Kultūras dienas Ņujorkā

Palielināt / Enlarge

Palielināt / Enlarge

Indra Avena pie Voldemāra Avena gleznām. FOTO Ilze Pētersone.

Palielināt / Enlarge

Pēteris Dajevskis pie Voldemāra Avena gleznām. FOTO Ilze Pētersone.

Palielināt / Enlarge

No kreisās - Lalita un Laila Saliņas pie Voldemāra Avena gleznām. FOTO Ilze Pētersone.

Palielināt / Enlarge

Sarīkojuma dalībnieki. FOTO Ilze Pētersone.

2024. g. 28. janvāra sarīkojums, Kultūras dienas Ņujorkā –„Svinam 100”, bija veltīts Voldemāram Avenam, Gunāram Saliņam un Jānim Krēsliņam.

Dzimuši 1924. gadā visi – dzejnieki Voldemārs un Gunārs gleznotāji, Jānis vēsturnieks, valodnieks, kolekcionārs – varētu teikt šie pazīstamie latvieši bija kā Apgaismības (Enlightenment) laika cilvēki; viņu intereses bija plašas un vispusīgas. Septiņdesmit gadus aktīvi piedaloties Ņujorkas un apkārtnes latviešu sabiedrībā, viņi bagātināja tautiešu kulturālo dzīvi ar savām dzejām, mākslu, idejām un spilgtām personībām. Jāpateicas Anitai Bataragai un Ņujorkas latviešu organizāciju padomei, noturot sarīkojumu, un jāapsveic Mācītājs Saliņš, Indra un Madlēna Avenas, Līga Balode, Laila un Lalita Saliņas un Pēteris Dajevskis par izdomu un oriģinalitāti, novadot šo saistošo pēcpusdienu.

Ir iespējams, ka kāds no lasītājiem atceras dziedātāju Joni Mitchell, un viņas pazīstamo dziesmu, ar atkārtojumu – Don't it always seem to go, that you don't know what you got til it's gone…* Tā es jutos šī gada Ņujorkas Kultūras dienās Jonkeru baznīcā.

Aprakstīt visu, ko redzējām un dzirdējām 28. janvārī nav iespējams; dalīšos ar iespaidiem. Pirmais, kas uzkrita – kulturālā pārpilnība! Otrais – emocionālā tuvība; tā vijās caur priekšnesumiem un stāstiem, kā arī mīļiem viesiem, kas bija ieradušies no tuvienes un tālienes (Ņujorkas, Ņudžersijas, Konektikutas, Masačusets, Pensilvānijas un pat Kanādas). Bija jauki satikt dzejnieci un LAPAS priekšsēdi Sarmu Muižnieci un viņas māti, dzejnieci Lalitu Muižnieci, kā arī Mairu Bundžu, kas bija mērojusi 10 stundas braucienu, lai piedalītos šajā sarīkojumā.

Pēcpusdienu ievadīja mācītājs Laris Saliņš; viņa sprediķis un dziesmas saskanēja ar Svinam 100 tēmu. Lara atstāstā trīs mākslinieki bija „Elles Ķēķa“ radu brāļi, aktīvi latviešu baznīcas un skolas dzīvē, kā arī viens otram ģimenes draugi. Lalitas Saliņas krusttēvs bija Jānis Krēsliņš – latviešu skolas vēstures skolotājs, dzejnieks, 3 x 3 un 2 x 2 lektors un daudzu rakstu autors. Krēsliņš bija pazīstams kā „mītu atmaskotājs”, it sevišķi uzskatu, ka kristietība kaitēja latviešiem. Tieši otrādi – viņš uzsvēra, ka Brāļu draudzes ierosināja latvju tautas izaugsmi. Vāciski saukti Herrnhuter, angliski Moravians, Brāļu draudzes pauda zemniekiem, ka Dieva acīs visi ļaudis vienlīdzīgi. Juris Indriķis Loskils (Georg Heinrich Loskiel), bija 18.gs. Misionārs, dzimis Latvijā, zemnieku „cēlājs” un komponists. Viņš tulkoja baznīcas dziesmas no vācu valodas vienkāršā latviešu valodā (Ņem manu sirdi, Žēlotāj, es Tev vien piederu! Tev labais, mīļais Pestītāj, Nekā es neslēpju”); tās mēs dievkalpojumā dziedājām. Tālāk Laris skaidroja Krēsliņa pieņemto „pelikāna” simbolu, nozīmīgu kristietībā; pelikāns baro bērnus ar savām asinīm. Krēsliņš izmanto pelikānu tēlu savās dzejās. Vienā – Dažu trimdinieku liktenis jeb Līgo vakara balāde Bronksas zooloģiskajā dārzā – trīs pelikāni pielīdzināti latviešiem, kas aizmirst savas saknes. Pelikāni ir zaudējuši mājas, sargs nāk tos barot ar „spaini pilnu mencām”. Putni negrib vairs zvejot vai svinēt Jāņus, tie „savas domas revidē” un saka: „mēs ēdīsim, mēs ēdīsim, mēs ēdīsim līdz plīsīsim… līdz pārsprāgsim”…„tie negrib zināt it nekā, jo tie ir pelikāni trimdā. Līgo.”

Jānis Krēsliņš gribēja ne tikai zināt VISU, bet arī VISU saturēt! Jānis un kundze Skaidrīte mira 2021. gadā, bet viņu kulturālie krājumi pastāv Giles Place mājā – antikas, grāmatas, vēstules, gleznas, grafikas, kartes, fotogrāfijas, keramika. Pēteris Dajevskis, plānošanas un dizaina meistars, rādīja mums video un skaidroja, kā visa šī bagātība tiek saglabāta. Organizēšanas darbu sāka bibliotekāre Maira Bundža jau 2017. gadā; viņa šķirojusi katras istabas saturu un pat ierīkojusi dzelzs plauktus ar arhivālām kastēm materiālu glabāšanai. Pēteris turpinājis iesākto (ar Jāni Krēsliņu Jr.), fotografējot, klasificējot un sakopojot visu šo „vēsturi”. Viņš labi pazina Jāni Krēsliņu, Voldemāru Avenu un Gunāru Saliņu; tēvs Evalds pats bija mākslinieks, ģimenes bija draugos. Pēteris uzauga, klausoties Saliņa dzejas un ejot uz Dzejnieka rītiem Jonkeru skolā, Jānis Krēsliņš Sr. mācīja tam vēsturi, un Pēteris bijis Jāna Krēsliņa Jr. Vadītājs.

– „Mana identitāte balstās valodā un vēsturē“ (Jānis Krēsliņš).

Caur Pētera Dajevska darbu un neatlaidību, Jāņa Krēsliņa daudzplākšņaino krājumu pieņems Herdera institūts Vācijā. Šī ir krātuve, kas saglabā austrumeiropas tautas arhivālos materiālus, ieskaitot mūziku un vizuālos materiālus. Viss tiks digitalizēts un būs pieejams internetā. Tuvāku informāciju var atrast, skatoties www.herder-institut.de.

Pošoties sarīkojumam, baznīcas lejas zāle bija izdaiļota ar Voldemāra Avena gleznām; tās ir piedāvātas pārdošanai). Meita Indra Avena un mazmeita Madelena rādīja slīdītes, ilustrējot Elles ķēķa vidi, kurā Voldemārs uzturējās un kas viņu ietekmēja. Redzējām darbus no Evalda Dajevska, Fridricha Milta, Augusta Annusa, Zigurda Vīdzirkstes, Dainas Dagnijas, Ausmas Macātes starp citiem. No Indras teiktā – tēvs sevi neizcēla, viņam interesēja krāsa, forma, struktūra. To varēja saskatīt gleznās pie sienām – daudzās parādās durvis, durvju atslēgas, durvju atslēgu caurumi, durvis ar sijām, vārti. Krāsas spilgti izcēlās viņa 1990.g. eļļas gleznā Apelsīni un bumbieris.

Sekoja unikāls un skaists priekšnesums. Indra un latviešu skolas pārzine Līga Balode, pat vairāki klausītāji deklamēja Voldemāra dzejas. Dramatisks un māksliniecisks skandējums bija Līgas iztēlotais „Klaida dzejnieki“: „Uz zila fona/debesu variants/ melnas saules izgaismots/peld Elles ķēķis./…Uz tumšāko mākoņu malām/baltos kreklos/kā krāšņā mēslu talkā,/viens otru stutē/mute mutē/klaidu dzejnieku svīta.“ Citās dzejās sadzirdējām draiskulīgas vārdu spēles, kā: „No dzīves krējuma var sakult sviestu“, un „Es ar savu somu esmu atnācis uz Domu…Doms domā domu/rūc dūc ērģeles“. Un citas atkal bija mīlu dzejas, piemēram, „Gaidot“ – „Tu brauc/es stāvu krastā un gaidu/man plecos nēši ar zivīm/.“

Savā dzejā, saka Indra, Voldemārs Avens meklēja saistību ar otro cilvēku – it sevišķi ar dzīves biedri Irēni, ar ko kopā pavadīja 70 gadus.

Irēna Avena mira 21. janvārī; izvadīšana notika nedēļu pēc Kultūras dienām. Jāsaka, ka Irēnes atcere bija Svinam 100 sarīkojuma dabīgs turpinājums. Dalībniece Elles ķēķa intelektuālā gaisotnē, Jaunās Gaitas un Radio Free Europe mākslas kritiķe, Irēne bija izglītota, jūtīga un zinoša būtne – viena no latviešu sabiedrības „gaišiem gariem“. Mācītājs Saliņš citēja viņas ieskatu Jāņa Krēsliņa dzejā – „sausa, sūra, stipra kā saulē žāvētas tējas“. Ar diviem maģistra grādiem, viņa strādāja Ņujorkas Frika muzeja mākslas bibliotēkā. Mazmeita Madelena atcerējās savu vecmāmiņu kā elegant and stoic. To apliecināja daudzās fotogrāfijas, ko redzējām no Irēnes jaunības un dzīves. Kultūras dienu sarīkojumā Lalita Saliņa spēlējot flautu un Laila Saliņa uz ģitāras, veltot Irēnei un Voldemāram skaistu dziesmu Atgriešanās pie Daugavas – Lailas komponējums ar Voldemāra sacerētiem vārdiem. Izvadīšanā abas spēlēja un nodziedāja Irēnes iemīļoto Maza biju, neredzēju.

– „Ir jau tikai zeme un debesis/varbūt daži vārdi pateikti/varbūt dažas zīmes atstātas/un tu ieej no vienas otrā/kā pa vārtiem/ ceļa galu uz stabiem neizlasījis/.“ Voldemārs Avens „Pāriešana“.

Lalita un Laila Saliņas, pašas mākslinieces, atcerējās tēvu Gunāru Saliņu – Gonku kā viņš agrīnos rītos Ņudžersijas mājā, ar cigareti un kafiju rakstīja dzeju. Gunāru dēvēja par Elles ķēķa pavāru. Viņa un kundzes Jautrītes māja kļuva par Elles ķēķa saimes sapulces vietu.

Ņudžersijas skolas pirmais pārzinis, viņa dzejas krājumi un raksta darbi sakopoti divos sējumos (rediģējis Kārlis Vērdiņš); 2000. gadā tika apbalvots ar Triju zvaigžņu ordeni. Izstudējis maģistra grādu, bija psiholoģijas un socioloģijas profesors Union koledžā, Ņudžersijā. Kultūras dienas sarīkojumā meitas, spēlējot flautu, ģitāru, klavieres un dziedot godināja savu tēvu, „iedvesmoja klausītājus ar mūzikas skaņām un piesauca dzejniekus mūsu vidū“ (Aijas Pelšes trāpīgie vārdi). Muzikālo veltījumu starpā bija – Elles ķēķim – Lalitas Muižnieces vārdi un Lalitas Saliņas komponējums; Ēd no manis, dzer no manis – Gunāra Saliņa vārdi, Lailas Saliņas komponējums; Arnolda Šturmes Noktirne ar Gunāra vārdiem.

– „…man vajaga atspiesties pret zvaigzni kādu…“ Gunārs Saliņš „Ielās klīst eņģeļi“.

Skaistais sarīkojums beidzās ar saviesīgu kafijas galdu, ar runām un pārrunām, un ar saprašanu, ka mēs visus šos gadus esam bijuši priviliģēti liecinieki latviskuma kultūras ērai, kas diez vai atkārtosies.

Ilze Pētersone
Laikrakstam „Latvietis“
2024. g. februārī

* Vai vienmēr nav tā, ka nesaproti, kas tev ir, līdz tas ir aizgājis...