Māra Branča skatījums

Palielināt / Enlarge

Skats no izstādes. FOTO Māris Brancis.

Palielināt / Enlarge

Vija Zariņa. „Pavasara raibie lauki“. 2023. FOTO Māris Brancis.

Palielināt / Enlarge

Vija Zariņa. „Pavasara smarža“. 2023. FOTO Māris Brancis.

Palielināt / Enlarge

Vija Zariņa. „Mēness gaisma“. 2023. FOTO Māris Brancis.

Turpat divus mēnešus pagājušā gada nogalē, pietuvojoties Ziemassvētkiem un Jaunajam gadam, Rīgas galerijā Daugava izstādē Ainavas kods savus jaunākos darbos skatītājiem rādīja gleznotāja Vija Zariņa.

Mūsdienu latviešu glezniecībā ir divas mākslinieces savu pašizpausmes veidu un sevis apliecināšanas iespēju radušas liela izmēra ainavās – garākās malas garums ir 200 cm. Tas nav neparasti, ja aptveram, ka šis žanrs ir populārs gan gleznotāju, gan skatītāju vidū. Ainavā tiek atklāta piederība Latvijai, savai dzīves vietai, kas cilvēkam lielākoties ir ārkārtīgi būtiska, arīdzan tautai, kas šajā zemē gadsimtiem ilgi mitusi.

Šīs divas gleznotājas – Dace Lielā un Vija Zariņa, divu dažādu paaudžu mākslinieces – neierobežo savu tēmu loku ne tik ļoti ar dzimtās sētas uznešanu uz audekla (dzimtās sētas motīvs lielākoties pat neparādās viņu peizāžās), cik ar darbu izmēriem piedod Latvijas ainavai monumentālu vērienu, kāds gūstams latviešu ainavas lielmeistara Vilhelma Purvīša pazīstamajās pavasara vai ziemas skatos. Vecmeistara darbos blakus dabas skata vērienam izcentrējas poētiski liriskā nots. Abu pieminēto gleznotāju darbos romantiski poētiskā noskaņa atkāpjas, kā var šķist, racionāli bezkaislīga dabas tvēruma priekšā. Dace Lielā pēdējos gados bieži ataino mežu biežņas mistisko noskaņu, kamēr Vija Zariņa varbūt pat tīšuprāt iznāk klajā laukā un atklāj ainaviskās telpas dziļumu un iespaidīgo plašumu.

Visas galerijā Daugava eksponētās 13 ainavas tapušas 2023. gadā, izņemot vienu – Pavasara raibie lauki, kas sākta pirms nu jau jāsaka pāris gadiem, bet pabeigtas nule aizgājušajā. Visu ainavu divas trešdaļas laukuma atvēlēta aramzemei vai pļavai, kuru no tālākā plāna atdala horizontāla sleja, kam seko nākošais motīvs, kuru savukārt noslēdz tālāka horizonta josla. Priekšplānu veido tik tikko sniega klāti arumi vai pļavu zālāji, kas nemanot saplūst ar vēl tālāku mežu vai zemnieku saimniecību ēku un koku līniju un plašajām debesīm.

Šajās ainavās nesaskatīt klaju romantisku jūsmu, bet drīzāk precīzu sīku detaļu atainojumu. Tā vien šķiet, ka gleznotāja ainavai pievēršas teju vai vīrišķīgi racionāli. Šādā interpretācijā ainava uzlūkojama kā mākslinieces meditācija. Taču, no cita skatu punkta raugoties, tādējādi ainava iegūst, atkārtošos, monumentālu tvērumu. Patiesībā aiz ārēja lakonisma autore paslēpj dziļu saviļņojumu, ko viņa gūst, atrodoties dabas vidū.

„Gribu to (Latvijas ainavu),“ atzīstas Vija Zariņa, domājot par savu uzstādi Ainavas kods galerijā Daugava, „uzgleznot tik skaidri, vienkārši, saprotami, kodolīgi un emocionāli, kā tautas dziesmu.“

Te nav ko piebilst – īsi, lakoniski un ietilpīgi.

Māris Brancis
Laikrakstam „Latvietis“