|
|
Laiks Latvijā: |
Atklāj Kultūras dienu karuseli
Valdas Liepiņas pārdomas par nule aizvadītajām AL59.KD
Laikraksts Latvietis Nr. 787, 2024. g. 21. febr.
Valda Liepiņa -
Ieteikt draugiem.lv
Diriģenti, solisti un koristi Atklāšanas koncertā. FOTO Ojārs Greste.
Latvijas vēstnieks Austrālijā Marģers Krams atklāj AL59.Kultūras dienas. FOTO Ojārs Greste.
Tirgus diena Latviešu namā, 27. decembrī. FOTO Ojārs Greste.
Salija (Sally) un Ēriks Cīruļi, Tirgus dienā. FOTO Ojārs Greste.
Kafejnīca „Rīga“ – „Nama dāmas“ Juris Drēziņš un Andris Švolmanis apkalpo Kalvi Jaunalksni. FOTO Ojārs Greste.
„Pop-up“ koncerts Tirgus dienā Latviešu nama Lielajā zālē: Viktors Brenners, Rita Hach, Konrāds Samulis, Raitis Freimanis. FOTO Ojārs Greste.
Anita Andersone un koris. FOTO Valda Liepiņa.
Atklāšanas koncerts. FOTO Valda Liepiņa.
Atklāšanas koncerts. No kreisas: Džordžīna Luisa (Georgina Lewis) (klavieres), Sofija Kirsanova (vijole), Karmena Drēziņa (flauta), Laima Jansone (kokle). FOTO Valda Liepiņa.
Atklāšanas pieņemšanā: diriģents Ivars Cinkuss un koristi Ilze Šēnberga, Jolanta Lārmane un Kārlis Ātrens. FOTO Ojārs Greste.
No kreisās: Elīna Poikāne, AL59.Kultūras dienu logo un KD programmas grāmatiņas vāka dizainere, kopā ar pianisti un diriģenti Zani Riteri KD Atklāšanas pieņemšanā. FOTO Ojārs Greste.
Atklāšanas pieņemšanā: vīru kora VESERIS diriģente Sandra Birze un koristi Andis Graudiņš, Roberts Birze, Dāvids Zemdegs. FOTO Ojārs Greste.
Atklāšanas pieņemšanā: Latvijas vēstniecības Austrālijā konsule Vineta Freimane, Latvijas vēstnieks Dienvidkorejā Āris Vīgants ar kundzi, Raitis Freimanis. FOTO Ojārs Greste.
Atklāšanas pieņemšanā. Latvijas vēstnieks Austrālijā Marģers Krams un Nir Cfatī (Tsfaty), Sofija Kirsanova. FOTO Ojārs Greste.
Atklāšanas pieņemšanā. Ojārs Greste, Greims (Graham) Andersons, KD vadītāja Susan Dārziņa, Ilze Jaunbērziņa. FOTO Ojārs Greste.
Atklāšānas koncerta soliste Selga Tuktēna ar vecmāmiņu Dairu Tuktēnu pieņemšanā pēc koncerta. FOTO Ojārs Greste.
Atklāšanas koncerta koristi Dāvis un Rita Zemdegi atklāšanas pieņemšanā. FOTO Ojārs Greste.
Atklāšanas pieņemšanā. Atklāšanas koncerta organizētāja Ingrīda Eimane un koncerta soliste, diriģente Aija Dragūna. FOTO Ojārs Greste.
Atklāšanas pieņemšanas organizētāji Edmunds un Lija Roņi. FOTO Ojārs Greste.
Danču vakars. FOTO Valda Liepiņa.
Karuselis griežas pats no sevis, bet ir tomēr uz brīdi nākas apstāties un formāli atklāt Austrālijas latviešiem gada nozīmīgāko notikumu – Kultūras dienas. Šoreiz atklāšana notiek divu dienu garumā – 26. un 27. decembrī.
Pirmās Kultūras dienas notika 1951. gadā Sidnejā. (Pieminot Sidneju, šajā nedēļā pienāca ziņa, ka bijušais Sidnejas latvietis, aktieris, rakstnieks, humorists un daudzu Kultūras dienu dalībnieks Uldis Siliņš devies aizsaulē. Tā kā pērn turp devās viņa ilggadējais līdzizsmīdinātājs Juris Zemītis, esmu pārliecināta, ka tur no mākoņa malas skan visādi humori. Lai Uldim un Jurim vieglas smiltis.)
Esmu allaž ar apbrīnu atskatījusies uz šo 1951. gada datumu un sasniegumu, jo šie latvieši – organizētāji Austrālijā sāka ierasties tikai 1949. gadā. Protams, daļa iemaņu un dzinējspēka nāca līdz pūrā no Vācijas dīpīšu nometnēm, taču jaunā zemē, vidē, ar pavisam citādām tradīcijām noorganizēt Austrālijas latviešus aptverošus svētkus nevarēja būt viegli.
Tradicionāli Kultūras dienas notiek gada nogalē starp Ziemassvētkiem un Vecgada vakaru – iemesls tieši šiem datumiem bija apstāklis, ka lielākā daļa jauniebraucēju strādāja fabrikās un līdzīgās iestādēs. Vienīgais laiks, kad tobrīd varēja cerēt uz kopīgu atvaļinājuma laiku bija šīs starpsvētku dienas. Un tā tas iegājās. Iesaistoties jaunākām paaudzēm, šis bija labs laiks, jo skolās un augstskolās bija brīvlaiks, un pēc Kultūras dienām sākotnēji organizēja Jaunatnes kursus, drīz vien arī bērnu nometnes un pēcāk Vasaras Vidusskolu. Sabraukšana uz Kultūras dienām bija veids, kā pēckara trimdas latvieši varēja sazināties savā starpā savās jaunajās mājās Austrālijā un uzturēt savas kultūras tradīcijas. Un iepazīties un saprecēties! Tādējādi, īpaši jauniešos, izcēlās jautājums: Vai tu brauksi uz KeiDīz?
Vairāk nekā pusgadsimtu vēlāk Kultūras dienas ir veltītas ne tikai latviešu kultūras uzturēšanai, bet arī Austrālijas multikulturālisma svinēšanai, aicinot sadarboties Latvijas un Austrālijā dzīvojošos latviešu māksliniekus. Mani ļoti iepriecināja Melburnas Latviešu nama t.s. mazajā foajē ieraudzīt TV ekrānu, kurā aplī rādīja KD programmu un fotogrāfiju digitālu arhīvu. Lai gan šobrīd vēl nepilnīgs, tas ir liels projekts, ko pārvalda tieši šo AL59.KD dalībniece Maija Drēziņa, trešās paaudzes pārstāve (atkarībā, kā to skaita...). Darba vēl daudz. Trūkst programmu un foto, bet tas ir tiešām lielisks sākums. Mazliet skumdina tas, ka mājaslapas lielākā daļa (uzrunas, aicinājumi, pašu dalībnieki stāsti/komentāri) ir angļu valodā. Saprotu, ka tas ir dabisks process, bet gribētos, ka mātes valodas līmeņa latviešu valodas zinātāji (Un to Austrālijā tagad ir daudz, pateicoties pēdējam iebraucēju vilnim.) sadarbotos ar Maiju, lai mājaslapa par latviešu Kultūras dienām būtu arī latviešu valodā. Lai nu kā, lielisks sākums un aicinu visus ieskatīties https://www.alkdarchive.com/about. Turklāt, drosmīgi (un pareizi!) laist klajā šo arhīvu, kaut tas nav vēl pabeigts. Šis ir darbs, kas laikam arī nekad nebūs pilnībā pabeigts.*
Šajās Kultūras dienās bija jūtams lielāks uzsvars uz angļu valodas iekļaušanu programmu pieteikumos, uzrunās, dievkalpojumā. Es neatklāšu neko jaunu, ja atzīstam, ka 80 gadus pēc došanās bēgļu gaitās, tās paaudzes pēctečiem arvien dabiskākas ir sarunas savas mītnes zemes valodās. Austrālijā latvieši ir jau 75 gadus. Tādēļ var saprast šo AL59. Kultūras dienu rīcības komitejas politiku, kā arī vēlmi uzsvērt savu tuvinieku un draugu iekļaušanu KD zem saukļa Visi kopā zem vienas saules. Manī šis sauklis asociējas ar dzejnieka Kārļa Ābeles dzejoli Saule viena – Mājas tavas, tava zeme – naida, varas ņemtas. Sirdi tavu nevar ņemt – ja nedod pats. Sauli nevar ņemt: saule viena, saule mūsu visu. (Tiem, kas nav izlasījuši, silti iesaku, jo tas vēl joprojām ir ļoti spēcīgs un meistarīgi savirknēts darbs.) Saukļa otrā puse varētu arī saistīties ar Austrālijas iedzimto karogu un teikām, kur centrā ir saule.
Lai gan Melburnas latviešiem ir sava ļoti skaista baznīca, rīcības komiteja, lielāka attāluma un loģistikas dēļ, nolēma to neizmantot KD atklāšanas dievkalpojumam. Visi KD sarīkojumi notika pāris kvartālu attālumā, atskaitot Noslēguma koncertu, kas notika Melburnas pilsētas namā. Līdz ar to tika pieņemts lēmums dievkalpojumu noturēt Svētās Trīsvienības baznīcā pāri ielai no Melburnas Latviešu nama. Tie, kas atceras vēl tos laikus, kad Latviešu nams nebija paplašināts, atcerēsies „ceļojumu“ rociņās sadevušies un skolotāju pavadībā pāri lielceļam, lai tieši šīs baznīcas zālē mums noturētu dziedāšanas vai tautas deju stundas. Tātad, šī baznīca nebūt mums nav sveša, lai gan dzirdēju daudz kritikas par to, ka neizmantojām savu latviešu baznīcu Sarijhilsā (Surrey Hills).
Dievkalpojumu vadīja prāveste Helga Jansone. Ieejot baznīcā, mūs sagaidīja liegās kokles skaņas, kas no altāra priekšas skanēja no adelaidieša Mičela Makmalena (Mitchell McMullen). Atbilstoši divvalodu pieejai, dziesmās skanēja panti gan latviski, gan angliski, svētruna latviski un angliski, Tēvreizi teica divas reizes (vienu reizi latviski, otru – angliski). Daudzviet pasaulē dievkalpojumos mūs aicināja to teikt sev tuvākajā valodā – te varēja tāpat, nevis divas reizes. Atkal atgriežos pie tā, ka saprotu vēlmi ieviest divvalodību, to arī atbalstu, jo, gadiem ejot, ir jāmeklē ceļi, kā uzturēt spēcīgu latviešu kopienu Austrālijā. Taču visu laiku jāatceras, ka šīs ir Austrālijas Latviešu kultūras dienas, kur kultūras pamats ir latviešu valoda. Klausoties prāvestes uzrunu, mani vispirms mulsināja, ka latviskajā uzrunā viņa runāja par KaiDīz, nevis Kultūras dienām. Var jau pieņemt, ka KaiDīz gandrīz vai kļuvusi par „firmas zīmi“. Dievkalpojumu kuplināja nesen izveidotais jauniešu koris Ausma, Karmenas Drēziņas vadībā. Man šis koris – tā esamība un dziedājums bija dievkalpojuma lielākais saules stariņš. Ja jaunieši veido savu kori, kur dzied latviešu dziesmas, tad latviešu sabiedrībai patiešām ir nākotne.
Pēc dievkalpojuma devāmies pāri lielceļam uz Latviešu namu, kur kafejnīcā Rīga varēja iestiprināties ar kādu pīrādziņu vai smalkmaizīti pirms došanos uz Vizuālās mākslas izstādes atklāšanu. Tradicionāli kafejnīcu vadīja un pārraudzīja Nama dāmas. Viņas cēlās agri sestdienas rītos, lai bērnus, ierodamies skolā jau plkst. 10 no rīta (kad vēl pastāvēja vidusskola), sagaidītu pīrāgi un to smarža. Es pie sevis tagad vēl pasmejos, kad dzirdu par Nama dāmām, bet mani kafejnīcā apkalpo jaunās paaudzes vīrieši un dāmas. Cepuri nost Nama dāmu pēctečiem!
Diemžēl mākslas izstādē šogad bija mazāk dalībnieku nekā iecerēts. Darbi bija izvietoti Mazajā zālē, kur brīžiem bija grūti to vēstījumu apgūt. Lai šo notikumu labāk aprakstītu, man jāaicina kāds mākslas zinātājs, kam arī bija iespēja nofotografēt godalgotos. Darbi bija daudzveidīgi, daudziem savs īpašs vēstījums. Austrālija, Latvija un ģimene kopā savijās.
Nākamajā dienā Latviešu namā notika Tirdziņš. Kā man stāsta, tas esot bijis ļoti bagātīgs un plašs, un tirdziņa laikā uz Latviešu nama Lielās zāles skatuves bija kādi priekšnesumi (kā tagad populāri tos saukt – pop up). Pievakarē Senkildas (St Kilda) pilsētas namā notika Atklāšanas koncerts (producenti un režisori Ingrīda un Andris Eimaņi), kurš bija veidots kā kārdinājums apmeklēt pārējos KD sarīkojumus. Koncertu ievadīja ar Latvijā ļoti iemīļoto dziesmu Lec, saulīte (Raimonds Tiguls, Rasa Bugavičute-Pēce), ko diriģēja virsdiriģents no Latvijas Ivars Cinkuss. Tā kā daudzi Melburnas kopienas dejotāji un dziedātāji piedalījās pēdējos Dziesmu svētkos Latvijā, viņiem šī dziesma noteikti saistās ar svētku pārdzīvojumu. Austrālijas latviešiem mazliet neparasta, bet skaista; bija dejotāju vīšanās pa eju, nonākot skatuves priekšā, dejojot pie šīs dziesmas skaņām. Sekoja karoga ienešana un valsts himna. Austrālijas latviešiem beidzot ir savs Latvijas vēstnieks – Marģers Krams un viņš teica īsu uzrunu, kā arī nolasīja Valsts Prezidenta Edgara Rinkēviča apsveikumu. Kā tas klājas, klātesošos sveica esošā LAAJ priekšsēde Skaidrīte Aguļēviča, un prāveste Helga Jansone svētīja KD norisi.
Atklāšanas koncerts izvērtās par sarīkojumu, kur satikt daudzus sen nesatiktus (dažus pat gadu desmitiem) draugus un paziņas. Visi kā viens ne tikai atzinām koncertu par labi izdevušos, bet drīzāk teiktu, ka bijām sajūsmā. Koncerts bija ļoti labi un uzmanīgi izveidots, sniedzot noskaņojuma pacēlumus un nomierinājumu. Pēc svētīšanas ļoti labi iederējās KamērDzirksteles (mūsdienu latviešu kamermūzikas savijums ar tradicionālo tautas mūzikas improvizāciju). Uzstājās Sofija Kirsanova (vijole), Karmena Drēziņa (flauta), Laima Jansone (kokle) un Džordžīna Lēvisa (Georgina Lewis) (klavieres). Patiešām savijums, jo skaņas vijās viena caur otru. Te Vasks, te tautas mūzika. Izcils priekšnesums, kāda paveida būtu vērts turpināt, atkārtot un pilnveidot. Sidnejas Aija Dragūne (klavieres un balss) un Selga Tuktēna (balss) turpināja ar tautas dziesmu (Aijas Dragūnes apdarē) Es gulu, gulu. Jauniešu koris Ausma ar Selgas Mences apdarē Neba maize pate nāca. Jauniešos jūt vēlmi dziedāt, priekšnesumā ieviest savas nianses. Šim korim noteikti viss vēl priekšā. Tie, kas vēl nebija redzējuši Lāčplēša likteni tika pievilināti teātri noskatīties. No Zigmara Liepiņa un Māras Zālītes rokoperas Lāčplēsis skanēja Tas ir laiks, kora Ausma, Austrālijas Latviešu teātra (ALT) un grupas JĀ izpildījumā. Tas nav ūdens, kas Daugavā plūst/ Tas ir laiks. Tā nav asins, kas dzīslās tev tek/ Tas ir laiks. Tas nav vilnis, kas apskalo mūs/ Tas ir laiks. Tas nav atvars, kas gredzenu griež/ Tas ir laiks.
Ilgi gaidītās viešņas nupat ieradušās no Latvijas pēc garā pārlidojuma – Tautu meitas. Austrālijas publikai neierasta vitalitāte un skaņas latviešu mūzikā. Tie, kas vēl nebija iegādājušies biļetes uz viņu koncertu, tūdaļ raudzījās, vai kāda palikusi.
Sekoja AL59.KD priekšsēžu Suzanas (Susan) un Pētera Dārziņu uzruna. Suzana uzsvēra vēlmi iekļauties šajos sava vīra latviešu svētkos, lai gan viņa vēl neprot valodu tik tekoši, kā viņas vīrs un ģimene. Pēteris atzīmēja daudzos priekšgājējus un novēlēja KD ilgu nākotni.
Melburna var lepoties ar savu koru izaugsmi. Šogad – Ausma, bet pirms vairākiem gadiem nodibinājās vīru koris Veseris Sandras Birzes vadībā, kas ir kļuvis par ļoti iemīļotu un iecienītu kori Melburnā, Austrālijā un Latvijā. Lai gan Melburnā (un Austrālijā) jau no pašiem pirmajiem gadiem koru kultūra bija ļoti spēcīga – un augsta līmeņa; par nesenāko uzplaukumu lielā mērā varam pateikties Anitai Andersonei, kura pirms gadiem divpadsmit uzsāka darbu pie Austrālijas jauno latviešu diriģentu pilnveidošanas. Talkā viņa aicināja Ivaru Cinkusu. Drīz vien izveidojās Veseris, tagad Ausma Melburnā. Sidnejā un Adelaidē, jau izveidotos korus diriģē jaunā paaudze. Pārstāvot PBLA Kultūras nodaļu, pirms priekšpēdējās dziesmas, uz skatuves parādoties apvienotajam korim, Anita Andersone, pārstāvot PBLA Kultūras fondu un padomi, jaunajai Sidnejas diriģentei un mūziķei Aijai Dragūnai pasniedza Andra Ritmaņa radošās nākotnes piemiņas fonda 2023. gada Goda balvu mūzikā. Ritmaņa piemiņas fonds atbalsta mūzikas un dzejas jaunradi. Bija brīnišķīgi redzēt neviltoto pārsteigumu un prieku jaunās mūziķes acīs, kā arī gandarījumu un lepnumu koristu sejās. Pirms diviem gadiem – 2021. gada Goda balva tika piešķirta Sidnejas latvietei Ella Mačēnai.
Koncerta turpinājumā skanēja divas dziesmas Vesera izpildījumā. Jāņa Ozola apdarē tautas dziesma Deviņi dēli un sekoja skatītājiem pārsteigums pēc pārsteiguma, kad skanēja bijušā sidnejieša Ivara Štubja apdarē tautas dziesma Seši jauni bandenieki. Šo dziesmu Ivara izpildījumā dzirdēju kādā LaPa (muzeja Latvieši Pasaulē) vakarā Rīgā. Tagad gan tā bija krietni bagātāka un pārsteigumiem apveltīta. Ivars Štubis – solists un ģitāra, koris Veseris, diriģēja Sandra Birze.
Koncerta noslēgumā skanēja divas apvienoto koru (Daina, Veseris un Ausma) dziesmas. Arī šeit maza atkāpe Melburnas koru vēsturē. Daina savulaik (ap 1993. gadu?) tikai dibināta kā jauniešu koris (diriģente Zane Ritere) laikā, kad šie jaunieši vēlējās dziedāt citu repertuāru kā MLB jauktais koris Rota (diriģents Viktors Bendrups), kā arī vairāk dziedāt ar savas paaudzes dziedātājiem. Tagad nāk Ausma. Tā nu redzam, ka viss griežas un mainās. Bet neapstājas.
Saule brida rudzu lauku (Ilonas Rupaines apdare) dziedāja apvienotais koris, soliste Sandra Karlsberga (kuras sulīgo balsi dzirdēju pirmo reizi), klavieres – Sandra Birze un basģitāra – Dāvids Zemdegs. Šo bagātīgo apkopojumu diriģēja Ivars Cinkuss. Arī pēdējo dziesmu Koki (Jēkabs Jančevskis, Inese Zandere) izpildīja apvienotais koris, pie klavierēm Edmunds Eimanis, diriģēja Cinkuss. Pēdējā dziesma daudziem klausītājiem nebija dzirdēta, bet tā mūs visus saveda mierīgā un iedvesmojošā dimensijā: Saule mums atslēdz acis /…/ pārējo mēs spēsim paši.
Pēc koncerta Pilsētas namā visus turpat aicināja uz pieņemšanu (organizētāji Lija un Edmunds Roņi), kur varēja iepazīties un atkal tikties. Te atkal der pieminēt par pārslēgšanos starp divām valodām. Kā labi zinām, mītnes zemes valoda pārsvarā ir spēcīgāka, tādēļ ir jāpievērš īpaša uzmanība „atgriezties“ pie latviešu valodas, ja no latviešu valodas uz īsu brīdi pāriet uz angļu valodu, ir dabiska tieksme tajā arī turpināt vēstījumus. Lai nepārprastu – šie komentāri nav kritika, bet drīzāk pārdomās par to, kā tālāk rīkosimies un kam pievērst uzmanību.
Pieņemšanā satiku Latvijas vēstnieku Dienvidkorejā Āri Vīgantu; to pieminu, jo katru pirmdienas pēcpusdienu Latvijas Radio 1 skan raidījums Globālais latvietis, kas ir par un ap diasporas latviešiem. (Ja ir iespējams pieslēgties, iesaku lasītājiem šad un tad noklausīties.) Tikai dažas nedēļas pirms došanās uz Austrāliju gadījās dzirdēt interviju ar Vīgantu un citiem latviešiem Dienvidkorejā. Man tā bija atklāsme, ka Dienvidkorejā vispār darbojas aktīva diaspora (viņu ir ap 90); tādēļ šī tikšanās izvērtās negaidīti interesanta.
Un pēc koncerta devāmies uz Latviešu namu, uz Danču vakaru, ko vadīja Lia Buchanan un spēlēja Četri kaķēni (no Adelaides).Visi sarīkojumi bija noritējuši pēc noteiktā laika. Kā smējos – Latvijas televīzijai patiktu strādāt ar KD koncertu organizētājiem, jo visi koncerti (arī Noslēguma koncerts) sākās precīzi norādītajā laikā un beidzās kā programmā ierakstīts. Latvijas Televīzija Dziesmu svētkos agrāk „neļāva“ atkārtot dziesmas, jo tad paredzētais raidlaiks tika pārsniegts. Priekšā vēl dažas piesātinātas dienas! Izbijušo Rakstnieku cēlienu vietā – pārrunas ar Latvijas vēstnieku, kā arī citiem viesiem. Būs arī pīrāgi un pārrunas! Par to nākamreiz.
Valda Liepiņa
Laikrakstam „Latvietis“
* Skat. arī laikraksta „Latvietis“ agrāk aizsākto Austrālijas latviešu Kultūras dienu vēstures mājas lapu: https://kulturasdienas.com/
SLUDINĀJUMI
SLUDINĀJUMI
BookDepository.com
