitāte ieteica Priedes doktora disertācijas darbu publikācijai.

Sākuma gados T. Priede bija ļoti aktīvs latviešu baznīcas dzīvē Lielbritānijā. Vairākus gadus bija kādreizējā, ilggadīgā Rūjienas draudzes mācītāja Roberta Slokenberga draudzes priekšnieks un svētdienās spēlēja ērģeles draudzes dievkalpojumos. Ģimenē izaudzināja dēlus Imantu un Aivaru. Strādājot pie BICERA un Lucas CAV Priede kļuva par atzītu speciālistu dīzeļu motoru trokšņu jautājumos.

Lai gan darbs bija interesants, Priede ilgojās pēc lielākas akadēmiskās brīvības, un 1964. gadā pārgāja strādāt par vecāko lektoru Southemptonas (Southampton) Universitātes Skaņu un vibrāciju pētīšanas institūtā (Institute of Sound and Vibration Research – ISVR), vienā no Eiropas vadošajām šīs nozares pētīšanas iestādēm. Šeit viņš izveidoja Automobiļu pētīšanas grupu (Automotive Research Group) ar attiecīgām mācību programmām gan studentiem, gan arī jau universitāti beigušajiem un doktorandiem.

1972. gadā, lai saskaņotu universitātes pētniecības darbu ar industrijas vajadzībām, Teodors Priede izveidoja sekmīgu Automobiļu Dizaina Konsultatīvo Grupu (Automotive Design Advisory Unit). Šīs grupas darbība noveda pie sekmīgas universitātes/industrijas sadarbības. Priedes izveidotās grupas darbs ir gājis plašumā un tā tagad ir daļa no daudz lielākās ISVR Konsultācijas organizācijas (ISVR Consulting).

Tajā pašā gadā Londonas Universitāte piešķīra Teodoram Priedem Zinātņu doktora grādu (D.Sc.), kas ir augstākais zinātniskais grāds kādu britu universitātes var piešķirt godinot to saņēmējus par izciliem zinātniskiem sasniegumiem. Pēc D.Sc. grāda iegūšanas Southemptonas Universitāte Teodoram Priedem piešķīra personīgu profesora krēslu (chair) Automobiļu zinātnēs (Automotive engineering). Viņš bija pirmais latviešu tautības profesors Lielbritānijā. Tradicionālās profesora amatā stāšanās lekcijas temats bija „Eksplozija un sadegšana – pamats ceļu transportam“. Pretēji štata profesoriem, Priedem nebija parasto profesoru administratīvo pienākumu, viņš varēja visu savu laiku veltīt zinātniskam darbam. Viņa vadībā krietns skaits studentu izstrādāja savus doktora darbus.

Guntars Saiva

Turpmāk vēl