Leģenda par Lāčplēsi

Palielināt / Enlarge

Roberta Birzes fona dizains. FOTO Ojārs Greste.

Palielināt / Enlarge

Diterihs (Miķelis Stepaņuks), Kangars (Matīss Kaziņš) ar ziņotājiem (Gvido Zundurs, Inta Geberta). Roberta Birzes dizains. FOTO Ojārs Greste.

Palielināt / Enlarge

Spīdala (Dana Ianna) ar raganām (Māra Kaziņa un Valda Rube). Roberta Birzes dizains. FOTO Ojārs Greste.

Palielināt / Enlarge

Staburadze (Kārla Jaudzema). Roberta Birzes dizains. FOTO Ojārs Greste.

Palielināt / Enlarge

Kangars (Matīss Kaziņš). Roberta Birzes dizains. FOTO Ojārs Greste.

Ja nu Jums, cienījamo Lasītāj, kāds mēģina iegalvot, ka decembrī un janvārī Austrālijā ir tik karsti, ka līdz ņemami tikai vasaras apģērbi un arī tad tu, nabags, cietīsi no baisā karstuma – NETICIET. Nu jau otro gadu pēc kārtas viesojos savā dzimtajā Melburnā un arī otro reizi pēc kārtas sapratu, ka no vasaras apģērbiem vajag mazāk, bet drīzāk tādus, ko varu skaisti salikt kārtās. Tas viss kā īss ievads un skaidrojums, kādēļ tik ilgi kavējās apraksts par jaukajām Kultūras dienām Melburnā, kas notika starp Ziemsvētkiem un Jauno gadu. Ja apvieno Latvijas sniegotās āres, garos pārlidojumus un negaidīti vēsās slapjās decembra dienas, tad kaut kur man pieķērās kāds bacilis (kovids tas nebija), un tas arī nevēlējas mani palaist vaļā. Taču, kā pienākas jebkuram žurnālistam, kas apsolījis laikrakstam aprakstus, sarīkojumus apmeklēju, bet spēka uzreiz aprakstīt (kā biju iecerējusi) nesanāca... Tagad nu apraksts pamazām ceļo pie jums.

„Visi kopā zem vienas saules“ – tādu vadmotīvu izvēlējās Austrālijas Latviešu 59. Kultūras dienu Rīcības komiteja ar Pēteri un Susan Dārziņiem priekšgalā. Tas atspoguļo viņu vīziju, lai šīs Kultūras dienas pulcē gan latviešus, gan cittautiešus, cildina latviešu mākslu un kultūru un bagātina ikvienu. Kā ilggadējai Kultūras dienu (KD) dalībniecei (no 1960ajiem gadiem līdz ap 1997. gadam), der piebilst, ka KD allaž bija pieejamas plašākai publikai – tās apmeklēja gan mūsu mīļās otrās pusītes, gan austrāliešu un cittautiešu draugu pulks. Šoreiz uzsvars lielāks, arī rīcības komitejā iekļaujot vairākus cilvēkus ar saitēm latviešu sabiedrībā. Visumā rezultāts apsveicams un pilnveidojams. Taču bilingvalisms jebkurā pasākumā ir ar lielu uzmanību jākopj un jāpilnveido. Tautas valodā izsakoties, var būt mazliet slideni. Par dažām pārdomām vēlāk.

Mēs visi zinām stāstu, pasaku, leģendu par Lāčplēsi, vai ne? Laikam jau tomēr –nē. Zaiga Lapsiņa (pseidonīms autoru kopai) apkopojusi vairākas versijas – un varbūt vēl šo to, atbilstošu tautas pasaku motīviem, lai radītu Austrālijas Latviešu teātra (ALT dibināts 1953. gadā) izrādi „Lāčplēša liktenis” (The legend of Lāčplēsis, the Bearslayer). Man bija izdevība izrādi noskatīties vēl pirms Kultūras dienām, kā arī otru reizi svētku laikā. Ļoti cienījams ievads kultūras ceļojumam, kas sākās dažas dienas vēlāk, pēc Ziemsvētkiem.

Izrāde veiksmīgi veidota kā mitoloģiskā tautas varoņa Lāčplēša vairāku versiju apkopojums un paskaidrojums. Izrādē bija ļoti daudz izcila. Vispirms, Lāčplēša teiku vienkāršojums un apkopojums ir liels darbs. Izlobīt un uzsvērt galvenos notikumus Lāčplēša notikumiem bagātajā dzīvē, tad katru ainu konspektīvi aprakstīt latviski un angliski (titriem), kur nu vēl izvēlēties, kuru Lāčplēša notikumu ievīt izrādē. Pēdējā laikā vispopulārākā versija mums ir rokopera Lāčplēsis (Māra Zālīte, Zigmars Liepiņš), taču lielākā daļa trimdas bērnu būs saskārusies arī ar tautas teiku, Pumpura leģendu, Raiņa Uguns un nakts, kā arī no šī darba izveidotās Jāņa Mediņa operas (ar slaveno un iespaidīgo Spīdolas āriju Es esmu es!).

Zigmara Liepiņa dziesmas iegājušas tautā un arī dažas dziesmas izskanēja izrādē (jāpiebilst, ka izrādes vadītāja un režisore Ieva Ozoliņa sazinājās ar autori un komponistu un saņēma atļaujas atskaņot fragmentus). Atšķirībā no rokoperas, Lāčplēša likteņa izrādē parādījās Spīdala), uzsverot, ka reizumis viņa pazīstama arī kā Spīdola, bet šeit Spīdala. Tieši viņa ar lieliskajām un vitālajām raganām (ALT veterānes Māra Kaziņa un Valda Rube) palīdz Lāčplēsim (Ēriks Stepaņuks) un Laimdotai (Karmena Drēziņa) pārvarēt grūtības. Tā kā izrāde bija paredzēta arī tiem, kas latviski neprot, titri bija nepieciešami. Te izmantoja jaunu veiksmīgu risinājumu, katrā ainā paskaidrojot darbību un galvenos notikumus, neatšifrējot visus tekstus, bet aprakstot ainas norisi. Arī latviešiem, kam Lāčplēša kopējais liktenis bija svešāks, titri abās valodās bija ļoti informatīvi.

Scenogrāfija bija brīnums. Roberta Birzes skaistie un krāšņie attēli, izdomas bagātie skati ar Līkcepuri un deviņgalvīgo velnu, kuru balsis skanēja aizkadrā kā no citas valstības (Ojārs Greste), bet uz skatuves spilgti un baisi attēli, kuri sadarbojās ar dzīvo tēlu uz skatuves (Kangaru vai Lāčplēsi). Arī katras ainas darbības vietas nepārprotami norādīja uz leģendas attīstību un vietu. Tā kā scenogrāfija bija tik krāšņa, Ilzes Šēnbergas izstrādātie kostīmi un rekvizīti bija atbilstoši vienkārši, tā tikai papildinot kopējo efektu. Faktiski, katras ainas kopbilde atgādināja senāk izdoto latviešu teiku grāmatu formātus. Viss kopā radīja teikas iespaidu.

Ne brīdi neatkāpjoties no tā, ka šī ir tautas teātra izrāde, tā visā pilnībā skatītājos radīja patiesu apbrīnu. Aktieri savas lomas nospēlēja raiti. Vietumis varētu vēlēties gludākus dziedājumus, bet daži jaunieši izcēlās ar skaistām balsīm (Kārla Jaudzema Staburadzes lomā, Zenta Šūberte (Schubert) Ziemeļmeitas lomā un jauniešu koris Ausma). Man, kā vairākkārtējai rokoperas Lāčplēsis līdzdziedātājai (korī) vai skatītājai, pie dziesmas Atgriešanās gribējās lēkt kājās, sist ar rokām un dziedāt līdz; skatītāji nav pieraduši pie tādas izpausmes pie šīs Latvijā ļoti populārās dziesmas. Žēl, jo man šķiet, ka Lāčplēsim (Ēriks Stepaņuks) un tautai (Māra Kaziņa, Valda Rube, Inta Geberta un Gvido Zundurs) nebūtu bijis iebildumi šādai enerģijas apmaiņai. Dažām dziesmām varbūt derēja rūpīgāk padomāt par toņkārtu un dziedātāju balsīm, bet tās ir nianses.

Kangaru (Matīss Kaziņš) redzējām pavisam jaunā veidojumā. Šis bija vienkāršs lauku vīrs, kuru Diterihs (Miķelis Stepaņuks) varēja pavisam viegli apvārdot. Atklāsme, ka viņš bija nodevis ne tikai Lāčplēsi, bet gan savu tautu, Kangarā radīja patiesu izmisumu. Nevarēja nepasmieties, kad Koknesis (Ronans Lārmanis) parādījās uz skatuves, nesot lielu baļķi pār plecu, un vienkārši pateica: „Es esmu Koknesis.“ Mīļi un amizanti. Lielvārdis un teicējs (Pēteris Saulītis), Burtnieks (Edgars Vegners) un Aizkrauklis (Gatis Zundurs) radīja cienījamus tautas tēvu tēlus.

Cīņu ar Tumšo bruņinieku (Justs Karantajers) Lāčplēsis neuzvar, bet arī šajā izrādē skatītājiem paliek cerība, ka Lāčplēsis reiz uzvarēs. Uzvarēs uz visiem laikiem. No kāda austrālieša, kas apmeklējis daudz Melburnas latviešu izrāžu, dzirdēju, ka šī esot bijusi labākā no līdz šim redzētajām ALT izrādēm un ka attēli lielā mērā izstāstīja notikumus.

Valda Liepiņa
Laikrakstam „Latvietis“